Jefims Grodzinskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jefims Grodzinskis
Ефим Гродзинский
Dr. Jefims Grodzinskis
Dr. Jefims Grodzinskis
Personīgā informācija
Dzimis 1871. gada 24. martā
Uzdā, Minskas gub. Krievijas impērija
Miris 1934. gada 15. aprīlī (63 gadi)
Rēzeknē, Latvijas Republika
Pilsonība Krievijas (1871 - 1919); Latvijas (1920 - 1934)
Tautība Ebrejs
Nodarbošanās Ārsts, sabiedriskā persona
Vecāki Tēvs - Hiršs Grodzinskis. Māte - Dina Grodzinska, dz. Rips
Dzīvesbiedre Tatjana (Tauba) Emmanuila m. Grodzinska, dz. Eidelnante
Bērni Viktors Grodzinskis (1907 - 1981); Vera Berkoviča (1914 - 1998); Aleksandra Grodzinska (1917 - 1995)
Augstskola Harkovas universitāte, medicīnas fakultāte, 1898. g.

Jefims (Haims) Grodzinskis (krievu: Ефим Григорьевич Гродзинский; dzimis 1871. gada 24. martā Minskas guberņas miestiņā Uzda; miris 1934. gada 15. aprīlī, Rēzeknē) — ārsts, Rēzeknes pilsētas domes pirmais priekšsēdētājs, Rēzeknes Ebreju ģimnāzijas pirmais pārzinis un dibinātājs. Daudzus gadus viņš stāvēja Rēzeknes ebreju demokrātijas priekšgalā[1]. Viņa darbības aktīvākie gadi bija 1917.-1922. Tas bija Krievijas Impērijas sabrukuma un Latvijas Republikas tapšanas laiks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzima Minskas guberņā, par savu dzimto pilsētu uzskatīja Viļņu. 1893. gadā pēc 2. Viļnas ģimnāzijas pabeigšanas ar sudraba medaļu iestājās Harkovas universitātes Medicīnas fakultātē. 1898. ieguva ārsta diplomu. Strādāja Krievijas dienvidos, kur iepazinās ar feldšeri Tatjanu (Taubu) Eideļnanti, kas kļuva par viņa sievu.

1906. gadā dakteris Grodzinskis apmetās uz dzīvi Režicā (Rēzeknes vecais nosaukums), kas tolaik bija Vitebskas guberņas apriņķa pilsēta un atradās “ebreju nometinājuma joslas” teritorijā; līdz ar to puse no tās iedzīvotājiem bija ebreji. Pirmo gadu laikā strādāja kā privātās prakses ārsts. Avīzēs rakstīja par viņu: “Būdams medicīnas seno tradīciju piekritējs, viņš uzskatīja savu profesiju par kalpošanu tautai un bez maksas apkalpoja tūkstošus nabadzīgo cilvēku, bieži vien apbraukājot apkārtējos ciemus uz paša rēķina”[2]. Sākot ar 1913. gadu un līdz mūža beigām bija Režicas pilsētas ārsts un Režicas bezmaksas ambulatorijas vadītājs.

Kaut gan dakteris Grodzinskis nebija Režicā dzimis, viņš bija viens no cienījamākajiem pilsētas personām[3]. Viņš tika vairākkart ievēlēts Režicas pilsētas domē. Pirmo reizi viņu ievēlēja par domes deputātu un arī priekšsēdi 1917. gadā. Domes vēlēšanas notika pēc Februāra revolūcijas, jūlijā, Pagaidu valdības laikā. Tā bija pēdējā Krievijas dome. Domes priekšsēdētāja postenis toreiz bija jaunievedums, un dakteris Grodzinskis kļuva par pirmo šajā amatā ievēlēto Režicā. Vēlāk, 1920. gadā, viņš kļuva arī par pirmās Latvijas Rēzeknes Pilsētas domes priekšsēdētāju.

Latvija parādījās pasaules kartē 1918. gadā. Kustība par Latvijas autonomiju aktivizējas 1917.gada februārī, kad nāca ziņas par carisma gāšanu. Režica kļuva par notikumu epicentru dažādu Latvijas daļu apvienošanai; šeit notika vairāki kongresi. Dakteris Grodzinskis bija šo notikumu aktīvais dalībnieks. 1917.gada aprīlī notika Latgales Latviešu kongress. Dakteris Grodzinskis uzstājās tajā ar apsveikuma runu Latgales ebreju vārdā[4] Jūlijā viņš piedalījās Latgales krievu apspriedē[5], kas bija pieņēmusi lēmumu Latgalei neizstāties no Vitebskas guberņas sastāva līdz kara beigām. Šajā laikā Krievija gatavojās ievēlēt Viskrievijas Satversmes sapulci, kuras uzdevums būtu noteikt turpmāko varas iekārtu valstī. Pagaidu valdības demokrātiskie centieni, kuru starpā bija arī “ebreju nometinājuma joslas” likvidācija, viesa cerības, ka Krievija reiz kļūs par demokrātisko valsti. Šīs cerības sabruka pēc 1917. gada oktobra boļševiku apvērsuma un Satversmes sapulces padzīšanas 1918.gada 5. janvārī. Tās izgaisa pavisam 1919.gadā līdz ar “izbadojušo un teroristisko komunismu, ko Stučka fanātiski ieviesa Latgalē[6]. Rīgas avīze “Segodņa” tā aprakstīja situāciju Latgalē:

