Juris Imants Aivars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Juris Imants Aivars
Juris Aivars 2015. gadā LU 96.gadadienai veltītā LU Senāta svinīgā sēdē, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas emeritētā zinātnieka statusu
Personīgā informācija
Dzimis 1941. gada 17. jūnijā
Miris 2016. gada 14. jūnijā (74 gadi)
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna, bioloģija (cilvēka un dzīvnieku fizioloģija)
Akadēmiskais amats profesors
Alma mater Rīgas Medicīnas institūts (tagad Rīgas Stradiņa Universitāte), Ļeņingradas Valsts Universitāte (tagad Sanktpēterburgas Valsts universitāte)

Juris Imants Aivars (dzimis 1941. gada 17. jūnijā, miris 2016.gada 14.jūnijā) bija latviešu ārsts, fiziologs, LZA emeritēts zinātnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1941. gada 17. jūnijā Jēkabpilī tā laika Jēkabpils slimnīcas direktora un ķirurga Pētera Aivara un želsirdīgās māsas Elvīras Aivares ģimenē. Ģimenē auga arī vecākais brālis Andris. Abu brāļu māte mira agri bērnībā. 1944.gadā, nostiprinoties Sarkanai armijai Jēkabpilī un tai vajājot nacionāli noskaņotus cilvēkus, tēvs ar abiem dēliem pārcēlās uz dzīvi Aizputē, kur kopā ar saviem kolēģiem no Jēkabpils slimnīcas, kas no padomju varas bija bēguši kopā ar Pēteri Aivaru, Aizputē izveidoja slimnīcu.

Abu brāļu bērnība pagāja Aizputē, kur līdzās tēva stingrai dēlu audzināšanai mātišķīgu atbalstu sniedza tēva otrā dzīvesbiedre Skaidrīte. Bērnībā un pusaudža gados Jurim Aivaram bija daudzveidīgas aizraušanās, gan darinot paštaisītus tehnikas modeļus, gan spēlējot klavieres un akordeonu. Visu skolas laiku viņš ar brāli mācījās Aizputē, šeit pabeidza Aizputes vidusskolu (1958), arī Aizputes Mūzikas skolu un pāris gadus mācījās vēl Liepājas Mūzikas vidusskolā. Tomēr ģimenes tradīcijas medicīnā ņēma virsroku un, līdzīgi kā vecākais brālis Andris, arī Juris 1958. gadā uzsāka medicīnas studija Rīgas Medicīnas institūtā, ko pabeidza 1964. gadā. Gan ārsta prakses laikā, gan obligātā karadienesta laikā viņš praktizējās ārsta arodā gan Latvijā, gan plašajā Padomju Savienībā: ārsta prakse ķirurģijā Algas rajona slimnīcā Kazahijā, prakse anestezioloģijā Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā, savdabīgs iecirkņa ārsta darbs obligātā karadienesta laikā Turkmēnijā.

No 1966. līdz 1969. gadam Juris Aivars studēja aspirantūrā Ļeņingradas Valsts Universitātē, Bioloģijas un augsnes fakultātes Biofizikas katedrā, un studiju noslēgumā aizstāvēja disertāciju "Vardes Rana temporaria olšūnu membrānas potenciāla izpēte" (15.05.1969; vadītājs profesors P.Makarovs, specialitāte — biofizika), iegūstot bioloģijas zinātņu kandidāta grādu (pielīdzināts (nostrificēts) LR bioloģijas zinātņu doktora grādam 1992. gadā) Aspirantūras laiks Ļeniņgradā bija nozīmīgs posms viņa personīgajā dzīvē un akadēmiskajā izaugsmē, iepazīstoties un zinātniski bagātinoties ar Ļeņingradā studējošiem latviešu laikabiedriem - ģenētikas profesoru Jēkabu Raipuli, bērnu ķirurgu Valdi Randi, biofizikas profesori Noru Švinku (1936—2010) u.c.

