Rēzeknes ebreji

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ebreju Rēzekne)
Jump to navigation Jump to search

Rēzeknes ebreji ir Latvijas ebreju kopiena, kas kopš 17. gadsimta beigām mīt Rēzeknē. Kopienas vēsture ir daļa no ebreju vēstures Latvijā, kuras izpēti nodrošina zinātniskais pētnieciskais projekts "Ebreju Rēzekne", ietverot konferenču un zinātnisko darbu sagatavošanu un izdošanu. Pirmā projekta konference notika 2016. gada 18. martā[1]. 2017. gada 13. aprīlī izdeva pirmo rakstu krājumu "Ebreju Rēzekne" latviešu un angļu valodās[2]. Projektu veidotāji un atbalstītāji ir Rēzeknes pilsētas dome, domnīca „Creative Museum” un Frīdriha Eberta fonds.

Projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstu krājums "Ebreju Rēzekne"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksta krājuma sastādītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Rakstu krājuma „Ebreju Rēzekne” idejas autore ir „Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, kura sāka darbu pie Rēzeknes Zaļās sinagogas satura koncepcijas. Rakstu krājuma mērķis bija parādīt Rēzeknes krāsainību, nacionālo daudzveidību un kultūru bagātību.[3]

Izdevumu veido divas simboliskā nozīmē līdzvērtīgas daļas. Pirmā ir veltīta Rēzeknes Zaļās sinagogas atjaunošanai, bet otrā -- pētījumiem par Latgales un Rēzeknes ebreju vēstures tēmu, kas lielākoties tika nolasīti 2016. gadā notikušajā konferencē.

"Pakāpeniski veidojās stāsts par ebreju tradīciju, vēsturi, kultūras mantojumu; kas viņi bijuši, kas viņi ir un ko mēs par viņiem zinām."Ineta Zelča Simansone, muzeoloģe, konferences un grāmatas veidotāja.

Tūristu maršruts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tūristu maršrutu "Ebreju Rēzekne" ilgākā laika posmā izveidoja Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma glabātāja Silvija Ribakova un Rēzeknes ebreju draudzes bijusī priekšsēdētāja Rašela Kukļa. Maršrutā iekļāva nozīmīgākās vietas, kas saistītas ar ebrejiem, - veikalus, dzīvojamās mājas, banku, sinagogas, kapus, piemiņas vietas.

Sinagogas ekspozīcija ir stāsts par ebreju vēstures Rēzeknē pieciem gadsimtiem. Kartē parādīts, cik daudz vai maz no ebreju mantojuma saglabājies pilsētā. Sagatavota arī mobilā lietotne, kas mudina izsekot "Ebreju Rēzeknes" maršrutu pilsētvidē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir saglabājušās liecības, ka Livonijas pilsētās jau 14. gs. bija sastopami Schutzjuden jeb priviliģētie ebreji, kuriem bija atļauts dzīvot valstī, neskatoties uz Vācu ordeņa lielmestra Zigfrīda no Foihtvangenes (Siegfried von Feuchtwangen) 1306. (vai 1309.) gada aizliegumu nekristiešiem ieceļot un uzturēties Livonijas konfederācijā.[4]

Lietuvas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad pēc Livonijas kara un konfederācijas sabrukuma 1561. gadā Lietuvas lielkņaziste pārņēma valdījumā tās teritoriju, tur uz pastāvīgu dzīvi apmetās ebreju tirgotāji un amatnieki. Daži no viņiem bija bēgļi no Krievijas cara Ivana IV karaspēka ieņemtās Baltkrievijas 16. gadsimta beigās, un no Ukrainas, kur 17. gs. Bogdana Hmeļnicka vadītās sacelšanās laikā izvērtās asiņaini ebreju grautiņi. Jau 17. gadsimtā Poļu Vidzemē jeb Inflantijā dzīvoja apmēram 2000 ebreju.[5]

17.-18. gadsimtā ebreji pārcēlās uz dzīvi no maziem miestiem (štetli) uz lielākām pilsētām, tādējādi pieauga viņu apdzīvotības areāls Polijas valstī, radās lauku un pilsētas kopienas ar atšķirīgu dzīvesveidu. Vairākās pilsētās ebreji kļuva par izteiktu mažoritāti, skaitliski pārspējot kristiešu kopienas.[6] Tautas ekonomiskā aktivitāte bija pamats pilsētu straujai izaugsmei un padarīja visai lauksaimniecisko sistēmu vitālāku un industriālāku.

Krievijas impērijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Polijas pirmās dalīšanas Inflantija nonāca Krievijas impērijas sastāvā. 1773. gadā Režicai (Rēzeknei) tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības. 1802. gadā tā nonāca Vitebskas guberņā kā apriņķa administratīvais centrs. Tajā laikā tur dzīvoja ap 5000 ebreju.