“Sarkanais terors ir sasniedzis neticamus izmērus. Visi bijušie namsaimnieki, kā arī vispār buržuāziskās un inteliģentās kārtas personas tiek arestētas un daļēji nošautas, daļa tiek izvesta kā ķīlnieki. Tā pagājušajā nedēļā pēc kārtējas sakāves boļševiki nošāva 132 poļus un ebrejus par empātiju baltgvardiem. Tajā pašā nedēļā uz Veļikije Luki tika nosūtīti divi ešeloni ar ķīlniekiem, skaitā ne mazāk kā 400 cilvēku. Arestēto, nošauto un aizvesto sievas un bērni ir ieslodzīti kopējā barakā, un tiem iedalīta 1/16 mārciņa maizes.”

Dakteris Grodzinskis arī nokļuva šajos dzirnakmeņos. Viņa darbs domē tika uzskatīts par kontrrevolūcijas darbību, 1919.gada septembrī viņu arestēja.

“Kā var redzēt no bijušās Režicas Pilsētas domes sēžu protokoliem, visas rezolūcijas, ko Grodzinskis bija ierosinājis un Dome pieņēmusi, skaidri raksturo viņu kā Padomju varas klajo un ļaunprātīgo nīdēju”.

Haima Grodzinska lieta tika nodota 15. armijas Īpašajā nodaļā Veļikije Luki. No nošaušanas viņu glāba “Režicas iedzīvotāji, kuriem izdevās aizstāvēt savu ārstu”[7]. Tā nebija pirmā daktera Grodzinska arestēšanas reize. 1918. gadā viņu arestēja vācieši. Ja boļševiki uzskatīja daktera Domes darbību par kontrrevolucionāru, tad vācieši arestēja viņu par “uzstāšanos pilsētas Domē sociālistiskajā garā”[2].

Režica tika atbrīvota no boļševikiem 1920. gada 22. janvārī. Ceturtajā dienā Pagaidu pilsētas Valde savā pirmajā sēdē “uzaicināja dakteri Jefimu Grigorjeviču Grodzinski ieņemt Režicas pilsētas ārsta amatu”[8]. Blakus ārsta darbam viņš ar entuziasmu iesaistījās Latvijas Republikas tapšanas darbā. Bija Ebreju kopienas organizācijas komitejas priekšsēdētājs[9], 1920.gada jūlijā nostājās pirmās Latvijas Režicas Pilsētas domes priekšgalā. Jefims Grigorjevičs ticēja, ka jaunajā Latvijas valstī būs taisnīgi un labi pamatlikumi un laimīga mierīga dzīve visām šeit dzīvojošajām tautām. Respektējot jauno varu, viņš, būdams jau cilvēks gados, iemācījās latviešu valodu.

1920. gada vasarā, kad Rēzeknē sākās antisemītu nemieri, dakteris Grodzinskis vadīja Režicas Ebreju kopienas delegāciju pie ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa[10]. Tajā pašā gadā viņš pārstāvēja Režicas ebrejus pirmajā Ebreju Kopienu Vispārējā konferencē un piedalījās Kopienu centrālās komitejas darbā[1]. Tāpat viņš piedalījās Ebreju palīdzības konferencē[11], vairākos Latvijas Pilsētu un miestu pārstāvju kongresos. Tika ievēlēts šo kongresu prezidijā un bija vicepriekšsēdētājs.

Dakteris Grodzinskis bija labi pazistāms gan ebreju, gan arī neebreju iedzīvotāju vidū. Par viņa jubileju 1923. gadā vēstīja Rīgas avīze “Segodņa”: “Ārsta jubileja. 13. decembrī paliek 25 gadi, kopš Režicā darbojas pilsētā iemīļots ārsts un sabiedriskais darbinieks J.G.Grodzinskis”[12].

