Simons Dubnovs
|
Simons (arī Šimons un Semjons) Dubnovs (jidišā: שמעון דובנאָװ, krievu: Семен Маркович Дубнов; dzimis 1860. gada 10. septembrī, miris 1941. gada 8. decembrī) bija ebreju vēsturnieks un sabiedrisks darbinieks. Viens no ebreju kultūras autonomijas galvenajiem teorētiķiem, un uzstājās gan pret ebreju asimilāciju, gan cionismu. Dubnovs uzskatāms arī par vienu no ebreju tautas vēstures zinātnes pamatlicējiem. Rakstīja jidišā un krievu valodā.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis lielā, nabadzīgā ebreju ģimenē, mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Jau bērnībā interesējās par vēsturi, filozofiju un valodniecību. 1880. gadā, ar viltotiem dokumentiem pārkāpdams nometinājuma joslas likumu, Dubnovs ieradās Sanktpēterburgā. Sanktpēterburgā viņš pirmoreiz publicējās ebreju krievvalodīgajā presē. 1890. gadā ebreji tika izraidīti no Sanktpēterburgas, tāpēc Dubnovs dzīvoja Odesā, bet vēlāk — Viļņā. Aktīvi piedalījās ebreju sabiedriskajā un kultūras dzīvē. 1906. gadā atgriezās Sanktpēterburgā, kur vadīja Ebreju literatūras un vēsturiski-etnogrāfisko biedrību un rediģēja Ebreju enciklopēdiju.
1917. gadā Dubnovs apsveica Februāra revolūciju Krievijā, tomēr krasi nostājās pret boļševiku vadīto Oktobra revolūciju. Par Trocki un citiem boļševiku līderiem — ebrejiem viņš sacīja, ka viņus nevar uzskatīt par ebrejiem, jo, izmantojot pseidonīmus, viņi demonstrē, ka kaunas no savas ebrejības un ir tai sveši. 1922. gadā Dubnovs emigrēja no Krievijas, vispirms uz Kauņu, tad uz Berlīni.
Berlīnē Dubnovs publicēja savu vispazīstamāko darbu Weltgeschichte des Jüdischen Volkes ("Pasaules ebreju tautas vēsture") desmit sējumos. Pēc Hitlera nākšanas pie varas, Simons Dubnovs emigrēja uz Rīgu. Kad 1941. gadā Latviju okupēja nacistu karaspēks, Dubnovs tika ievietots Rīgas geto. Pēc dažu izdzīvojušo liecībām, Dubnovs geto laikā visu laiku aicinājis Yidn, shreibt un fershreibt (Ebreji, visu pierakstiet!). Dubnovs tika nogalināts Rumbulas akcijas laikā.
Dubnova vārdā ir nosaukta Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola.
|