Ebreju Rēzekne

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ebreju Rēzekne — zinātniskais pētnieciskais projekts, kas tika organizēts Rēzeknē un iekļauj konferenču un zinātnisko darbu sagatavošanu un izdošanu. Pirmā konference notika 2016. gada 18. martā[1]. 2017. gada 13. aprīlī tika izdots pirmais rakstu krājums "Ebreju Rēzekne" latviešu un angļu valodās[2]. Projektu veidotāji un atbalstītāji ir Rēzeknes pilsētas dome, domnīca „Creative Museum” un Frīdriha Eberta fonds.

Latgales vēstniecībā "Gors" notikušajā konferencē tika analizēta Latgales ebreju vēsture un tradīcijas, spilgtas personības un dzīve. 12 akadēmiski pētījumi veido rakstu krājumu, kuru sabiedrība uzskata par atspēriena punktu ebreju Rēzeknes stāsta veidošanā.

Pētījumu pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstu krājuma „Ebreju Rēzekne” idejas autore, „Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone atzīst, ka sākot darbu pie Rēzeknes Zaļās sinagogas satura koncepcijas, nācies kļūt teju par detektīviem, jo sistemātisku pētījumu par šo tēmu nebija. „Apzinājām muzejus un draudzes arhīvu un sapratām, ka necik daudz šo materiālu tiešām nav. Pasūtījām vēsturniecei Inesei Runcei pirmo īso pētījumu par to, kā tad pirmie ebreju tautības pārstāvji ienāk Rēzeknes teritorijā, kurā brīdī sāk veidoties kopiena, un tā līdz 20.gadsimtam. Kad uztaisījām ekspozīciju, sapratām, ka tas ir gaužām maz. Un, atklājot sinagogu, mēs jau zinājām, ka rīkosim akadēmisku konferenci,” -- stāsta Zelča-Sīmansone.

Tumšzaļais rakstu krājums ar atjaunotās Rēzeknes Zaļās sinagogas skici uz vāka savā ziņā ir pašas sinagogas papildinājums. Tās mērķis bija parādīt Rēzeknes krāsainību, nacionālo daudzveidību un kultūru bagātību,” teica grāmatas sastadītāja[3].

Tēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksta krājuma sastadītāja Ineta Zelča-Simanoviča

Izdevumu veido divas simboliskā nozīmē līdzvērtīgas daļas. Pirmā ir veltīta Rēzeknes Zaļās sinagogas atjaunošanai, bet otrā -- pētījumiem par Latgales un Rēzeknes ebreju vēstures tēmu, kas lielākoties tika nolasīti 2016. gadā notikušajā konferencē.

"Pakāpeniski veidojās stāsts par ebreju tradīciju, vēsturi, kultūras mantojumu; kas viņi bijuši, kas viņi ir un ko mēs par viņiem zinām."Ineta Zelča Simansone, muzeoloģe, konferences un grāmatas veidotāja.

Sākumā bija maršruts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pētniecības sākums bija saistīts ar maršrutu "Ebreju Rēzekne", kuru ilgākā laika posmā veidojušas divas rēzeknietes: Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma glabātāja Silvija Ribakova un Rēzeknes ebreju draudzes bijusī priekšsēdētāja Rašela Kukļa. Maršrutā tika iekļautas nozīmīgākās vietas, kas saistītas ar ebrejiem, - veikali, dzīvojamās mājas, banka, sinagoga, kapi, piemiņas vietas. Maršruts kļuva par vienu no Rēzeknes Zaļās sinagogas motīviem, ko pilnveidoja, papildināja un precizēja.

Sinagogas ekspozīcija ir stāsts par ebreju vēstures Rēzeknē pieciem gadsimtiem. Kartē parādīts, cik daudz vai maz no ebreju mantojuma saglabājies pilsētā. Sagatavota arī mobilā lietotne, kas mudina izsekot "Ebreju Rēzeknes" maršrutu pilsētvidē.

Kopienas vēstures sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales ebreju vēstures pētniecībai pieder nākotnes perspektīva, jo šobrīd tā ir fragmentāra.

