Haims Grodzinskis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Jefims Grodzinskis)
Haims Grodzinskis
Хаим Гиршевич Гродзинский
Dr. Jefims Grodzinskis
Dr. Jefims Grodzinskis
Personīgā informācija
Dzimis 1871. gada 24. martā
Uzdā, Minskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Miris 1934. gada 15. aprīlī (63 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība Latvijas ebrejs
Nodarbošanās Ārsts, sabiedriskā persona
Vecāki Tēvs - Hiršs Grodzinskis. Māte - Dina Grodzinska, dz. Rips
Dzīvesbiedre Tatjana (Tauba) Grodzinska, dz. Eidelnante
Bērni Viktors Grodzinskis (1907-1981); Vera Berkoviča (1914-1998); Aleksandra Grodzinska (1917-1995)
Augstskola Harkivas Universitāte, medicīnas fakultāte (1898)

Haims Grodzinskis, arī Jefims Grodzinskis (krievu: Ефим Григорьевич (Хаим Гиршевич) Гродзинский; dzimis 1871. gada 24. martā; miris 1934. gada 15. aprīlī) bija Latvijas ebreju izcelsmes ārsts, Rēzeknes pilsētas domes pirmais priekšsēdētājs, Rēzeknes Ebreju ģimnāzijas pirmais pārzinis un dibinātājs. Daudzus gadus viņš stāvēja Rēzeknes ebreju demokrātijas priekšgalā.[1] Rēzeknes žīdu labdarības biedrība dēvēja Grodzinski par vienu no cienījāmākajiem pilsētas cilvēkiem.[2]

Haims Grodzinskis piederēja pie tās Latvijas ebreju paaudzes, kura, izrāvusies no Krievijas Impērijas Nometinājuma joslas, pakāpeniski kļuva par ebreju tautas cienīgu pārstāvi. Šī paaudze apvienoja sevī inteliģences labākās īpašības un uzticību ebreju kultūras tradīcijām. Viņš uzstājās gan pret cionismu, gan pret ebreju asimilāciju, savas tautas nākotni saistīja ar spēcīgas ebreju kopienas izveidošanu viņu dzīvesvietas valstī. Tā bija autonomisma koncepcija, kuras galvenais teoretiķis bija ievērojams ebreju vēsturnieks Simons Dubnovs. 1920. gados autonomisma teorija Latvijā šķita ļoti pārliecinoša. Tas bija ebreju dzīves uzplaukuma periods. Ebreju kopienas bija no svara Latvijas sabiedrībā — ebreju partiju līderi tika ievēlēti Saeimā, tika atvērtas ebreju skolas, izdotas avīzes jidišā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1871. gadā Uzdas miestiņā Minskas guberņā, vēlāk kopā ar vecākiem pārcēlās uz Viļņu. Mācījās Viļnas 2. ģimnāzijā, 1893. gadā uzsāka studijas Harkivas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1898. ieguva ārsta diplomu. Strādāja Krievijas dienvidos, kur iepazinās ar feldšeri Tatjanu (Taubu) Eideļnanti, kas kļuva par viņa sievu.

1906. gadā Grodzinskis pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē (Režicā), kurā puse no iedzīvotājiem tolaik bija ebreji. Pirmo gadu laikā strādāja kā privātās prakses ārsts. Avīzēs rakstīja par viņu: “Būdams medicīnas seno tradīciju piekritējs, viņš uzskatīja savu profesiju par kalpošanu tautai un bez maksas apkalpoja tūkstošus nabadzīgo cilvēku, bieži vien apbraukājot apkārtējos ciemus uz paša rēķina”.[3] Sākot ar 1913. gadu un līdz mūža beigām bija Rēzeknes pilsētas ārsts un bezmaksas ambulances vadītājs.

Kad pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī notika Latgales Latviešu kongress, Dr. Grodzinskis uzstājās tajā ar apsveikuma runu Latgales ebreju vārdā[4] 1917. gada jūlijā Haimu Grodzinski ievēlēja par Rēzeknes pilsētas domes deputātu un arī priekšsēdi, viņš piedalījās Latgales krievu apspriedē,[5] kas pieņēma lēmumu Latgalei neizstāties no Vitebskas guberņas līdz kara beigām. Tomēr 1917. gada 14. decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.

Pēc Latgales okupācijas 1918. gadā viņu arestēja vācieši par “uzstāšanos pilsētas Domē sociālistiskajā garā”.[3] Latvijas SPR laikā 1919. gada septembrī Grodzinski atkal arestēja, jo

“Kā var redzēt no bijušās Režicas Pilsētas domes sēžu protokoliem, visas rezolūcijas, ko Grodzinskis bija ierosinājis un Dome pieņēmusi, skaidri raksturo viņu kā Padomju varas klajo un ļaunprātīgo nīdēju”.

Haima Grodzinska lieta tika nodota 15. armijas Īpašajā nodaļā Veļikije Luki. No nošaušanas viņu glāba “Režicas iedzīvotāji, kuriem izdevās aizstāvēt savu ārstu”.[6]

Pēc Rēzeknes atbrīvošanas 1920. gada 22. janvārī Pagaidu pilsētas Valde savā pirmajā sēdē “uzaicināja dakteri Jefimu Grigorjeviču Grodzinski ieņemt Režicas pilsētas ārsta amatu”.[7] 1920. gada jūlijā viņu ievēlēja Pilsētas domes vadītāju, Dr. Grodzinskis ticēja, ka jaunajā Latvijas valstī būs taisnīgi un labi pamatlikumi un laimīga mierīga dzīve visām šeit dzīvojošajām tautām.