1985. gadā Ļeņingradā Juris Aivars PSRS ZA I.Šečenova vārdā nosauktā Evolucionārās fizioloģijas un bioķīmijas institūtā spīdoši aizstāvēja nākamās pakāpes disertāciju "Nieru asinsvadu gludās muskulatūras šūnu funkcionālās īpašības" (specialitāte — cilvēka un dzīvnieku fizioloģija), iegūstot bioloģijas doktora grādu (1992. gadā tika pielīdzināts LR Bioloģijas habilitētā zinātņu doktora grādam). Viņa oponenti bija tā laika PSRS vadošie asinsrites fizioloģijas speciālisti — J.Moskaļenko, A.Nozdračevs, V. Ovsjaņikovs.

Līdzās pētnieciskam darbam, Juris Aivars uzsāka akadēmisko darbību Rīgas Medicīnas institūtā (RMI), Normālās fizioloģijas katedrā kā asistents (1969—1975), vēlāk kā docents (1976—1985). 1986. gadā Juris Aivars saņēma uzaicinājumu kļūt par katedras vadītāju un docētāju Latvijas Valsts Universitātes (tagad Latvijas Universitātes) Bioloģijas fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā. Pieņemot uzaicinājumu, 1986. gadā viņš uzsāka strādāt šeit kā docents, kopš 1992. gada kā profesors, vadot zinātnisko un akadēmisko darbu Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedrā kā katedras vadītājs no 1986. līdz 2013. gadam. 1992. līdz 1994. gadam Juris Aivars kā vieslektors lasīja lekcijas un vadīja praktiskās nodarbības Cilvēka fizioloģijā Monte San Savino Starptautiskās universitātes centrā Itālijā un Psihes bioloģiskajos pamatos starptautiskajā akadēmiskās izglītības programmā (Latvija-Polija-Itālija).

Kā profesors un vadošais pētnieks Juris Aivars Latvijas Universitātē strādāja līdz pat aiziešanai mūžībā 2016. gada 14. jūnijā. Apbedīts dzimtas kapos Rīgā, Ziepniekkalna kapos.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juris Aivars bija fiziologs ar ļoti plašu un dziļu interešu spektru visdažādākos fizioloģijas jautājumos. Augstākās zinātniskās intereses izpētes objekts bija asinsvadu sieniņa, to veidojošo šūnu funkcionālās pazīmes — asinsvadu gludās muskulatūras reaktivitāte dažādās asinsrites gultnēs, endotēlijs kā polifunkcionāli audi. Viņam pieder fiziologu aprindās zināmais izteiciens par asinsvadu sieniņu: "Asinsvada sieniņa - tā ir vesela pasaule pasaulē (organismā)." [1]

Zinātnieka karjeras sākumā, veicot elektrofizioloģiskos pētījumus aspirantūras studiju laikā (1966—1969) par vardes Rana temporaria olšūnu membrānas potenciāla izpēti, tika pētīta jonu nozīme darbības potenciāla izcelsmē. Izmantojot mikroelektrodu tehniku, 20 sērijās ar atšķirīgu kālija, nātrija un hlora jonu šķīdumu koncentrāciju, tika noteiktas membrānas potenciāla ģenerēšanas likumsakarības ovocītos dažādās nobriešanas stadijās. Pētījuma atradnes liecināja, ka vēlīniem izolētiem ovocītiem membrānas potenciālu nosaka, galvenokārt, kālija un hlora jonu gradients abpus membrānai, bet, ovocītam nobriestot, membrānas depolarizācija saistās ar nātrija gradienta palielināšanos un beigu stadijā — nav izteiktu membrānas potenciāla lieluma un īpašību pārmaiņu. Tika noteikti arī darbības potenciāla laika parametri (latentais periods, ātrā depolarizācija, stabilais maksimums un sekojošās izmaiņas) neapaugļotam ovocītam un secināts, ka dūriens ovocīta virsmā ir efektīvs aktivācijas stimuls. Membrānas potenciāla izmaiņām dzīvā šūnā ir nozīmīga loma tās funkcionālajā aktivitātē, jo šīs izmaiņas rosina jebkuras šūnas funciju — olšūnai aktivāciju (apaugļošanu), muskuļšūnām kontrakciju, sekretorajām šūnām sekrēciju, nervu šūnām impulsa veidošanos un pārvadi u.t.t.[2] Pirmā nozīmīgā publikācija par to tika publicēta 1969. gadā žurnālā "Биофизика".[3]