Ir saglabājušās liecības, ka Livonijas pilsētās jau 14. gs. bija sastopami Schutzjuden jeb priviliģētie ebreji, kuriem bija atļauts dzīvot valstī, neskatoties uz Livonijas ordeņa mestra Zigfrīda fon Feihtvangena (Siegfrieds von Feuchtwangen) 1306. (vai 1309.) gada aizliegumu nekristiešiem ieceļot un uzturēties Livonijas konfederācijā.[4]

Pēc Livonijas kara un konfederācijas sabrukuma 1561. gadā Polijas-Lietuvas valsts pārņēma valdījumā tās teritoriju, tur uz pastāvīgu dzīvi apmetās ebreju tirgotāji un amatnieki. Daži no tiem bija bēgļi no Ivana Bargā karaspēka 16. gadsimta beigās, un no Ukrainas, kur 17. gs. Bogdana Hmeļnicka vadītās sacelšanās laikā izvērtās asiņaini ebreju grautiņi. Jau 17.gadsimtā Poļu Vidzemē jeb Inflantijā dzīvoja apmēram 2000 ebreju.[5]

17.-18. gadsimtā ebreji pārcēlās uz dzīvi no maziem miestiem (štetli) uz lielākām pilsētām, tādējādi pieauga viņu apdzīvotības areāls Polijas valstī, radās lauku un pilsētas kopienas ar atšķirīgu dzīvesveidu. Vairākās pilsētās ebreji kļuva par izteiktu mažoritāti, skaitliski pārspējot kristiešu kopienas.[6] Tautas ekonomiskā aktivitāte bija pamats pilsētu straujai izaugsmei un padarīja visai lauksaimniecisko sistēmu vitālāku un industriālāku.

Rēzekne Krievijas impērijas kultūrtelpā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Polijas pirmās dalīšanas Inflantija nonāca Krievijas impērijas sastāvā. 1773. gadā Režicai (Rēzeknei) tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības. 1802. gadā tā nonāca Vitebskas guberņā kā apriņķa administratīvais centrs. Tajā laikā tur dzīvoja ap 5000 ebreju.

Pilsēta attīstījās lēni, bet ekonomiskās aktivitātes uzlabošanās bija vērojama 19. gs. pēdējās desmitgadēs. Ebreju tirgotāju un amatnieku darbība veicināja ražošanu un tirdzniecību.

Aškenazi ebreju tradīcijā vienmēr ir bijušas divas svarīgas lietas: kapsēta un sinagoga. Tās tika ierīkotas Rēzeknē jau 1786. gadā. 1834. gadā pilsētas plānā ir atzīmētas divas sinagogas, skola (shul), ebreju slimnīca, tirgotāja Gurviča māja un vairāki veikali.

19. gs. beigās ebreji bija aktīvi tehnoloģisko sasniegumu izplatītāji. 1894. gadā pirmo fotosalonu atklāja Abrams Leibovičs, tipogrāfijas pakalpojumus 1897. gadā uzsāka sniegt H.Hefters un Moiše Holandskis, kura pakalpojumi līdz Otrajam pasaules karam tika uzskatīti par labākiem visā Latgalē.

Pirms Pirmā pasaules kara Rēzeknē atradās vairākas nozīmīgas ebreju kopienas institūcijas: heders (skola), labdarības fonds, bibliotēka, "Bikur Holim" biedrība, labdarības virtuve nabadzīgajiem. Tika uzbūvētas 9 sinagogas -- visas, kas darbojās līdz Otrajam Pasaules karam.

Lielākā daļa turīgāko ģimeņu savus bērnus sūtīja krievvalodīgajās valsts skolās, kur bija iespēja ne tikai iegūt labu izglītību, bet arī iekļauties sekulārajā krievu kultūras vidē.

Viens no pazīstamākajiem Rēzeknes intelektuāļiem bija Jurijs Tiņanovs, kura vectēvs Bērs Epšteins bija viens no sava laika turīgākajiem pilsētas uzņēmējiem.

Ebreju kopiena Latvijas Republikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918.-1934. parlamentārisma laiks un 1934.-1940. K.Ulmaņa autoritārisma laiks ir divi posmi, kuros dominēja savas laikmeta pragmatiskās iezīmes.

Ebreju kopienas dzīve Rēzeknē pēc kara sāka atjaunoties 1920. gadā ar ASV ebreju palīdzības organizācijas Joint atbalstu.

1922. gadā tika izveidota Ebreju valsts ģimnāzija, kurā apmācības valoda bija jidišs. Ilgus gadus tās direktors bija Jakovs Millers.

Rēzeknes ebreju kopiena sadalījās divās nometnēs: viena uzskatīja, ka skolās jāmāca jidiša valodā, otra, ka ivritā. Attiecīgi dalījās sabiedriskā dzīve un jauniešu kustība. Jidišistu grupās vairāk populāras bija kreisās politiskās idejas, bet ivritistu - labējās.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma jidišistu ietekme mazinājās, bet ivrita grupas nozīme pieauga ne tikai Rēzeknē, bet visā Latvijas ebreju kopienā.

1935.g. Rēzeknē dzīvoja 3342 ebreji jeb 25,4% no visiem iedzīvotājiem, viņiem piederēja 75% no visiem tirdzniecības uzņēmumiem.

