Jūras karte (kuģniecība)
Jūras karte ir sfēriskās Zemes daļas attēlojums uz plakanas virsmas. Tajā parādīts ūdens dziļums, krasta līnija, pamanāmi ģeogrāfiskie orientieri, navigācijas drošības zīmes un cita navigācijas ziņā svarīga informācija. Uz jūras kartes tiek izpildīts grafiskais lagrēķins, atlikti kursi, noteikta kuģa vieta un novērtēta kuģa atrašanās vieta attiecībā pret navigācijas ziņā bīstamām vietām, lai, izvairoties no tām, kuģis droši nokļūtu lēmuma ostā.[1]
Kuģu vadītāja uzdevums ir pārvest kuģi no vienas ostas līdz otrai pa visīsāko, visdrošāko un visātrāko ceļu. Lai izpildītu šo prasību izmanto karti uz kuras uznests gan atstājamais, gan arī sasniedzamais punkts, starp kuriem, lai ceļš būtu visīsākais, jānovelk taisne. Šī taisne jānovelk tā, lai, pa to ejot, kuģis būtu drošībā attiecībā pret bīstamām vietām un lai pārgājiens būtu visātrākais ekonomiskā ziņā.[2]
Reisam nepieciešamo jūras karšu atrašanās uz kuģa ir obligāta.[3][4] Tās var būt pieejamas izdrukātas papīra veidā vai arī elektroniskas datubāzes veidā kā elektroniskās navigācijas kartes (electronic navigational chart (ENC) — angļu val.).
Prasības jūras kartēm
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ja kuģis iet ar vienu un to pašu kursu, tad kuģa pārvietošanās līnija ar visiem meridiāniem dabā veido arī vienu un to pašu leņķi. Uz Zemes virsmas šāda līnija attēlojas kā spirāle, jo tā šķērso meridiānus, kuri nav savstarpēji paralēli, zem viena un tā paša leņķa — kursa.[5] Šādu spirāli dabā un uz kartes sauc par loksodromu. Tā spirālveidā iet ap zemeslodi un tuvojas vienam no poliem.
Vadot kuģi, svarīgi, lai stūrmanis ātri un precīzi varētu atlikt un noņemt no kartes to kursu, ar kādu dotajā momentā kuģis iet vai arī ar kādu tam paredzēts iet. Tas ir jāizdara ar vienkāršiem instrumentiem, ar kuriem iespējams sasniegt tādu precizitāti, kas no navigācijas viedokļa neapdraudētu kuģa drošību pārgājiena laikā.
Tādēļ nepieciešams, lai kuģa pārvietošanās līnija, t.i., loksodroma, uz kartes attēlotos kā taisne un tā ar meridiāniem, tāpat kā tas ir uz zemeslodes, veidotu vienu un to pašu leņķi (kursu). Tas nozīmē, ka uz jūras kartes visiem meridiāniem jābūt savstarpēji paralēliem.
Tāpat nepieciešams, lai izmērītie leņķi starp dažādiem krasta priekšmetiem dabā būtu vienādi leņķiem starp tiem pašiem priekšmetiem uz kartes. To sasniedz tad, kad attiecīgās krasta kontūras uz Zemes virsmas un to projekcijas uz kartes ir pilnīgi līdzīgas jeb konformas.[6] Uz konformas kartes paralēles un meridiāni vienmēr krustojas taisnā leņķī.[7]
Sekojoši jūras kartei jāatbilst divām pamatprasībām:
- Loksodromai uz kartes jāattēlojas kā taisnai līnijai;
- Kartei jābūt konformai — izmērītajiem leņķiem dabā jāatbilst tiem pašiem leņķiem uz kartes.