Piecpadsmit akadēmiskā un zinātniskā darba gados RMI Normālās fizioloģijas katedrā Juris Aivars iesaistījās katedras zinātnisko pētījumu veikšanā, piedaloties arī RMI fiziologu organizētajās tematiskajās konferencēs ar 17 publikācijām, kas saistītas ar asinsriti, sfigmogrāfiju, augoša organisma asinsrites īpatnībām, muskuļdarbības servisa funkciju nodrošinājumu, kustību aktivitāti un sirds-asinsvadu sistēmu. Laika posmā no 1975. līdz 1984. gadam Juris Aivars publicēja 26 populārzinātniskus rakstus un rakstus enciklopēdijās. Jura Aivara daudzu gadu (1971—1984) galvenā zinātniskā sistemātisko pētījumu tēma bija nieru asinsvadu gludās muskulatūras šūnu funkcionālās īpatnības un zinātniskās atziņas tika atspoguļota 27 zinātniskās publikācijās. Starp tām visnozīmīgākā ir nodaļa par nieres asinsapgādi apjomīgā grāmatā "Asinsrites fizioloģija. Asinsvadu sistēmas fizioloģija" (krievu val., izdevn. “Zinātne”, Ļeņingrada, 1984, 501-522 lpp.).[4]

Sistemātiskie eksperimentālie pētījumi daudzu gadu garumā tika veikti “dienas otrajā pusē” vai naktī un tas bija pētījumu laiks, kad nebija zinātniskajam darbam specifiska finansējuma, datoru, viegli pieejamu statistikas programmu un ārzemju literatūras avotu, bet zinātniskai publikācijai krievu valodā vajadzēja saņemt īpašu atļauju publicēt datus un apliecinājumu neko svarīgu neizpaust.

Otrās — zinātņu doktora disertēcijas pētījuma aktualitāte bija par nieres asinsvadu gludās muskulatūras funkcionālām īpatnībām. Disertācijas pētījumā tika izvirzīti un risināti 7 uzdevumi par asinsvadu morfometriskajiem parametriem dažādos asinsvadu reģionos, to biomehāniskām īpašībām un bazālā tonusa ietekmējošiem faktoriem, par gludās muskulatūras aktivācijas īpatnībām, reģionālo reaktivitāti, par kālija, pH, pO2, pCO2 ietekmi uz nieres funkcijām un par nieres asinsvadu funkcionālo dinamiku ontoģenēzē. Pētījumos tika izmantoti izolēti svaigi asinsvadu segmenti (2—4 cm), izolētas gredzenveida strēmelītes (1—1,5 mm) un tika veikta asinsvadu rezistogrāfija, asinsvadu strēmelīšu miogrāfija, kā arī elektrolītu satura, muskuļšūnu daudzuma (tilpuma) un šķiedrveidīgo struktūru noteikšana artēriju sienā. Pētījuma sērijās kopumā tika pagatavoti 1590 preparāti un kā objekti izmantoti kaķis, suns, trušsis, liellops, arī cilvēks. [5]

