Inku sīlis
| Inku sīlis Cyanocorax yncas (Boddaert, 1783) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Vārnas (Corvidae) |
| Ģints | Cekulsīļi (Cyanocorax) |
| Suga | Inku sīlis (Cyanocorax yncas) |
| Izplatība | |
 Inku sīļa izplatības areāls iekrāsots sarkanā krāsā | |
 Inku sīlis Vikikrātuvē | |
Inku sīlis (Cyanocorax yncas) ir maza auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas pieder cekulsīļu ģintij (Cyanocorax). Izdala 5 pasugas.[1] Inku sīlis pieder Jaunās pasaules sīļu grupai. Tas sastopams Dienvidamerikā: Andu kalnos Kolumbijā, Venecuēlā, Ekvadorā, Peru un Bolīvijā.[1]
Nesenā pagātnē inku sīlis un zaļais sīlis (Cyanocorax luxuosus) tika sistematizēti kā viena suga, bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem atklājumiem abas kādreizējās pasugas nodalītas kā atsevišķas sugas.[1]
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_(24523523980).jpg)
Inku sīlim ķermeņa garums ir apmēram 25—27 cm, spārnu plētums 35—40 cm, svars 66—92 g.[2][3] Abi dzimumi ir vienādi lieli.[4]
Tā apspalvojums ķermeņa apakšdaļā ir dzeltens, bet mugura koši zaļa. Galvas apspalvojums kombinējas no koši zilām spalvām uz pieres, pakauša un vaigu galiem un melnām — uz pārējās sejas daļas un pakakles. Uz pieres starp acīm neliels balts laukums, bet spurainais cekuls ir zils.[2] Dažām pasugām pakausis gandrīz balts vai zilganbalts. Spārni ir zaļi tāpat kā mugura. Astes spalvas kombinējas no dzeltenām un zilizaļām spalvām. Acis var būt gan tumši brūnas, gan koši dzeltenas, atkarībā kurai pasugai sīlis pieder. Knābis melns, bet kājas pelēkas. Jaunajiem putniem starp acīm nav baltā laukuma.[2]
Uzvedība un dzīvotnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Inku sīlis ir skaļš putns. Tas daudz pļāpā un klaigā, kā arī spēj atdarināt citus putnus un apkārtējās skaņas — vokālās spējas ir ļoti dažādas.[2]
Tam patīk apmesties gan tropiskajos mežos, gan atklātās vietās ar retiem kokiem, gan sausos krūmājos vai tieši otrādi — slapjos purvos.[2] Inku sīlis ir vienīgais no cekulsīļu ģints, kas dzīvo kalnos.
Meklējot barību kokos un krūmos, inku sīlis demonstrē izcilu veiklību, pārlecot no zara uz zaru, karājoties ar galvu uz leju un izstiepjoties, lai aizsniegtu kādu augli. Tas medī kukaiņus arī lidojumā. Meklējot barību uz zemes, inku sīlis apgriež otrādi lapas un kritalas, rūpīgi pārskatot teritoriju. Inku sīļi barojoties veido nelielas grupas.[2]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Inku sīlis ir visēdājs. Tas barojas ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, putnēniem un olām, dažādām sēklām, graudiem, zīlēm, riekstiem, ogām un augļiem.[2] Ja iespējams, tas barojas ar gaļu un cilvēku pārtikas atkritumiem. Reizēm tas tāpat kā Jaunkaledonijas vārna izmanto kociņu, lai izslaucītu kukaiņus no šaurām spraugām.[5] Barību tas meklē gan uz zemes, gan kokos, gan krūmos. Atrasto barību aiznes uz kādu ērtu zaru, kur to pa nelielam gabaliņam noknābā.[2]
Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Inku sīļi ligzdošanas laikā uzturas nelielās grupās (3—9 putni). Katrai grupai ir sava teritorija. Grupā ir viens dominējošais, ligzdojošais pāris un tā palīgi. Ja teritorijā ielido kāds plēsīgs putns, viss bars ielenc nelūgto ciemiņu, klaigā un tam uzbrūk. Grupa var būt ļoti agresīva. Palīgi ne tikai palīdz sargāt teritoriju, bet arī barot jaunos putnēnus.
Inku sīlis ligzdu būvē augstā kokā vai dzeloņainā un biezā krūmā. Ligzda parasti atrodas 1,5—10 metrus virs zemes.[2] Tā atgādina seklu bļodu, kas vaļīgi savīta no zariņiem. Iekšpusē ligzda ir oderēta ar zāļu stiebriem, saknītēm, ķērpjiem un lapām. Dējumā ir 3—5 olas. Tās perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst 17—18 dienas. Kad mazuļi izšķīlušies, par tiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido pēc 19—22 dienām. Arī pēc izlidošanas vecāki baro jaunos putnus vēl apmēram 3 nedēļas.[2]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Inku sīlim ir 5 pasugas:[1]
- Cyanocorax yncas yncas — nominālpasuga, sastopams no Kolumbijas dienvidrietumiem, Ekvadoras austrumiem, Peru līdz Bolīvijas centrālajai daļai;
- Cyanocorax yncas cyanodorsalis — sastopams Kolumbijas centrālajā daļā un austrumos, Venecuēlas ziemeļrietumos;
- Cyanocorax yncas galeatus — sastopams Kolumbijas centrālās daļas rietumos;
- Cyanocorax yncas guatimalensis — sastopams Venecuēlas ziemeļos;
- Cyanocorax yncas longirostris — sastopams Peru ziemeļos Maranjonas ielejā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2018
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 «Corvidae Family: Green Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. martā. Skatīts: 2010. gada 5. novembrī.
- ↑ «Planet of Birds: Inca Jay (Cyanocorax yncas)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 28. februārī. Skatīts: 2018. gada 18. februārī.
- ↑ «Green Jay (Cyanocorax yncas)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 5. novembrī.
- ↑ «Tool use by Green Jays». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. februārī. Skatīts: 2010. gada 5. novembrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- BIRDS OF MACHU PICCHU: Green Jay (Cyanocorax yncas) Arhivēts 2010. gada 30. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ADW: Cyanocorax yncas
- Green Jay (Cyanocorax yncas) Arhivēts 2016. gada 15. martā, Wayback Machine vietnē.
- Zaļā sīļa foto (flickr)