Jānis Bērziņš (diplomāts)

Jānis Bērziņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1881. gada 11. oktobrī ; Vējavas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris	1938. gada 29. augustā (56 gadi); Komunarkas poligons, Maskavas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija)

Jānis Bērziņš (pseidonīmi Ziemelis un Pāvels Vasiļjevičs; dzimis 1881. gada 11. oktobrī, miris 1938. gada 29. augustā) bija latviešu skolotājs, vēlāk revolucionārs, diplomāts, PSRS valsts un Komunistiskās partijas darbinieks.^[1]

Dzīvesgājums

1901. gadā beidza Valkas skolotāju semināru, līdz 1903. gadam strādāja Cirstu pagasta skolā. 1903. gadā tika apcietināts par revolucionāro darbību un izsūtīts uz Oloņecas guberņu. 1905. gada revolūcijas laikā nelegāli atgriezās Latvijā un piedalījās nemieros.^[1]

No 1906. līdz 1907. gadam bija Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Pēterburgas komitejas loceklis. 1908. gadā emigrēja uz Rietumeiropu, tālāk uz ASV, kur bija redaktora vietnieks Bostonas Latviešu sociāldemokrātu koporganizācijas laikrakstā "Strādnieks".^[1] 1917. gadā atgriezās Krievijas PFSR, ievēlēts par Krievijas Satversmes sapulces deputātu, pēc Oktobra revolūcijas Bērziņš bija Krievijas PFSR pilnvarotais pārstāvis Šveicē (1918).

Pēc Šveices vēstniecības slēgšanas 1919. gada sākumā atgriezās dzimtenē, Latvijas brīvības cīņu laikā bija Latvijas SPR tautas izglītības komisārs. 1919. gada 8. februārī kopā ar valdības priekšsēdētāju Pēteri Stučku parakstīja dekrētu par valsts Latvijas Augstskolas dibināšanu uz Baltijas Tehniskās augstskolas bāzes.^[2]

1920. gadā darbojās Kominternes izpildkomitejā, piedalījās Tartu miera līguma slēgšanā starp Krievijas PFSR un Igauniju.

Vēlāk bija Krievijas PFSR vēstnieks Somijā un vēstnieka vietnieks Lielbritānijā (1921), tad PSRS vēstniecībā Austrijā (1925). No 1927. līdz 1932. gadam strādāja PSRS Ārlietu Tautas komisariātā. No 1932. gada vadīja PSRS un Krievijas PFSR Centrālo arhīvu pārvaldi, bija žurnāla "Krasnij arhiv" redaktors.^[1]

NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1937. gada 24. decembrī apcietināts un 1938. gada 29. augustā pēc ilgstošām pratināšanām nošauts un aprakts Komunarkas poligonā,^[3] vēlāk reabilitēts.^[1]

Atsauces

1 2 3 4 5 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 632.—633. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
↑ Zane Rozīte. «Padomju Latvijas augstskola». enciklopedija.lv (latviešu), 2021-06-02. Skatīts: 2021-06-26.
↑ Жертвы политического террора в СССР (База данных)Москва, расстрельные списки — КоммунаркаМосква и Московская обл.

Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[lat-1] 1 2 3 4 5 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 632.—633. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.

[2] Zane Rozīte. «Padomju Latvijas augstskola». enciklopedija.lv (latviešu), 2021-06-02. Skatīts: 2021-06-26.

[3] Жертвы политического террора в СССР (База данных)Москва, расстрельные списки — КоммунаркаМосква и Московская обл.

[1]

[2]

[3]