Izpētot morfometriskos parametrus un biomehāniskās īpašības 589 paraugos no vēdera aortas, kopējās miega artērijas, ciskas, nieres starpdaivu un loka artērijām, tika pierādīta universāla likumsakarība — sazarojoties asinsvadam ievērojami pieaug asinsvada sienas relatīvais biezums, galvenokārt uz muskuļslāņa rēķina. Jo sīkāks ir nieres asinsvada sazarojums, jo mazāks ir cirkulārais saspringums un diferenciālās elastības modulis pie vienāda asinsspiediena. Asinsvadu sienas šķiedrveidīgo struktūru un elektrolītu pētījumi (376 paraugi) atklāja interesantu, klīniski nozīmīgu secinājumu pat to, ka gludās muskulatūras reaktivitātes pārmaiņas kālija jonu ietekmē kompensē nātrija rosinātas pretējas pārmaiņas, proti, realizējas negatīva atgriezeniskā saite, kas ir visbiežāk sastopamais un raksturīgākais homeostātisko sistēmu kontroles un regulācijas veids.

Pētījuma atziņas, kas tika gūtas 567 preparātos par nieres asinsvadu gludās muskulatūras specifiskajām īpatnībām, liecināja par spēju noteiktos apstākļos ģenerēt ritmisku aktivitāti un galvenie provocējošie faktori ir kateholamīnu ietekme un pēkšņa pCO2 paaugstināšanās, savukārt spontāno aktivitāti nomāc pH un kalcija jonu samazināšanās ārpusšūnu šķidrumā. Tādejādi Juris Aivars bija viens no pirmajiem, kas pētīja un aprakstīja jaunu fenomenu — spontānu ritmisku aktivitāti un norādija, ka tā ir variabla, īslaicīga un saistīta ar gludās muskulatūras oksidatīvo metabolismu. Tā laika pētījumi arī liecināja par specifiskām īpatnībām gludajā muskulatūrā, proti, augstu jutību pret kateholamīniem, angiotenzīnu II, kas ir funkcionāli nozīmīgi faktori.[5] Vēl pat 2009. gadā ASV hipertenzijas žurnālā autoru kolektīva pētījums aprakstīja asinsvadu gludās muskulatūras kontrakcijas molekulāro mehānismu, norādot, ka angiotenzīna II receptori saistīti ar adventīciju asisnvada sieniņā.[6] Jura Aivara pētījuma atziņas pagājušā gadsimta beigās liecināja, ka pastāv un saglabājas pozitīva korelācija starp cirkulāro sienas saspringumu un gludās muskulatūras kontraktilitāti visā arteriālā asinsspiedienu pārmaiņu fizioloģiskajā diapazonā un nieres asinsvadu muskulatūras relatīvais spēks ir lielāks (pie vienāda iestiepuma uz škērsgriezuma laukuma vienību), salīdzinot ar tāda paša diametra ciskas un miega artērijām. [4]

Gludās muskulatūras reaktivitāte ontogenēzē tika pētīta dažāda vecuma kaķiem un suņiem. Pētījumi liecināja, ka ontogenēzē izmainās ne tikai statiskās mehāniskās sienas īpašības nieres artērijās, bet vienlaicīgi palielinās gludās muskulatūras kontraktilitāte un reaktivitāte, palielinās jutība pret vazoaktīvām vielām. Gludajā muskulatūrā jau no pirmajām nedēļām funkcionē gan elektromehāniskais, gan farmakomehāniskais sajūgs un ar vecumu dominē farmakomehāniskais sajūgs, kas ir nozīmīgi reģionālajā asinsrites nodrošinājumā. Šī pētījumu posma rezultātā tika izdarīts būtisks secinājums, ka gludās muskulatūras reaktivitāti un kontraktilitāti ietekmē nespecifiskie mehāniskie un humorālie faktori ārpusšūnas vidē, kas norāda uz pētījuma atradnes klīnisko nozīmi saistībā ar ūdens-sāļu līdzsvara, kā arī izvadfunkcijas traucējumiem, jo šī vide regulē nieres hemodinamiku un līdz ar to specifiskās funkcijas.[5]