Pilsētas ebreju labdarības biedrība Mihaila Manteifeļa vadībā vāca ziedojumus veco ļaužu pansionātam un biedrības Bikur Holim darbībai. Pateicoties ebreju aktīvista un deputāta Mihaila Bobrova darbībai, tika panākts, ka pilsētas valde iedalīja naudu košera virtuvei, kas ik gadu apgādāja 120 skolēnus ar 18 000 brīvpusdienu porcijām.

Folklors un personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ebreju kultūras pētniece Marina Gehta cēlusi gaismā Rēzeknes etnogrāfa Giršas Etkina folkloras kolekciju, kuru viņš 1946.gadā nodeva Latviešu folkloras krātuvei. Tā ir vienīgā pēda, kas ir palikusi no ebreju folkloras mantojuma, kas ir bijis tieši Latgalē.

Komunikācijas zinātnes doktors Didzis Bērziņš pētījis holokausta sociālo atmiņu Latgales kontekstā: „Latvijā ilgu laiku informācijas par holokaustu bijis principiāli maz. Man liekas, ka vēl pirms desmit gadiem latvieši daudz labāk zināja, kas ir Oskars Šindlers, nevis kas ir Žanis Lipke, vai arī kas ir Anna Franka, nevis kas ir Šeina Grama.”

Citos darbos tuvāk skatīts hasīdisma iespaids Latgalē, Latgales ebreju kapu kultūra, stereotipi par ebrejiem Latgales iedzīvotāju stāstos, pētītas Rēzeknē dzimušā rakstnieka Jurija Tiņanova, režisora Fridriha Ermlera un gleznotāja Arkādija Naišlosa personības[3].

Vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes ebreji bija dažādu profesiju pārstāvji. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara liela daļa no vēsturiskajām ēkām tika iznīcinātas.[7]

Viena no labākajām izglītības iestādēm bija Rēzeknes Ebreju valsts ģimnāzija, kas atradās Daugavpils šosejā 41/43 (mūsdienās - Atbrīvošanas aleja). Vēlāk to pārcēla uz jaunām telpām Ugunsdzēsēju (J.Tiņanova) ielā. Pašlaik šeit atrodas klajš lauks.

Par vienu no vecākajām ēkām uzskatāms Latgales Kultūrvēstures muzejs, Atbrīvošanas alejā 102. Jau 1861. gadā ēka minēta kā viena no 17 mūra celtnēm pilsētā. 1884. gadā to no ebreja Gordina par 2900 rubļiem iegādājās Režicas pilsētas valde slimnīcas izveidošanai. No 1937. gada šeit darbojās muzejs un Ebreju sešklasīgā skola.

Slavenais režisors Fridrihs Ermlers dzīvoja Vilhelma Purvīša ielā 10. Par to liecina piemiņas plāksne, kas tika atklāta 1978. gada 22. aprīlī.

Tāpat pie slavenā rakstnieka Jurija Tiņanova jaunības dzīvesvietas Atbrīvošanas alejā 94 uzstādīta piemiņas plāksne, kas tika atjaunota 2000. gadā. Tiņanovs šajā namā dzīvojis no 1906. līdz 1915. gadam. 2012. gadā šeit atklāts rakstniekam veltīts piemineklis.

Ārsta Jefima Grodzinska dzīvojamā māja atrodas Atbrīvošanas alejā 25. Tā ir pārbūvēta. Grodzinskis bija izcils sabiedriskais darbinieks, Ebreju valsts ģimnāzijas organizators un tās pirmais direktors.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.ebrejumuzejs.lv/lv/item/214-konference_ebreju_rezekne_.html
  2. Ilze Auzāne. 12 detektīvu pētījumi. / Diena, 2017.g. 26.aprīlis.
  3. 3,0 3,1 Māra Rozenberga. Rēzekne daudzveidīgo vēsturi cenšas apzināt rakstu krājumā «Ebreju Rēzekne». // http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/rezekne-daudzveidigo-vesturi-censas-apzinat-rakstu-krajuma-ebreju-rezekne.a232971/
  4. Inese Runce. Rēzeknes ebreju kopienas vēsture līdz 1940.gadam./ Ebreju Rēzekne. Rīga, Creative Museum, 2017. - 284 lpp. -- 43.lpp. ISBN 978-9934-19-140-4
  5. Leo Dribins, Armands Gūtmanis, Marģers Vestermanis. Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana./ Rīga, LU Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. -- 12.lpp.
  6. Norman Davies. The God"s playground. A history of Poland. / New York Columbia university press, 2005. - 105.lpp.
  7. Kaspars Strods. Ebreju Rēzekne. / Ebreju Rēzekne, rakstu krājums. Rīga, Creative Museum, 2017. - 284.lpp. - lpp. 69-88. // ISBN 978-9934-19-140-4