Loksodroma nav īsākais attālums uz Zemes virsmas starp diviem punktiem, īsākais attālums uz sfēras virsmas ir lielās aploces loks, kas iet caur atstāto un sasniedzamo punktu. Šādu lielās aploces loku vai tā daļu sauc par ortodromu. Tā krustojas ar Zemes meridiāniem zem dažādiem leņķiem. Izmantot karti, kurā ortodroma attēlojas kā taisna līnija, ir neērti — kuģis nevar pārvietoties ar vienu un to pašu kursu, bet tas nepārtraukti jāmaina. Tomēr to izmanto okeānos ejot pa lielo riņķi un laiku pa laikam mainot kursu.[8] Praktiski, kursu nemaina pastāvīgi, bet uz kartes projekcijas, kurā ortodroma attēlojas kā taisna līnija, novelk kuģa ceļa līniju pāri okeānam. Uz šīs līnijas izvēlas ceļa punktus un tiem nolasa koordinātas. Pēc tam šos punktus atliek uz tādas projekcijas kartes, kurā taisna attēlojas loksodroma, un seko starp šiem punktiem ar loksodromisko kursu.
Merkatora projekcijas karte
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gandrīz visas jūras kartes ar mērogu mazāku par 1:50 000, kuras nav polāro rajonu kartes, izpildītas Merkatora projekcijā.[9] Šāda karte pirmo reizi tika izgatavota 1569. gadā un to izgudroja holandiešu matemātiķis un kartogrāfs Gerhards Krēmers (1512—1594), ar pieņemtu latīnisko uzvārdu Merkators.
Sākumā šai kartes projekcijai nebija matemātiskā pamatojuma, tās konstrukciju izskaidroja praktiski. Iedomājās zemeslodi ar meridiānu un paralēļu tīklu, pie tam meridiānus pieņēma izgatavotus no tievas tērauda stieples, bet paralēles — no gumijas. Meridiānu gali savienoti zemes N un S polos. Pieņēma, ka zemeslode ievietota papīra cilindrā tā, lai cilindra gareniskā ass sakristu ar zemeslodes asi, bet ekvators pieskartos pret vidu cilindra iekšējai virsmai. Ja tagad atlaistu meridiānu galus abos polos, tad tie, būdami atsperīgi, iztaisnotos gar cilindra iekšējo sienu un izstieptu iedomātās gumijas paralēles. Pieņemot, ka meridiāni un paralēles nokrāsoti ar svaigu krāsu, uz cilindra iekšējās sienas veidosies to attēli. Pārgriežot cilindru gareniski un to iztaisnojot, uz papīra lapas iegūst kartes tīkliņu, meridiāni ir savstarpēji paralēli, bet paralēles izstieptas līdz ekvatora garumam. Pēc meridiānu galu atbrīvošanas poli, kuri uz zemeslodes ir ģeometriski punkti, būs izstiepti līdz bezgalībai, t.i., ekvatora garumā. Meridiāni pēc iztaisnošanas garumu nav mainījuši. Paralēles, kas ir tālāk no ekvatora, tiek pakāpeniski vairāk un vairāk izstieptas. Lai arī meridiāni un paralēles krustojas zem taisna leņķa, iegūtais kartes tīkliņš vēl neatbilst jūras kartēm izvirzītajām prasībām — karte nav konforma — dabā esošie priekšmeti ar to attēlojumiem uz kartes nebūs līdzīgi, izmērītie leņķi nebūs vienādi.
Ja starp divām paralēlēm atrodas apaļa sala un šīs paralēles tiek izstieptas nevienmērīgi, tad arī pati sala tiek izstiepta nevienmērīgi. Tā salas mala, kas tālāk no ekvatora, tiek izstiepta vairāk, bet tā, kas tuvāk ekvatoram, mazāk. Rezultātā sala, kas dabā ir apaļa, uz kartes tāda nav — priekšmetu vienādība nav iegūta, un leņķis no jebkura Zemes punkta starp šīs salas malām dabā un uz kartes ir dažāds — karte nav konforma.