Juris Aivars savu pētījumu rezultātā norādīja, ka biomehānikas datus var izmantot maģistrālo asinsvadu efektīvai ķirurģiskai rekontrukcijai un funkcionālai diagnostikai. Pētījuma dati tika izmantoti arī izstrādājot neinvazīvu metodi sirds-asinsvadu sistēmas funkcionālā stāvokļa novērtējumam. Pieteikums izgudrojumam N 3408521/13 saņēma pozitīvu lēmumu 1985.gadā (26.04.1985) un patentu 1986.gadā. Jurim Aivaram savā pētījumā izdevās noskaidrot un aprakstīt visu morfoloģisko, fizikālo un fizioloģisko īpatnību kopumu, kas atšķir nieru arteriālos asinsvadus no citu orgānu asinsvadiem un nodrošina nierēm to pamatfunkcijām atbilstošu asins apgādi. [1]

Jura Aivara vadībā tika sagatavoti un vadīti daudzu zinātnisko pētījumu projekti - gan Latvijas, gan Eiropas Struktūrfondu projekti. Latvijas Zinātnes Padomes finansēto pētījumu tēmas bija par olnīcu un kaulu asinsvadu reaktivitāti (1987—1993), asinsvadu reaktivitātes modulatoru regulatoro ietekmju mehānismiem (1997—2000), artēriju un arteriolu vazomociju — izcelsmi un to ietekmējošiem faktoriem (2001—2003), mikrocirkulācijas asinsvadu vazomociju — magnētisko lauku un temperatūras ietekmi (2004—2008), dzīvnieku un cilvēka audu adaptīvām reakcijām barības vielu un fiziskas slodzes stresa apstākļos (2009—2013).

Kopumā tās ir vairāk kā 120 perfekti un profesionāli nostrādātas zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas, daudz recenzētu un konsultētu zinātnisko darbu, neskaitāmi mācību līdzekļi. [7]

Citas ziņas par profesionālo darbību[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ārvalstu eksperts un doktorantūras komitejas loceklis Kauņas Medicīnas akadēmijas biomedicīnisko pētījumu institūtā (1996 - 1998)
  • Latvijas Fiziologu biedrības priekšsēdētājs (1991 - 2001)
  • Latvijas Universitātes Bioloģijas habilitācijas un promocijas padomes loceklis, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas habilitācijas un promocijas padomes loceklis, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta habilitācijas un promocijas padomes loceklis (1990 - 1998)
  • Žurnālu redkolēģijas loceklis: žurnālā Laboratorye Zhyvotnye, no 1997.g. žurnāls pārdēvēts par Baltic Journal of Laboratory Animal Science (1994 - 1997); žurnālā Latvijas Universitātes raksti: Bioloģija", tagad Environmental and Experimental Biology (2000 - 2016)
  • Latvijas Zinātnes padomes loceklis (1991 - 1996)
  • Latvijas Zinātnes padomes eksperts (1990 - 2016)
  • Latvijas Universitātes senators (1992 - 2007)
  • Latvijas Universitātes Bioloģijas promocijas padomes loceklis, Latvijas Universitātes Bioloģijas profesoru padomes loceklis, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes domes loceklis un domes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Bioloģijas studiju padomes loceklis
  • Latvijas Universitātes 2012. gada "Gada balvas zinātnē" laureāts par zinātniskās skolas izveidošanu cilvēka un dzīvnieku fizioloģijā
  • astoņu doktora disertācijas pētījumu vadītājs

Patenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Z.Marcinkevičs, E.Kviesis, J.Aivars, J. Spīgulis “Method and apparatus for continuous and non-invasive, measurement of blood pressure”, LR patents (LV13791, 2009-01-20)
  • Z.Marcinkevičs, M.Grēve, R. Erts, J. Aivars, J.Spīgulis “A method and a device for non-invasive, continuous measurement blood pressure”, LR patents (LV 13582, 2007-12-20)
  • P. Gustsons, I.Birznieks, J.I. Aivars „Ierīce galvas smadzeņu darbības traucējumu magnētterapijai” LR patents (LV 12285 B, 1999-09-20)
  • Способ измерения параметров сердечно-сосудистой системы (патент), Бюллетень изобретений в СССР -1986. - N 18. - C.26.