Jefims Grodzinskis piederēja pie tās krievu ebreju paaudzes, kura, izrāvusies no “nometinājuma joslas”, pakāpeniski kļuvusi par ebreju tautas cienīgo pārstāvi. Šī paaudze apvienoja sevī krievu inteliģences labākās īpašības un uzticību ebreju kultūras tradīcijām. Viņš uzstājās gan pret cionismu, gan pret ebreju asimilāciju, savas tautas nākotni saistīja ar spēcīgas ebreju kopienas izveidošanu viņu dzīvesvietas valstī. Tā bija autonomisma koncepcija, kuras galvenais teoretiķis bija ievērojams ebreju vēsturnieks Simons Dubnovs. XX gadsimta 20. gados autonomisma teorija Latvijā šķita ļoti pārliecinoša. Tas bija ebreju dzīves uzplaukuma periods. Ebreju kopienas bija no svara Latvijas sabiedrībā — ebreju partiju līderi tika ievēlēti Saeimā, tika atvērtas ebreju skolas, izdotas avīzes jidišā.

1921.gada februārī Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Ebreju departaments vērsās pie daktera Grodzinska ar lūgumu “sākt sagatavošanas darbus Režicas vidusskolas dibināšanai”[13]. Tā viņš kļuva par pirmās Latvijas valsts ebreju vidusskolas pirmo pārzini. Vidēja izglitība Latvijā nebija obligāta, un līdz ar to bija par maksu. Valsts skolas atšķirās no privātām un municipālajām skolām ar to, ka mācību maksa bija mazāka, jo daļu no līdzekļiem sedza valsts. Rēzeknes Ebreju Vidusskola bija jauktā tipa: līdzās reālskolas mācību priekšmetiem bija arī padziļināta valodu pasniegšana tāpat kā klasiskajā ģimnāzijā. Turklāt bija arī ebreju priekšmeti — valodas (ebreju un vecebreju) un ebreju vēsture. Apmācības valoda bija krievu, bet vēlāk jidiša.

Būdams ģimnāzijas vadītājs, Grodzinskis nepārtrauca ārsta praksi. Savienot tos divus amatus ilgi nebija iespējams. 1922.gada oktobrī viņš pārtrauca savu pienākumu pildīšanu skolā un palika par Rēzeknes ambulatorijas vadītāju.

Jefims Grodzinskis ir miris 1934. gada 15. aprīlī Rīgas ebreju simnīcā no sirdslēkmes. Īsi pirms tam viņam palika 63 gadi. Zārku ar nelaiķi pārveda uz Rēzekni. Pilsētas valde un veikali apturēja savu darbu — visa pilsēta pavadīja mirušo no Rīgas stacijas līdz Ebreju kapiem. Nekrologi ar portretu un līdzjūtības raksti bija publicēti Rīgas avīzēs “Segodņa”[14] un «Frimorgn»[1], žurnālā «Nākotnes Spēks»[7].

1939. gadā, Rēzeknē iznāca žurnāls par ebreju kopienas dzīvi «Almanachs-Kalendars» jidišā. Tajā ievietots raksts par dakteri — “Haims Grodzinskis. Viņa nāves piecgadei"[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Avīze "Frimorgn" idish valodā, 1934, 16. aprilī, Nr. 88
  2. 2,0 2,1 Avīze "Сегодня", 1934,16. aprilī
  3. 3,0 3,1 Almanachs — Kalendars, 1939/1940. g. (5700), Rēzeknes žīdu labdarības biedrība. 57.—58. lpp.
  4. Avīze "Drywa" latgaliešu valodā, Rēzekne, 1917, 1. majiā, Nr. 15; "Sējējs", 1936, Nr. 6
  5. Ādolfs Šilde, Latvijas vēsture 1914—1940, Daugava, 1976
  6. Айварс Странга «Евреи и латыши во время завоевания независимости Латвии». Материалы 4-й международной конференции «Евреи в меняющемся мире», Рига, 2002. С. 277.
  7. 7,0 7,1 Dr. К. Adamsons, «Dr. Chaims Grodzinskis», «Nākotnes Spēks», Nr. 4, 1934, 40.-41. lpp.
  8. LVVA, 3806-1-88
  9. LVVA, 3806-1-164
  10. Avīze "Воля" krievu valodā. Rīga, 1920, 22. jūnijā
  11. Labdarības organizācija Joint (American Jewish Joint Distribution Committee)
  12. Avīze "Сегодня", 1923, 2. decembrī, Nr. 269
  13. LVVA. 2125-4-379
  14. Avīze "Сегодня", 1934, 16.- 18. aprilī

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Almanachs — Kalendars, 1939/1940. g. (5700), Rēzeknes žīdu labdarības biedrība
  • Veronika Grišāne. «No Rēzeknes medicīnas vēstures». Rēzekne, 1996
  • Eva Vatere. Ebreji — mediķi Latvijā (1918—1996). Rīga, 1997
  • Izraels Cemahs. Izraeļa ceļojumi. 2001 ישראל (ליולה) צמח מסעות ישראל (מהים הבלטי דרך חוג הקוטב הצפוני ועד לים התיכון
  • Arnis Vīksna. Latgales ārsti un ārstniecība. 1772—1918. LU, 2004
  • Rakstu krājums «Ebreju Rēzekne». Rīga, 2017