Ieva Rupenheite

Ieva Rupenheite;
Personīgā informācija
Dzimusi	1969. gada 26. decembrī (55 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	latviete
Literārā darbība
Nodarbošanās	dzejniece, māksliniece
Valoda	latviešu valoda
Augstskola	Latvijas Mākslas akadēmija
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Ieva Rupenheite (dzimusi 1969. gada 26. decembrī Rīgā) ir latviešu dzejniece, māksliniece un sabiedrisko attiecību speciāliste.

Biogrāfija

Rupenheite mācījusies Rīgas 25. vidusskolā (1978-1980), beigusi Rīgas 49. vidusskolu (1988). Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā, ieguvusi bakalaura grādu mākslā (1994). No 1993. līdz 2002. gadam strādājusi laikrakstā "Diena" par kultūras žurnālisti. Kopš 2002. gada Rupenheite ir Ventspils muzeja Publisko projektu nodaļas vadītāja.^[1]

Pirmā literārā publikācija - dzejas kopa laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1987. gada 2. aprīlī. Jau agrīnās Rupenheites publikācijas piesaista kritikas un citu dzejnieku uzmanību (cikls "Mārtiņdiena", Literatūra un Māksla, 1990, 26. maijs). 1990. gadā par viņas dzeju teikts: "Ieva dzejo garākos periodos, kuru nevienmērīga garuma rindas reti kad sakrīt ar sintaktiski noslēgtiem domas formulējumiem. Viņa savos darbos tiecas atsegt gluži ikdienišķās lietās slēptas vispārīgas un būtiskas cilvēciskas problēmas ("Mārtiņdiena"). Episkam tuvais stils, nepastarpināta vēršanās pie viena konkrēta lasītāja ļauj panākt intimitāti un sirsnību."^[2] Kopā ar Mārtiņu Tīrumu un vēlāko mākslas kuratoru Kasparu Vanagu 1990. gadā Rupenheite publicē dzejoļus nelielā kopkrājumā "Maniskas", kas autoru izdevumā publicēts 150 eksemplāru metienā.^[3] Turpmākajos gados parādās vairākas dzejas kopas periodikā, kas liecina par Rupenheiti kā vienu no radikālākajiem poētiskās valodas reformētājiem 90. gadu latviešu dzejā.^[4]

Rupenheites pirmā patstāvīgā grāmata "Vajadzīgo pasvītrot" ar Jāņa Bula foto ilustrācijām gan iznāk vairāk nekā pēc desmit gadiem, tajā apkopoti laika posmā no 1989. līdz 1999. gadam sarakstītie dzejoļi. Grāmata gūst pozitīvas atsauksmes kritikā.^[5]

Rupenheites krājums "Melnas krelles" ar grafiķa Guntara Sietiņa ilustrācijām iekļauj arī sadaļu "Mammu dzejoļi", kurā atspoguļotas norises ģimenē. Krājums tiek nominēts "Literatūras gada balvai 2007" kategorijā "Labākais dzejas krājums", tas apbalvots grāmatu mākslas konkursā "Zelta ābele" kā gada skaistākā dzejas grāmata.^[6]

Krājums "Nepāriet" ar grafiķa Pauļa Liepas ilustrācijām izdots 2014. gadā, tā centrā ir sievietes izjūtu pasaule un ģimenes dzīve. Krājums izpelnās vairākas recenzijas un dažādus vērtējumus.^[7] Tas nominēts Literatūras gada balvai nominācijā "Labākais dzejoļu krājums".