Nozīmīgākās publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Paparde A, Plakane L, Circenis K, Aivars JI. Effect of acute systemic hypoxia on human cutaneous microcirculation and endothelial, sympathetic and myogenic activity. Microvasc Res. 2015 Nov;102:1-5. doi: 10.1016/j.mvr.2015.07.005. Epub 2015 Jul 26. PMID: 26211848
  • Paparde A, Nēringa-Martinsone K, Plakane L, Aivars JI. Nail fold capillary diameter changes in acute systemic hypoxia. Microvasc Res. 2014 May;93:30-3. doi: 10.1016/j.mvr.2014.02.013. Epub 2014 Mar 6. PMID: 24607833
  • Tretjakovs P, Jurka A, Bormane I, Mackevics V, Mikelsone I, Balode L, Reihmane D, Stukena I, Bahs G, Aivars JI, Pirags V. Relation of inflammatory chemokines to insulin resistance and hypoadiponectinemia in coronary artery disease patients. Eur J Intern Med. 2009 Nov;20(7):712-7. doi: 10.1016/j.ejim.2009.08.004. Epub 2009 Sep 6. PMID: 19818293
  • Veliks V, Ceihnere E, Svikis I, Aivars J. Static magnetic field influence on rat brain function detected by heart rate monitoring. Bioelectromagnetics. 2004 Apr;25(3):211-5. doi: 10.1002/bem.10186. PMID: 15042630
  • Айвар Ю. Кровоснабжение почек. Физиология кровообращения. Физиология сосудистой системы. - Ленинград: Наука с. 501 - 522: рис. - Библиогр.: с.520 - 522.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Līga Aberberga - Augškalne ""Asinsvada sieniņa - tā ir vesela pasaule pasaulē": atskats uz fiziologa prof. Jura Imanta Aivara paveikto" Doctus, 10.03.2021.https://www.doctus.lv/raksts/personibas-un-viedokli/asinsvada-sienina--ta-ir-vesela-pasaule-pasaule-atskats-uz-fiziologa-prof.-jura-imanta-aivara-paveikto-4726/
  2. Айвар Ю. П.  Исследование мембранного потенциала яйцеклеток лягушки Rana temporaria: диссертация на соискане ученой степени кандидата биологических наук по специальности: 091 биофизика/ науч. рук. П.О.Макаров; оппон. Е.К.Жуков‚ Н.С.Габаева. Ленинград, 1969. 232 c.
  3. Айвар Ю. П. Влияние ионов К, Na Сl на мембранный потенциал ооцитов R. Temporaria , Биофизика. 1969. Т.14, 2. C.362-364: таб.‚ диагр. Библиогр.: с.364 (10 назв.).
  4. 4,0 4,1 Айвар Ю. Кровоснабжение почек. Физиология кровообращения. Физиология сосудистой системы. - Ленинград: Наука с. 501 - 522: рис. - Библиогр.: с.520 - 522.
  5. 5,0 5,1 5,2 Айвар Ю. П.  Функциональные особенности гладких мышц сосудов почки:  диссертация на соискание ученой степени доктора биологических наук по специальности: 03.00.13 - физиология человека животных.  АН СССР, Ин-т эволюц. физиологии и биохимии им. И.М.Сечеиова. Ленинград, 1985. 248 c.
  6. Wynne, Brandi M.; Chiao, Chin-Wei; Webb, R. Clinton (2009-03). "Vascular smooth muscle cell signaling mechanisms for contraction to angiotensin II and endothelin-1" (en). Journal of the American Society of Hypertension 3 (2): 84–95. doi:10.1016/j.jash.2008.09.002. PMC PMC2704475. PMID 20161229.
  7. Profesors Juris Imants Aivars. Bibliogrāfiskais rādītājs. Sastādītājs K.Pabērza. LU, Rīga, 2001. 51 lpp. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/40737