Pēteris Stučka

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pēteris Stučka
Pēteris Stučka
Personīgā informācija
Dzimis 1865. gada 26. jūlijā
Kokneses pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1932. gada 25. janvārī (66 gadi)
Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.

Pēteris Stučka (1865-1932) bija jurists un politiķis, viens no Jaunās strāvas līderiem, vairāku sociālistu un komunistu preses izdevumu redaktors. KPFSR Tieslietu tautas komisārs (1917), pārstāvis Brestļitovskas miera sarunās (1918). Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītājs (1919), PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs (1923).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1865. gada 26. jūlijā Kokneses pagastā Vecbirznieku mājās zemnieka Jāņa Stučkas ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1879–1883), studēja tieslietas Pēterburgas universitātē (1884-1888). No 1893. gada bija advokāts Rīgā. Viens no Jaunās strāvas vadītājiem, laikraksta "Dienas Lapa" redaktors (1883-1891, 1895-1897). Apprecējās ar Doru Pliekšāni.

1897. gadā viņu arestēja, 1898. gadā izsūtīja uz Vitebsku, 1899. gadā uz Slobodsku. Pēc atbrīvošanās dzīvoja Vitebskā (1903-1906), LSDSP CK loceklis (1904-1905), pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas atgriezās Rīgā. No 1907. gada strādāja par advokātu Pēterburgā, nodibināja privātu apgādu “Dzirkstele”.[1] Pēc Februāra revolūcijas bija lielinieku partijas Petrogradas komitejas loceklis, pēc Oktobra revolūcijas Padomju Krievijas Tieslietu tautas komisārs (1917-1918), piedalījās Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas sarunās. No 1918. gada augusta bija KPFSR Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas loceklis.

1918. gada decembrī Stučka kļuva par LSPR valdības vadītāju Rīgā, pēc tam Rēzeknē. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās no Latgales Stučkas valdība pārcēlas uz Veļikije Lukiem, kur pašlikvidējās. No 1920. gada 17. janvāra Stučka darbojās LKP CK Krievijas birojā, ko 25. janvārī pārdēvēja par LKP CK Ārzemju biroju. 31. janvārī Stučku ievēlēja par Ārzemju biroja priekšsēdētāju. Kad pēc II Kominternes kongresa tika izveidots Komunistiskās Internacionāles Izpildkomitejas Latsekcijas Sekretariāts, 1920. gada 15. oktobrī Pēteri Stučku ievēlēja Latsekcijas priekšsēdētāju. Līdztekus Stučka bija arī Padomju Krievijas Tieslietu tautas komisāra vietnieks, no 1923. gada PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs.

Kad 1928. gadā PSRS un Kominternes vadība uzdeva LKP sākt aktīvi gatavoties iespējamam karam, tādēļ Pēteris Stučka aicināja aktualizēt Latgales separātisma ideju un ieteica komunistiem stāties aizsargu organizācijā: «Kas būs par nelaimi, ja cīņas brīdī visur būtu mūsu ļaudis jeb mums piekrītošas personas, kas paņemtu ieročus, nokautu vadoņus u.t.t.» [2]

1931. gadā Stučku iecēla par Maskavas Padomju tiesību institūta direktoru. Publicējis daudzus rakstus un zinātniskus darbus padomju tiesību teorijā. Miris 1932. gada 25. janvārī Maskavā. Apbedīts Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas.[3] Latvijas PSR laikā Pētera Stučkas vārdā bija nosaukta Latvijas universitāte, Tērbatas iela un Aizkraukles pilsēta.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Пять месяцев Социалистической Советской Латвии: Сборник статей и заметок. Ч. 1. — Псков, 1919.
  • Пять месяцев Социалистической Советской Латвии: Сборник статей и заметок. Ч. 2. — Псков, 1921.
  • Stutschka, Peter: Das Problem des Klassenrechts und der Klassenjustiz; Hamburg: C. Hoym Nachf.; 1922 (vāciski)
  • Stučka, Pēteris: Die revolutionäre Rolle von Recht und Staat / Übers. u. Einl. von Norbert Reich; Frankfurt a.M.: Suhrkamp; 1969 (vāciski)
  • Olmane, P.; Pūce, O. (1988). Pēteris Stučka: Biobibliogrāfiskais rādītājs / Петр Стучка: Биобиблиографический указатель. Rīga: Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]