Lai karte būtu konforma, nepieciešams izstiept arī meridiānus, pie tam katra meridiāna punktā par tik, par cik izstiepta attiecīgā šī punkta paralēle. Tad priekšmeti dabā un uz kartes būs līdzīgi. Apaļā sala būs apaļa arī uz kartes, un attiecīgais leņķis, ņemts no kāda attāla punkta, starp salas malām dabā, būs vienāds ar tādā pašā veidā iegūtu leņķi uz kartes. Šādu jūras karti sauc par Merkatora projekcijas karti.
Par vietas ģeogrāfisko platumu sauc leņķi pie Zemes centra starp ekvatora plakni un Zemes rādiusu, kas novilkts no Zemes centra uz doto punktu. Savukārt leņķis starp Zemes rādiusu un dotās paralēles rādiusu, arī ir vienāds ar ģeogrāfisko platumu kā iekšējais šķērsleņķis, jo paralēles plakne ar tās rādiusu ir paralēla ekvatora plaknei. Tādējādi var rakstīt:
,
kur φ — dotā punkta ģeogrāfiskais platums, r — dotā punkta paralēles rādiuss, R — Zemes rādiuss.
No kurienes
.
Tā kā riņķa līnijas garums ir 2π reižu lielāks par tās rādiusu, tad pareizinot pēdējā formulā abas puses ar 2π, dabū, ka
,
kur 2πR — ekvatora garums, 2πr·secφ — paralēles garums izstiepts līdz ekvatora garumam.
Pēdējā formula rāda, ka, lai paralēli, kas atrodas brīvi izvēlētā platumā φ, izstieptu līdz ekvatora garumam, nepieciešams tās dabisko garumu pareizināt ar šīs paralēles atrašanās vietas platuma sekansu.[10]
Mērogs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Merkatora projekcijas kartes trūkums ir tāds, ka tai nav iespējams noteikt vienu mērogu visam kartes aptvertajam rajonam. Uz Merkatora projekcijas kartes meridiāni attēlojas kā paralēlas līnijas, nevis kā tādas, kuras satiekas polos, tādēļ, tuvojoties poliem, paralēles tiek izstieptas aizvien vairāk. Bet, lai karte būtu konforma, arī meridiāni, konkrētā meridiāna punktā, jāizstiepj par tādu pašu lielumu, par kādu ir izstieptas paralēles šajā pašā punktā. Tādējādi kvadrāts dabā attēlojas kā kvadrāts jebkurā kartes vietā, bet kvadrāts uz polārā loka attēlojas daudz lielāks nekā kvadrāts uz ekvatora. Tomēr, noteikta mēroga trūkums praksē nesagādā lielas grūtības. Viena jūras jūdze ir vienas platuma minūtes lineārais garums. Lai noteiktu kartē atzīmēta nogriežņa garumu jūras jūdzēs, nogriežņa garumu ar cirkuli pārnes pret to vietu, kur tiek mērīts attālums, uz kartes sāna malas un nolasa platuma minūšu skaitu.[11]
Ģeogrāfisko pozīciju uz jūras kartes atliek vai nolasa izmantojot tās rāmi. Pa kartes apakšējo un augšējo rāmja malu nolasa garuma grādus, minūtes un minūšu desmitdaļas. Arī kartes rāmja sānu malas iedalītas grādos, minūtēs un minūšu desmitdaļās, bet šo iedaļu izmērs ir dažāds — jo tālāk no ekvatora, jo lielākas. Pēc sānu malu iedaļām atliek un nolasa ģeogrāfisko platumu, kā arī mēra un atliek nogriežņu garumus.
