Jānis Dzirne

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Dzirne
Maskavas universitātes ķirurģijas profesors J. Dzirne (1913)
Maskavas universitātes ķirurģijas profesors J. Dzirne (1913)
Personīgā informācija
Dzimis 1861. gada 11. janvārī
Tērbata, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Miris pēc 1938. gada
Beiruta? (tagad Karogs: Libāna Libāna)
Tautība latvietis
Vecāki Krišjānis Dzirne, Jūlija Dzirne
Brāļi Maksis Frīdrihs Oto, Hermanis, Frīdrihs, Ēvalds
Māsas Marija Vilhelmīne Amālija Kapele[1]
Dzīvesbiedre Klāra Dzirne
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna
Darba vietas Vītauta Dižā Universitāte, Maskavas universitāte, Latvijas Universitāte
Alma mater Tērbatas Universitāte
Sasniegumi, atklājumi starptautiskas publikācijas ķirurģijas un uroloģijas jomās,
Abesīnijas medicīnas ģenerālinspektors

Jānis Kārlis Krišjānis Dzirne (vācu: Johannes Karl Christian Dsirne[2], krievu: Иоганнес-Карл-Христиан Христианович Дзирне[3], angļu: John Dsirne[4], spāņu: Juan Dsirne[5], 1861. gada 11. janvārī — 1938?) bija latviešu ārsts, ķirurgs un urologs. Maskavas universitātes, Vītauta Dižā Universitātes un Latvijas Universitātes medicīnas profesors. Abesīnijas troņmantnieka, vēlākā imperatora Haile Selasie I galma ārsts. Rīgas brīvmūrnieku ložas „Jāņuguns” brālis (1928).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1861. gada 11. janvārī (pēc vecā stila 1860. gada 29. decembrī) Tērbatā latviešu draudzes mācītāja Krišjāņa Dāvida Dzirnes un viņa sievas Jūlijas ģimenē. Bērnību pavadīja Krievijā, kur viņa tēvs bija luterāņu draudzes mācītājs Volgas vācu kolonijā Bērenfeldē (tagad Jagodnaja Poljana) Saratovas guberņā (1865–1873). Pēc atgriešanās dzimtenē dzīvoja un mācījās Jelgavas un Rīgas guberņas ģimnāzijās.[6] 1881.-1888. gadā studēja medicīnu Tērbatas universitātē. 1888.-1891. gadā ginekoloģijas klīnikas asistents Tērbatā. 1891. gadā ieguvis dr. med. grādu Tērbatas universitātē, papildinājies Pēterburgā, Berlīnē, Heidelbergā, Bernē. 1892. gada 16. decembrī atvēra savu klīniku Tallinā. 1895.-1904. gadā Samaras zemstes slimnīcas ķirurgs un vadītājs. 1900.-1901. gadā Krievijas Sarkanā Krusta peldošā hospitāļa "Cariene" (Царица) galvenais ārsts Bokseru sacelšanās laikā Ķīnā. 1904.-1906. gadā kara hospitāļa galvenais priekšnieks Krievu-japāņu kara laikā Mukdenā. 1906.-1909. gadā Maskavas universitātes profesora P. Djakonova asistents un privātdocents. 1909.-1911. gadā Maskavas universitātes ķirurģijas profesors. 1911.-1914. gadā Maskavas universitātes Hospitālās ķirurģijas uroloģijas klīnikas vadītājs un katedras vadītājs.

Pirmā Pasaules kara laikā 1914.-1917. gadā ķeizarienes Marijas Fjodorovnas kara hospitāļa galvenais ārsts Polijā un Turcijas frontē. Pēc Oktobra revolūcijas atstāja dienestu un strādāja kā ārsts Batumi, Konstantinopoles, Varnas, Sofijas pilsētās. Papildinājās Berlīnē (1921—1922), publicēja rakstu par kālija permanganāta savelkošo iedarbību serozu brūču ārstēšanā britu medicīnas žurnālā The Lancet (1921). 1922.-1923. gadā Vītauta Dižā Universitātes profesors Kauņā. 1923.-1924. gadā Abesīnijas (Etiopijas) medicīnas ģenerālinspektors, troņmantnieka, vēlākā imperatora Haile Selasie I galma ārsts. 1925.-1926. gadā Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs. 1926.-1929. gadā Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes profesors, Hospitālās ķirurģijas klīnikas vadītājs Sarkanā Krusta slimnīcā. 1929. gadā devies ārzemju ceļojumā it kā podagras ārstēšanai, sūtījis LU vadībai vēstules no Ēģiptes, pēdējā vēstule saņemta 1931. gadā no Bagdādes, kas 1932. gadā kļuva par neatkarīgās Irākas galvaspilsētu. Pēc laika sekoja telegramma no Sidnejas Austrālijā, ka profesors vēloties atgriezties Rīgā, tikai lai izsūtot ceļanaudu. Universitātes vadības pacietības mērs nu bija pilns, un tā nolēma viņu atbrīvot no darba.[7]

1933. gadā profesors J. Dzirne kopā ar vairākiem krievu ārstiem ieradās Dienvidamerikā un palīdzēja izveidot Paragvajas kara medicīnas dienestu, kā majors piedalījās Čako karā pret Bolīviju (1932—1935), vēlāk iecelts par Paragvajas goda ģenerālkonsulu Tuvajos Austrumos ar rezidenci Beirutā (1938).[8][9]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • doktora disertācija "Ein Beitrag zur Lehre vom Tod durch Ertrinken" (vāciski, 1891).
  • Руководство к малой гинекологии для земских врачей. Самара, 1897 ("Mazā ginekoloģijas rokasgrāmata zemstes ārstiem" — krieviski, 1897).
  • Beitrag zur Frage der Nephrolithiasis, der Hydro- und Pyonephrose. Monatsberichte für Urologie 7 (1902), 271-308 lpp. un 338-378 lpp., vēlāk papildinātā veidā Über die Behandlung der Nephrolithiasis, der Hydro- und Pyonephrose. (17 Fälle von Operationen an den Nieren). Monatsberichte für Urologie 9 (1904), 136-170 lpp. un 199-236 lpp. (vāciski)
  • Цистоскопия: Учебник. СПб., 1909 (mācību grāmata "Cistoskopija" — krieviski, 1909)
  • Повреждения и хирургические заболевания мочевого канала.— М., 1911 ("Urīnvadu bojājumi un ķirurģiskās slimības" — krieviski, 1911)
  • Оперативная урология. СПб., 1914. — 508 lpp. (mācību grāmata "Operatīvā uroloģija" — krieviski, 1914).
  • Permanganate of potash as a styptic for serous surfaces. Lancet 197 (1921), 1380 lpp.[10] (angliski)
  • mācību grāmata "Praktiska ārsta ķirurģija: ārstiem un studentiem" / prof. J.Dzirne. — Rīga, 1928. — 403 lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Must, A.; Viksna, A. (1999). Professor Janis Dzirne — andekas teadlane ja väsimatu rännumees. ("Profesors Jānis Dzirne — prasmīgs ķirurgs, talantīgs zinātnieks un nenogurdināms ceļotājs"). Ajalooline Ajakiri, 2(105), 57 — 70, (igauniski).
  • Виксна А. А. Профессор Янис Дзирне и остроприключенческая жизнь хирурга // Медицинская профессура Российской Империи.— М., 2006.—С.52—54; (krieviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]