Pilsēta attīstījās lēni, bet ekonomiskās aktivitātes uzlabošanās bija vērojama 19. gs. pēdējās desmitgadēs. Ebreju tirgotāju un amatnieku darbība veicināja ražošanu un tirdzniecību.

Aškenazi ebreju tradīcijā vienmēr ir bijušas divas svarīgas lietas: kapsēta un sinagoga. Tās tika ierīkotas Rēzeknē jau 1786. gadā. 1834. gadā pilsētas plānā ir atzīmētas divas sinagogas, skola (shul), ebreju slimnīca, tirgotāja Gurviča māja un vairāki veikali.

19. gs. beigās ebreji bija aktīvi tehnoloģisko sasniegumu izplatītāji. 1894. gadā pirmo fotosalonu atklāja Ābrams Leibovičs, tipogrāfijas pakalpojumus 1897. gadā uzsāka sniegt H. Hefters un Moiše Holandskis, kura pakalpojumi līdz Otrajam pasaules karam tika uzskatīti par labākiem visā Latgalē.

Pirms Pirmā pasaules kara Rēzeknē atradās vairākas nozīmīgas ebreju kopienas institūcijas: heders (skola), labdarības fonds, bibliotēka, "Bikur Holim" biedrība, labdarības virtuve nabadzīgajiem. Tika uzbūvētas 9 sinagogas -- visas, kas darbojās līdz Otrajam Pasaules karam. Lielākā daļa turīgāko ģimeņu savus bērnus sūtīja krievvalodīgajās valsts skolās, kur bija iespēja ne tikai iegūt labu izglītību, bet arī iekļauties sekulārajā krievu kultūras vidē. Viens no pazīstamākajiem Rēzeknes intelektuāļiem bija Jurijs Tiņanovs, kura vectēvs Bērs Epšteins bija turīgs uzņēmējs.

Revolūciju laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība gatavoja Viskrievijas Satversmes sapulces vēlēšanas, kuras uzdevums būtu noteikt turpmāko varas iekārtu valstī. Pagaidu valdības demokrātiskie centieni, kuru starpā bija arī “ebreju nometinājuma joslas” likvidācija, viesa cerības, ka Krievija reiz kļūs par demokrātisko valsti. Šīs cerības sabruka pēc 1917. gada oktobra boļševiku apvērsuma un Satversmes sapulces padzīšanas 1918. gada 5. janvārī. Tās galīgi izgaisa Latvijas SPR laikā 1919. gadā līdz ar “izbadojušo un teroristisko komunismu, ko Stučka fanātiski ieviesa Latgalē[7]. Rīgas avīze “Segodņa” tā aprakstīja situāciju Latgalē:

“Sarkanais terors ir sasniedzis neticamus izmērus. Visi bijušie namsaimnieki, kā arī vispār buržuāziskās un inteliģentās kārtas personas tiek arestētas un daļēji nošautas, daļa tiek izvesta kā ķīlnieki. Tā pagājušajā nedēļā pēc kārtējas sakāves boļševiki nošāva 132 poļus un ebrejus par empātiju baltgvardiem. Tajā pašā nedēļā uz Veļikije Luki tika nosūtīti divi ešeloni ar ķīlniekiem, skaitā ne mazāk kā 400 cilvēku. Arestēto, nošauto un aizvesto sievas un bērni ir ieslodzīti kopējā barakā, un tiem iedalīta 1/16 mārciņa maizes.”

Latvijas Republikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918.-1934. parlamentārisma laiks un 1934.-1940. K. Ulmaņa autoritārisma laiks ir divi posmi, kuros dominēja savas laikmeta pragmatiskās iezīmes. Ebreju kopienas dzīve Rēzeknē pēc kara sāka atjaunoties 1920. gadā ar ASV ebreju palīdzības organizācijas Joint atbalstu. 1922. gadā tika izveidota Ebreju valsts ģimnāzija, kurā apmācības valoda bija jidišs. Ilgus gadus tās direktors bija Jakovs Millers. Rēzeknes ebreju kopiena sadalījās divās nometnēs: viena uzskatīja, ka skolās jāmāca jidiša valodā, otra, ka ivritā. Attiecīgi dalījās sabiedriskā dzīve un jauniešu kustība. Jidišistu grupās vairāk populāras bija kreisās politiskās idejas, bet ivritistu - labējās.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma jidiša atbalstītāju ietekme mazinājās, bet ivrita grupas nozīme pieauga ne tikai Rēzeknē, bet visā Latvijas ebreju kopienā. 1935. gadā Rēzeknē dzīvoja 3342 ebreji (25,4% iedzīvotāju), viņiem piederēja 75% no visiem tirdzniecības uzņēmumiem.

