Studēdams tieslietas Sanktpēterburgas Universitātē, iesaistījās lietuviešu tautas atmodā. Latīņu drukas aizlieguma dēļ dzejoļus un rakstus publicējis Tilzītē izdotajās lietuviešu avīzēs. Darbojās teātra trupā, kas uzstājās ar izrādēm Grīvā, Subatē, Panevēžā un Rokišķos.
Iestājās Lietuvas sociāldemokrātu partijā un 1905. gadā kā deputāts piedalījās Lielā Viļņas Seima darbā. Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves Smolskis devās uz Šveici, tad īsu brīdi atgriezās Lietuvā. Pēc tam devās uz Krimu, kur tika arestēts, tomēr izbēga un līdz 1913. gadam dzīvoja Austroungārijā, Itālijā, Šveicē un Beļģijā.
1913. gadā atgriezās Krievijas Impērijā, kur Pēterburgā darbojās lietuviešu aprindās un 1917. gada jūnijā pievienojās Krievijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku (boļševiku) partijai. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas atgriezās formāli neatkarīgajā Lietuvā, kur tika ievēlēts par Rokišku vietējas komitejas vadītāju. Drīz Rokiškus ieņēma Lietuvas Padomju Republikas karaspēks un Jurģis Smolskis kļuva par sava drauga revolucionāras padomes priekšsēdētāja Antana Purēna vietnieku. Pēc tam, kad Lietuvas Bruņotie spēki Rokiškus atkaroja, Smolskis tika arestēts un tiesāts kara tiesā. Tā kā Smolska iesaiste Ilūkstes garīdznieka nošaušanā netika pierādīta, viņam izdevās izvairīties no nāvessoda, tomēr viņu notiesāja uz sešiem gadiem katorgā. 1919. gada 6. jūlijā Smolski vajadzēja eskortēt no Pakrjaunes uz Obeļiem, tomēr Pakrjaunes pievārtē "mēģinot bēgt" nošāva. Smolska nogalināšana izraisīja politisku skandālu. 1922. gadā viņa atraitne vērsās tiesā un viņa slepkavam piesprieda 8 gadus katorgā.
