Jānis Maizītis
| ||||||||||||||||||||||
Jānis Maizītis (1961. gada 18. jūlijā[1] Cēsīs, miris 2021. gada 11. novembrī) bija latviešu jurists, kas savas karjeras laikā bija strādājis kā prokurors. No 2000. līdz 2010. gadam bija Latvijas Republikas Ģenerālprokurors, šajā laikā prokuratūrai nācās izmeklēt vairākas lietas, kas ieguva plašu publicitāti, piemēram, 2003. gadā sāktā "Digitalizācijas lieta", kura bija saistīta ar 50,3 miljonu dolāru vērtu digitālās televīzijas ieviešanas projektu, 2005. gadā uzsāktā "Jūrmalgeita" saistībā ar kukuļa došanu Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam, 2006. gadā uzsāktā "Lemberga stipendiātu" lieta, 2008. gadā uzsāktā Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lieta un citas. No tām vienīgi "Jūrmalgeita" tika iztiesāta laikā, kamēr J. Maizītis bija ģenerālprokurors.[1] No 2013. gada marta līdz 2021. gada novembrim bija Satversmes aizsardzības biroja direktors.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1961. gadā Cēsīs. 1984. gadā J. Maizītis absolvēja Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti. Pēc tam strādājis par Latvijas PSR iekšlietu ministrijas Valmieras starprajonu izmeklēšanas nodaļas vecāko izmeklētāju. No 1991. gada strādāja Cēsu rajona prokuratūrā par izmeklētāju, bet no 1994. gada — par virsprokuroru.
2000. gada 11. maijā Saeima ar 79 balsīm par uz pieciem gadiem apstiprināja J. Maizīti ģenerālprokurora amatā. Tajā viņu virzīja toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns pēc tam, kad šo amatu gada sākumā pameta Jānis Skrastiņš.[1][2] Pirms Maizīša apstiprināšanas notika balsojums par kandidātu Ilgaru Zigfrīdu Šepteri, bet viņu Saeimas vairākums neatbalstīja.[3] Vienīgā frakcija, kas neatbalstīja Maizīti, bija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".[4]
2005. gada martā Saeima ar 74 balsīm par atkārtoti apstiprināja Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatā uz turpmākajiem pieciem gadiem. Lai arī pilnvaru termiņš beidzās maijā, balsojums pēc A. Guļāna rosinājuma notika ātrāk. Bija bažas, vai pēc pašvaldību vēlēšanām ģenerālprokurors saņems atkārtotu politiķu atbalstu.[1] 2010. gadā Maizītis piekrita kandidēt ģenerālprokurora amatam uz trešo termiņu, tomēr 15. aprīlī notikušajā balsojumā neguva Saeimas vairākuma atbalstu, par spīti partiju izteiktajam atbalstam pirms tā (vienīgās frakcijas, kuras pasludināja brīvo balsojumu bija Zaļo un Zemnieku savienība un LPP/LC). Par Maizīša atkārtotu ievēlēšanu balsoja 45, pret bija 47 deputāti.[5] 21. jūlijā jaunais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers piedāvāja Maizītim ieņemt jebkuru vakanto vietu prokuratūrā, tostarp, savu iepriekšējo amatu Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā, tomēr viņš no tā atteicās.[6]
2010. gada septembrī J. Maizītis sāka lasīt lekcijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli studējot doktorantūrā.[7] 2011. gada jūlijā viņš kļuva par jaunievēlētā Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieku Nacionālās drošības jautājumos.[8]
2013. gada martā 11. Saeima apstiprināja J. Maizīti Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā, ko līdz tam ieņēma Jānis Kažociņš. 2018. gada 8. martā Saeima viņu apstiprināja uz vēl vienu pilnvaru termiņu.[9]
Miris 2021. gada 11. novembrī pēc ķirurģiskas manipulācijas.[10]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[11]
Privātā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]J. Maizītis bija precējies ar Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vaditāju Gundegu Maizīti (šķirušies 2016. gadā),[12] 1989. gadā dzimusi meita.[4] Bez dzimtās latviešu valodas Maizītis prata arī krievu, vācu un angļu valodas. Brīvajā laikā nodarbojās ar peldēšanu, slēpošanu un alus kausu kolekcionēšanu.[13] Dzīvoja pie Cēsīm.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Inese un Zālīte, Ilze Egle. «Maizīša bilancē arī trekni ķērieni». Diena, 2010. gada 24. martā. Skatīts: 2010. gada 24. oktobrī.
- ↑ «Prokuratūras vēsture». Latvijas Republikas Prokuratūra. Skatīts: 2010.10.24.[novecojusi saite]
- ↑ «Izvirza jaunu ģenerālprokurora amata kandidātu». Delfi. 2000.04.13. Skatīts: 2010.10.24.
- ↑ 4,0 4,1 «Ģenerālprokurora amatā apstiprina Jāni Maizīti». Delfi. 2000.05.11. Skatīts: 2010.10.24.
- ↑ «Vīķi-Freibergu pārsteidz partiju nekaunība pirms balsojuma par Maizīti». Delfi. 2010.04.15. Skatīts: 2010.10.24.
- ↑ «Kalnmeiers piedāvā Maizītim virsprokurora amatu». Delfi. 2010.07.21. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2010.09.08.
- ↑ 7,0 7,1 Barbara Ālīte. «Maizīti politikā aicina visi, izņemot ZZS». Diena, 2010. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 24. oktobrī.
- ↑ «Maizītis kļūs par jaunā Valsts prezidenta Bērziņa padomnieku». Delfi. 2011.07.07. Skatīts: 2011.07.07.
- ↑ «Saeima apstiprina Maizīti SAB vadītāja amatā uz vēl vienu pilnvaru termiņu». irir.lv. 2018. gada 8. martā. Skatīts: 2018. gada 2. maijā.
- ↑ Kučinskis par SAB direktora Maizīša nāvi: visticamāk, apstājās sirds jauns.lv 2021. gada 11. novembrī
- ↑ «Maizītim piešķir Triju Zvaigžņu ordeni». Apollo. 2010.06.22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2010.10.24.
- ↑ «VAKARA ZIŅAS: Jānis Maizītis šķīries un dzīvo viens». nra.lv (latviešu). Skatīts: 2021-11-11.
- ↑ «Maizīša politiskās ambīcijas — neskaidras». Apollo.lv (latviešu). 2007-05-09. Skatīts: 2021-11-11.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Jānis Skrastiņš |
LR Ģenerālprokurors 2000. gada 11. maijs — 2010. gada 15. aprīlis |
Pēctecis: Ēriks Kalnmeiers |
| Priekštecis: Jānis Kažociņš |
SAB direktors 2013. gada 2. maijs — 2021. gada 11. novembris |
Pēctecis: |