Pilsētas ebreju labdarības biedrība Mihaila Manteifeļa vadībā vāca ziedojumus veco ļaužu pansionātam un biedrības Bikur Holim darbībai. Pateicoties ebreju aktīvista un deputāta Mihaila Bobrova darbībai, tika panākts, ka pilsētas valde iedalīja naudu košera virtuvei, kas ik gadu apgādāja 120 skolēnus ar 18 000 brīvpusdienu porcijām.

Folklora un personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ebreju kultūras pētniece Marina Gehta cēlusi gaismā Rēzeknes etnogrāfa Giršas Etkina folkloras kolekciju, kuru viņš 1946.gadā nodeva Latviešu folkloras krātuvei. Tās ir vienīgās pēdas, kas ir palikušas no Latgales ebreju folkloras mantojuma.

Didzis Bērziņš pētījis holokausta sociālo atmiņu Latgales kontekstā: „Latvijā ilgu laiku informācijas par holokaustu bijis principiāli maz. Man liekas, ka vēl pirms desmit gadiem latvieši daudz labāk zināja, kas ir Oskars Šindlers, nevis kas ir Žanis Lipke, vai arī kas ir Anna Franka, nevis kas ir Šeina Grama.”

Citos darbos tuvāk skatīts hasīdisma iespaids Latgalē, Latgales ebreju kapu kultūra, stereotipi par ebrejiem Latgales iedzīvotāju stāstos, pētītas Rēzeknē dzimušā rakstnieka Jurija Tiņanova, režisora Fridriha Ermlera un gleznotāja Arkādija Naišlosa personības[3].

Vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes ebreji bija dažādu profesiju pārstāvji. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara liela daļa no vēsturiskajām ēkām tika iznīcinātas.[8]

Viena no labākajām izglītības iestādēm bija Rēzeknes Ebreju valsts ģimnāzija, kas atradās Daugavpils šosejā 41/43 (mūsdienās - Atbrīvošanas aleja). Vēlāk to pārcēla uz jaunām telpām Ugunsdzēsēju (J.Tiņanova) ielā. Pašlaik šeit atrodas klajš lauks.

Par vienu no vecākajām ēkām uzskatāms Latgales Kultūrvēstures muzejs, Atbrīvošanas alejā 102. Jau 1861. gadā ēka minēta kā viena no 17 mūra celtnēm pilsētā. 1884. gadā to no ebreja Gordina par 2900 rubļiem iegādājās Režicas pilsētas valde slimnīcas izveidošanai. No 1937. gada šeit darbojās muzejs un Ebreju sešklasīgā skola.

Slavenais režisors Fridrihs Ermlers dzīvoja Vilhelma Purvīša ielā 10. Par to liecina piemiņas plāksne, kas tika atklāta 1978. gada 22. aprīlī.

Tāpat pie slavenā rakstnieka Jurija Tiņanova jaunības dzīvesvietas Atbrīvošanas alejā 94 uzstādīta piemiņas plāksne, kas tika atjaunota 2000. gadā. Tiņanovs šajā namā dzīvojis no 1906. līdz 1915. gadam. 2012. gadā šeit atklāts rakstniekam veltīts piemineklis.

Ārsta Jefima Grodzinska dzīvojamā māja atrodas Atbrīvošanas alejā 25. Tā ir pārbūvēta. Grodzinskis bija izcils sabiedriskais darbinieks, Ebreju valsts ģimnāzijas organizators un tās pirmais direktors.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.ebrejumuzejs.lv/lv/item/214-konference_ebreju_rezekne_.html
  2. Ilze Auzāne. 12 detektīvu pētījumi. / Diena, 2017.g. 26.aprīlis.
  3. 3,0 3,1 Māra Rozenberga. Rēzekne daudzveidīgo vēsturi cenšas apzināt rakstu krājumā «Ebreju Rēzekne». // http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/rezekne-daudzveidigo-vesturi-censas-apzinat-rakstu-krajuma-ebreju-rezekne.a232971/
  4. Inese Runce. Rēzeknes ebreju kopienas vēsture līdz 1940.gadam./ Ebreju Rēzekne. Rīga, Creative Museum, 2017. - 284 lpp. -- 43.lpp. ISBN 978-9934-19-140-4
  5. Leo Dribins, Armands Gūtmanis, Marģers Vestermanis. Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana./ Rīga, LU Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. -- 12.lpp.
  6. Norman Davies. The God"s playground. A history of Poland. / New York Columbia university press, 2005. - 105.lpp.
  7. Айварс Странга. Евреи и латыши во время завоевания независимости Латвии. Материалы 4-й международной конференции «Евреи в меняющемся мире», Рига, 2002. С. 277.
  8. Kaspars Strods. Ebreju Rēzekne. / Ebreju Rēzekne, rakstu krājums. Rīga, Creative Museum, 2017. - 284.lpp. - lpp. 69-88. // ISBN 978-9934-19-140-4