Johans Hermanis Lestoks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Johans Hermanis Lestoks
Johann Hermann Lestocq
Jean Armand de L’Estocq
Иван Иванович Лесток
Johans Hermanis Lestoks (autors: Stenglin)
Johans Hermanis Lestoks (autors: Stenglin)
Personīgā informācija
Dzimis 1692. gada 29. aprīlī
Celle, Lineburgas hercogiste (tagad Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1767. gada 12. jūnijā (75 gadi)
Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)

Johans Hermanis Lestoks (vācu: Johann Hermann Lestocq, 1692-1767) vai grāfs Žans Armāns de Lestoks (franču: Jean Armand de L’Estocq, krievu: Жан Арман де Лесток, Иван Иванович Лесток) bija franču hugenotu izcelsmes mūsdienu Vācijā dzimis Krievijas impērijas galminieks un dēkainis, kas slavens sakarā ar piedalīšanos 1741. gada galma apvērsuma organizēšanā pret impērijas reģenti Annu Leopoldovnu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1692. gada 29. aprīlī Celles pilsētā (tagadējā Lejassaksijā) Lineburgas hercoga galma ķirurga ģimenē. Viņa vecāki bija Francijas hugenoti, devušies bēgļu gaitās pēc Nantes edikta atcelšanas reliģisko vajāšanu laikā 1685. gadā. Pēc tam, kad bija no tēva apguvis ķirurga profesijas pamatus, jaunais Lestoks devas uz Parīzi, kur pēc gadu ilga cietumsoda kādu laiku bija kara ķirurgs franču armijā.

Lielā Ziemeļu kara laikā ap 1713. gadu viņš ieradās Krievijā un pieteicās cara Pētera I dienestā, kurš viņu iecēla par galma ķirurgu. Tomēr 1718. gadā viņš krita nežēlastībā un tika izsūtīts trimdā uz Kazaņu, no kurienes atgriezās Krievijas galmā tikai 1725. gadā, kad pie varas nāca ķeizariene Katrīna I. Ar viņas svētību Lestoks kļuva par ķeizarienes meitas Elizabetes aizbildni. Pēc Katrīnas I nāves 1727. gadā par imperatoru kļuva nepilngadīgais Pēteris II, bet 1730. gadā bijusī Kurzemes hercogiene Anna. Galma ķirurga Lestoka draugu loks un bagātība šajā laikā būtiski pieauga un viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Pēterburgas augstmaņiem. Pēc tam, kad 1740. gada galma apvērsumā pie varas nokļuva reģente Anna Leopoldovna, kas atbalstīja Krievijas impērijas savienību ar Svēto Romas impēriju, J. Lestoks kopā ar Francijas sūtni marķīzu Troti de la Šetardī (franču: Jacques-Joachim Trotti marquis de la Chétardie) 1741. gadā organizēja nākamo galma apvērsumu, kā rezultāta varu ieguva viņam labvēlīgā Katrīnas I meita Elizabete Romanova. Šajā laikā iestājās brīvmūrniecībā un sadarbojās ar Krievijas provinciālložas otro lielmeistaru Džeimsu Keitu.[1] 1743. gadā ar viņa gādību par troņmantnieka Pētera līgavu tika izraudzīta neievērojamā Cerbstas hercoga meita Sofija Auguste (Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg), kas vēlāk galma apvērsuma rezultātā kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu II.

1747. gada 22. novembrī Lestoks Sanktpēterburgā apprecēja Zviedru Vidzemes landmaršala Magnusa Mengdena meitu un Annas Leopoldovnas mīļākās, pirmās galma dāmas[2]Augustes Juliānas fon Mengdenas jaunāko māsu Mariju Auroru no Carnikavas, kas arī palīdzēja Mengdenu brālim Ernstam veidot karjeru pie Elizabetes.

Par diplomātiskajiem nopelniem Krievijā Francijas karalis Luijs XV Lestokam piešķīra milzīgu pensiju, savukārt Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis VII iecēla viņu grāfa kārtā. Tas izraisīja ārlietu resora neapmierinātību un 1748. gadā kanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins (Бестужев-Рюмин) lika Lestoku arestēt un sodīt ar nāvi, tomēr ķeizariene viņu apžēloja un 1750. gadā lika izsūtīt trimdā uz Ugļiču, vēlāk uz Veļikijustjugu (Великий Устюг), no kurienes viņš atgriezās tikai nākamā ķeizara Pētera III valdīšanas laikā 1762. gadā.

Grāfam J. Lestokam piešķīra atpakaļ Pēterburgā konfiscētos īpašumus, savas dzīves pēdējos gadus viņš baudīja ķeizarienes Katrīnas II labvēlību. No 1763. līdz 1767. gadam viņa sekretārs bija vidzemnieks Baltazars fon Bergmanis, kuru viņš ieveda Pēterburgas galma aprindās un 1764. gadā palīdzēja kļūt par Vidzemes, Igaunijas un Somijas justīckolēģijas advokātu.

Miris 1767. gada 12. jūnijā Pēterburgā. Viņa vārda krievu versija (Лештук - "Leštuks") saglabājusies tilta pāri Fontankas upei nosaukumā (Лештуков мост).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rebecca Wills. The Jacobites and Russia, 1715-1750. 219-220 lpp. (angliski)
  2. Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8. http://www.e-reading-lib.com/chapter.php/90999/9/Anisimov_-_Ivan_VI_Antonovich.html#note_307