Studēdams tieslietas Sanktpēterburgas Universitātē, iesaistījās lietuviešu nacionālājā attmodā. Publicējis dzejoļus un rakstus latīņu drukas aizlieguma dēļ Tilzītē izdotajās lietuviešu avīzēs. Darbojās teātra trupā, kas uzstājās ar izrādēm Grīvā, Subatē, Panevēžā un Rokišķos.
1913. gadā atgriezās Krievijā, kur Pēterburgā darbojās lietuviešu aprindās, kādu laiku būdams arī boļševiku partijā. Pēc Brestas miera noslēgšanas atgriezās formāli neatkarīgajā Lietuvā, kur tika ievēlēts par Rokišku vietējas komitejas vadītāju. Drīz Rokiškus ieņēma Lietuvas Padomju Republikas karaspēks un Jurģis Smolskis kļuva par sava drauga revolucionāras padomes priekšsēdētāja Antana Purēna vietnieku. Pēc tam, kad Lietuvas spēki ieņēma Rokiškus, Smolskis tika arestēts un tiesāts kara tiesā. Tā kā Smolska iesaiste Ilūkstes garīdznieka nošaušanā netika pierādīta, viņam izdevās izvairīties no nāvessoda, tomēr viņu notiesāja uz sešiem gadiem katorgā. 1919. gada 6. jūlijā Smolski vajadzēja eskortēt no Pakrjaunes uz Obeļiem, tomēr Pakrjaunes pievārtē "mēģinot bēgt" nošāva. Smolska nogalināšana izraisīja politisku skandālu. 1922. gadā viņa atraitne vērsās tiesā un tā slepkavam piesprieda 8 gadus katorgā.