Juris Mežiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Juris Mežiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1886. gada 22. janvārī
Raņķu pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1937. gada 26. novembrī (51 gads)
Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Jekaterina
Bērni Jurijs, Igors

Juris Mežiņš (krievu: Юрий Юрьевич Межин, 1886—1937) bija latviešu 1905. gada revolūcijas kaujinieks un lielinieku partijas darbinieks. Iskolata prezidija loceklis un sekretārs (1917), Padomju Latvijas armijas Revolucionārās kara padomes loceklis (1919).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1886. gada 22. janvārī Raņķu pagastā[1] zemnieka Jura Mežiņa ģimenē. 1904. gadā uzņemts Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā (LSDSP), 1905. gada revolūcijas laikā darbojās Kurzemes un Rīgas sociāldemokrātu organizācijās.

1908. gadā Mežiņu apcietināja un līdz 1912. gadam viņš atradās ieslodzījumā, pēc tam izsūtījumā Sibīrijas Jakutskas apgabalā. Pēc Februāra revolūcijas atgriezās dzimtenē, bija Iskolata prezidija loceklis un sekretārs (1917). Pēc Vācijas karaspēka ienākšanas Latvijā 1918. gadā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, bija Maskavas padomes izpildkomitejas loceklis. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā ieradās Rīgā, darbojās Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejā un Latvijas Centrālajā izpildkomitejā (LCIK), bija Padomju Latvijas armijas, vēlāk padomju 15. un 13. armijas Revolucionārās kara padomes loceklis.

Pēc atkāpšanās uz Krieviju 1920. gadā tika iecelts par Dzelzceļa kara revolucionārā kara tribunāla priekšsēdētāju, pēc Krievijas pilsoņu kara beigām bija Kaspijas jūras transporta pārvaldes komisārs (1921—1922), vēlāk PSRS Satiksmes ceļu tautas komisariāta administratīvās pārvaldes priekšnieks, Permas dzelzceļa priekšnieks (1926—1929), dzelzceļa karaspēka atsevišķā korpusa komandieris (1932). Lielā terora laikā 1937. gada 21. septembrī[2] tika apcietināts sakarā ar apvainojumiem kaitniecībā un un dalībā pretpadomju teroristiskā organizācijā. 1937. gada 25. novembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda nāvessodu, nošauts 1937. gada 25. novembrī, līķis sadedzināts Maskavas Donas kapsētas krematorijā (Донской крематорий). 1956. gadā reabilitēts.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]