Uz Merkatora projekcijas kartēm uzrādītais skaitliskais mērogs atbilst dabā tikai uz kādu noteiktu paralēli vai ekvatoru. Tas skaidrojams ar šīs kartes īpatnējo konstrukciju. Mērogu, kas dots uz Merkatora projekcijas kartes, sauc par galveno mērogu, bet paralēli, uz kuru tas attiecas — par galveno paralēli. No galvenās paralēles uz S vai N pusi galvenais mērogs vairs nav derīgs, to vairs lietot nevar, jo uz Merkatora projekcijas kartes tās paralēles, kas atrodas no galvenās uz ekvatora pusi, izstieptas mazāk, bet tās, kas atrodas uz tuvākā pola pusi, izstieptas vairāk. Pie tam galvenā paralēle var nemaz nebūt redzama uz apskatāmās jūras kartes.[12]
Citas projekcijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šķērsvirziena Merkatora projekcijas karte
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šķērsvirziena Merkatora projekcijas karti iegūst novietojot papīra cilindru tā, lai cilindra ass ar Zemes asi veidotu taisnu leņķi. Līnija, kas parastā Merkatora projekcijas kartē attēlotu ekvatoru, tagad ir noteikts, izvēlēts meridiāns, tomēr kartes tīkliņš nav pagriezts, ziemeļi paliek kartes augšpusē. Ja uz Merkatora projekcijas kartes ekvatora grādu, minūšu un minūšu desmitdaļu iedaļas ir pastāvīga garuma, tad šķērsvirziena Merkatora projekcijas kartē pastāvīga garuma grādu, minūšu un minūšu desmitdaļu iedaļas attēlojas uz izvēlētā meridiāna, kuru dēvē arī par centrālo meridiānu un to, parasti, izvēlas novietotu kartes centrā. Mērogs mainās pārvietojoties prom no centrālā meridiāna, bet pietiekoši liela mēroga kartē, šis efekts nav nozīmīgs. Tāpat meridiānu, kuri nav centrālie, un paralēļu izliekums ir minimāls izņemot polāros rajonus. Var pieņemt, ka meridiāni un paralēles krustojas zem taisna leņķa.
Šķērsvirziena Merkatora projekciju izmanto ostu plānos, kuru mērogs ir lielāks par 1:50 000.[13]
Gnomoniskā karte
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gnomoniskās jeb centrālās projekcijas kartes konstrukciju izskaidro iedomājoties Zemes centrā novērotāju, bet papīra lapu, uz kuras paredzēts attēlot kādu Zemes virsmas daļu, iedomājas kā pieskari kādam noteiktam Zemes punktam. Ja novērotājs no Zemes centra skatās uz papīra lapas pieskares punktu un tā apkārtējo rajonu, tad uz papīra lapas projicēsies iedomātie Zemes meridiāni, paralēles, ūdens akvatoriju un sauszemes kontūras.
Atkarībā no tā, kādā Zemes virsmas punktā iedomātā projekcijas lapa pieskaras, veidojas dažāda nosaukuma un izskata gnomoniskās jeb centrālās projekcijas kartes. Izšķir trīs šīs projekcijas karšu veidus, pie tam kartes centrā vienmēr ir projekcijas lapas pieskares punkts.
Normālās jeb tiešās centrālās projekcijas karte veidojas, ja projekcijas lapa, uz kuras zīmē karti, pieskaras vienam no zemeslodes ģeogrāfiskajiem poliem. Uz šādas kartes iedomātie meridiāni būs taisnas līnijas, kas iziet starveidā no kartes centra, kur atrodas Zemes pols, bet paralēles būs koncentriski riņķi ar centru vai nu Zemes N, vai S polā. Šādā kartē visdabiskāk attēlots pola rajons. Jo tālāk no pola atrodas kāds punkts, jo nesamērīgi tālu no centra (pola) tas tiks attēlots uz šādas kartes.
Centrālās ekvatora projekcijas karte veidojas, ja projekcijas lapa, uz kuras attēlo noteiktu rajonu, pieskaras kādam no zemeslodes ekvatora punktiem. Uz šādas kartes meridiāni attēlojas kā taisnas līnijas, pie tam perpendikulāri pret ekvatoru, bet pēdējais ir taisna līnija. Paralēles uz šādas gnomoniskās kartes ir hiperbolas attiecībā pret ekvatoru un centrālo meridiānu, kas iet caur pieskares punktu.