Krājums "Palaidiet sievieti" ar grafiķa Jāņa Murovska sietspiedes ilustrācijām izdots 2021. gada jūnijā. Artis Ostups par šo krājumu rakstījis: "Rupenheites teksti iemieso principu "mazāk ir vairāk", vēršot lasītāja uzmanību uz tiem gaistošajiem dzīves momentiem, kas bez dzejas ir grūti pamanāmi. Tie atrodas kaut kur starp iztēli un īstenību, starp sirdi un prātu un nedod miera, līdz tiek izteikti konkrētos un taustāmos tēlos."^[8]

Rupenheite veidojusi vairāku izdevumu dizainu — literārā žurnāla "Auru Laiks" (1992) noformējumu, kā arī ilustrācijas grāmatām: Ievas Rozes "Reabilitācija. Zaļie sapņi" (1994), Noras Ikstenas "Nieki un izpriecas" (1995), Eduarda Aivara "Jā" (1996) un "Sāras mīlestība" (2008), Ainas Zemdegas "Septiņjūdžu zābakos" (2007) un citām. Viņas dzejoļus komponējuši Orests Silabriedis un Mārtiņš Tauriņš. Viņa sarakstījusi tekstu ceļvedim "Ventspils" (2004) un fotoalbumam "Ventspils 700+20" (2010). 2018. gada 18. janvārī Ventspilī atklāta pirmā I. Rupenheites personālizstāde "Viens un tas pats" ar eļļas, akvareļa un eļļas krītiņu tehnikā veidotām ainavām.^[9]

Bibliogrāfija

Maniskas [kopā ar K. Vanagu un M. Tīrumu]. Rīga, 1990.
Vajadzīgo pasvītrot. Rīga: Neputns, 2001.
Melnas krelles. Rīga: Neputns, 2007.
Nepāriet. Rīga: Neputns, 2014.
Palaidiet sievieti. Rīga: Neputns, 2021.

Atsauces

↑ Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 508. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
↑ Boldāne, R. Portreta skice pusceļā. Karogs, 1990, Nr. 9, 126. lpp.
↑ Mackova, J. Maniski par "Maniskām". Literatūra un Māksla, 1991, 28. jūnijs.
↑ Dzejas kopa, Latvijas Jaunatne, 1991, 19. jūnijs; "Mani bērni būs mazi putni", Karogs, 1992, Nr. 1; "Drīkst, es to veltīšu tev", Karogs, 1993, Nr. 11 u.c.
↑ Kalniņa I. E. Ieskats 2001. gada latviešu dzejas grāmatās. Karogs, 2002, Nr. 4.
↑ «Apbalvo grāmatu konkursa 'Zelta ābele' uzvarētājus». Delfi.lv. Skatīts: 2014. gada 28. augustā.
↑ Vērdiņš, K. Starp pieklājību un atšķirību: latviešu dzeja 2014. gadā. Latvju Teksti, 2015, Nr. 1.
↑ Artis Ostups. Piedzīvot valodu. Recenzija par Ievas Rupenheites krājumu 'palaidiet sievieti'. Delfi.lv.
↑ ATKLĀS IEVAS RUPENHEITES PIRMO PERSONĀLIZSTĀDI^{[novecojusi saite]}. Ventspils.lv, 2018, 15. janv.

[1] Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 508. lpp. ISBN 9984-698-48-3.

[2] Boldāne, R. Portreta skice pusceļā. Karogs, 1990, Nr. 9, 126. lpp.

[3] Mackova, J. Maniski par "Maniskām". Literatūra un Māksla, 1991, 28. jūnijs.

[4] Dzejas kopa, Latvijas Jaunatne, 1991, 19. jūnijs; "Mani bērni būs mazi putni", Karogs, 1992, Nr. 1; "Drīkst, es to veltīšu tev", Karogs, 1993, Nr. 11 u.c.

[5] Kalniņa I. E. Ieskats 2001. gada latviešu dzejas grāmatās. Karogs, 2002, Nr. 4.

[6] «Apbalvo grāmatu konkursa 'Zelta ābele' uzvarētājus». Delfi.lv. Skatīts: 2014. gada 28. augustā.

[7] Vērdiņš, K. Starp pieklājību un atšķirību: latviešu dzeja 2014. gadā. Latvju Teksti, 2015, Nr. 1.

[8] Artis Ostups. Piedzīvot valodu. Recenzija par Ievas Rupenheites krājumu 'palaidiet sievieti'. Delfi.lv.

[9] ATKLĀS IEVAS RUPENHEITES PIRMO PERSONĀLIZSTĀDI^{[novecojusi saite]}. Ventspils.lv, 2018, 15. janv.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]