Blakus ārsta darbam viņš ar entuziasmu iesaistījās Latvijas Republikas tapšanas darbā. Bija Ebreju kopienas organizācijas komitejas priekšsēdētājs.[8] 1920. gada vasarā, kad Rēzeknē sākās antisemītu nemieri, Grodzinskis vadīja Rēzeknes Ebreju kopienas delegāciju pie ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa.[9] Tajā pašā gadā viņš pārstāvēja Rēzeknes ebrejus pirmajā Ebreju Kopienu Vispārējā konferencē un piedalījās Kopienu centrālās komitejas darbā[1] Tāpat viņš piedalījās Ebreju palīdzības konferencē,[10] vairākos Latvijas Pilsētu un miestu pārstāvju kongresos. Tika ievēlēts šo kongresu prezidijā un bija vicepriekšsēdētājs.

1921. gada februārī Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Ebreju departaments vērsās pie Dr. Grodzinska ar lūgumu “sākt sagatavošanas darbus Režicas vidusskolas dibināšanai”.[11] Tā viņš kļuva par Latvijas valsts pirmās ebreju vidusskolas pirmo pārzini. Vidēja izglītība Latvijā nebija obligāta, un līdz ar to bija par maksu. Valsts skolas atšķirās no privātām un municipālajām skolām ar to, ka mācību maksa bija mazāka, jo daļu no līdzekļiem sedza valsts. Rēzeknes Ebreju Vidusskola bija jauktā tipa: līdzās reālskolas mācību priekšmetiem bija arī padziļināta valodu pasniegšana tāpat kā klasiskajā ģimnāzijā. Turklāt bija arī ebreju un vecebreju valodas un ebreju vēsture. Apmācības valoda bija krievu valoda, bet vēlāk jidišs.

Būdams ģimnāzijas vadītājs, Grodzinskis nepārtrauca ārsta praksi. Savienot tos divus amatus ilgi nebija iespējams. 1922. gada oktobrī viņš pārtrauca savu pienākumu pildīšanu skolā un palika par Rēzeknes ambulances vadītāju. Par viņa jubileju 1923. gadā vēstīja Rīgas avīze “Segodņa”: “Ārsta jubileja. 13. decembrī paliek 25 gadi, kopš Režicā darbojas pilsētā iemīļots ārsts un sabiedriskais darbinieks J.G. Grodzinskis”.[12]

Miris 1934. gada 15. aprīlī Rīgas ebreju simnīcā Bikur Cholim pēc sirdslēkmes. Zārku ar nelaiķi pārveda uz Rēzekni, pilsētas valde un veikali apturēja savu darbu, daudzi pavadīja mirušo no Rīgas stacijas līdz Ebreju kapiem. Nekrologi ar portretu un līdzjūtības raksti bija publicēti Rīgas avīzēs “Segodņa”[13] un «Frimorgn»,[1] žurnālā «Nākotnes Spēks».[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Avīze "Frimorgn", 1934. gada 16. aprīlī, Nr. 88
  2. ↑ Almanachs — Kalendars, 1939/1940. g. (5700), Rēzeknes žīdu labdarības biedrība. 57.—58. lpp.
  3. ↑ 3,0 3,1 Avīze "Сегодня" 1934. gada 16. aprīlī
  4. ↑ Avīze "Drywa" Nr. 15, Rēzekne, 1917. gada 1. maijā; "Sējējs", 1936, Nr. 6
  5. ↑ Ādolfs Šilde, Latvijas vēsture 1914—1940, Daugava, 1976
  6. ↑ 6,0 6,1 Dr. К. Adamsons, «Dr. Chaims Grodzinskis», «Nākotnes Spēks», Nr. 4, 1934, 40.-41. lpp.
  7. ↑ LVVA, 3806-1-88
  8. ↑ LVVA, 3806-1-164
  9. ↑ Avīze "Воля" krievu valodā. Rīga, 1920, 22. jūnijā
  10. ↑ Labdarības organizācija Joint (American Jewish Joint Distribution Committee)
  11. ↑ LVVA. 2125-4-379
  12. ↑ Avīze "Сегодня" Nr. 269, 1923. gada 2. decembrī
  13. ↑ Avīze "Сегодня", 1934, 16.- 18. aprilī

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • “Haims Grodzinskis. Viņa nāves piecgadei". Almanachs — Kalendars, 1939/1940. gads (5700), Rēzeknes žīdu labdarības biedrība.
  • Veronika Grišāne. «No Rēzeknes medicīnas vēstures». Rēzekne, 1996
  • Eva Vatere. Ebreji — mediķi Latvijā (1918—1996). Rīga, 1997
  • Izraels Cemahs. Izraeļa ceļojumi. 2001 ישראל (ליולה) צמח מסעות ישראל (מהים הבלטי דרך חוג הקוטב הצפוני ועד לים התיכון
  • Arnis Vīksna. Latgales ārsti un ārstniecība. 1772—1918. LU, 2004
  • Rakstu krājums «Ebreju Rēzekne». Rīga, 2017
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Haims_Grodzinskis&oldid=3874869"