Centrālās horizonta projekcijas karti iegūst, ja projekcijas lapa pieskaras Zemei jebkurā punktā, izņemot ekvatora punktus un Zemes polus. Uz šādas projekcijas kartes visi meridiāni ir taisnas līnijas, kas saiet kopā pola virzienā. Redzama tikai daļa no meridiāniem. Arī ekvators būs taisna līnija, bet paralēles atkarībā no pieskares punkta platuma būs daļa no elipses, hiperbolas vai parabolas attiecībā pret paralēli, kas iet caur plaknes pieskares punktu.
Gnomoniskās jeb centrālās projekcijas kartes izmanto:
- Ja jāveic lieli pārgājieni okeānā pa tā saucamo īsāko ceļu vai pārgājienos pa lielo aploci. Uz šīm kartēm lielā aploce — ortodroma — attēlojas kā taisna līnija, bet loksodroma — līka. Šis apstāklis norāda, ka lietot parastos stūrmaņa instrumentus — transportieri un paralēlskalu — nevar, tādēļ arī centrālās projekcijas kartes ir palīglīdzeklis Merkatora projekcijas kartes izmantošanai, ejot pa lielo aploci;
- Ja jāattēlo polārie rajoni, jo šos rajonus attēlot uz Merkatora projekcijas kartēm nevar sakarā ar to, ka paralēles un meridiāni tiek ļoti izstiepti un attēlotais rajons ir stipri izkropļots;
- Ja kādreiz bija jāatliek radiopeilējumi lielās distancēs, jo kā vizuālie, tā arī radiopeilējumi ir lielo aploču loki un uz Merkatora projekcijas kartēm, ja attālumi lieli, tos būtu jāzīmē kā līkas līnijas.
Gnomoniskās kartes nav konformas. Uz šīm kartēm zemes un jūras attēlojums stipri izkropļots. Attālinoties no kartes pieskares punkta, mērogs mainās nevienmērīgi, sākumā mazāk, tad arvien vairāk un vairāk, beigās līdz bezgalībai. Izmērīt attālumus ir gandrīz neiespējami. Tā kā uz šādas projekcijas kartes uznesti meridiāni un paralēles, tad iespējams, kaut arī ne visai precīzi, nolasīt izraudzītā punkta platumu un garumu. Šis apstāklis arī tiek izmantots, ja notiek pārgājiens pa lielo aploci. Pielietojot centrālās projekcijas kartes, viegli iegūt pārgājiena starppunktu koordinātes, ko tālāk izmanto uz Merkatora projekcijas kartes pārgājiena laikā.[14]
Polārās stereogrāfiskās projekcijas karte
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Polārās stereogrāfiskās projekcijas kartes konstrukciju izskaidro iedomājoties papīra lapu, uz kuras paredzēts attēlot kādu Zemes virsmas daļu, pieskaramies Zemes polam, bet novērotāju iedomājas papīra lapas pieskaršanās punktam pretējā zemeslodes punktā. Ja novērotājs no pieskaršanās punktam pretējā Zemes virsmas punkta skatās uz papīra lapas pieskares punktu un tā apkārtējo rajonu, tad uz papīra lapas projicēsies iedomātie Zemes meridiāni, paralēles, ūdens akvatoriju un sauszemes kontūras.
Uz šīm kartēm zemes un jūras attēlojums stipri izkropļots izņemot augstus ģeogrāfiskos platumus — pašā polā izkropļojuma nav. Polārās stereogrāfiskās projekcijas kartes izmanto ģeogrāfiskajos platumos virs 75°.[13]
Klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jūras kartes atkarībā no to uzdevuma un lietošanas iedalās navigācijas, uzziņu un speciālajās kartēs.[15]
Navigācijas kartes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Navigācijas kartes domātas tiešai, nepārtrauktai lietošanai pārgājiena laikā. Atkarībā no mēroga tās iedala ģenerālkartēs, pārgājiena kartēs, atsevišķu rajonu kartēs un plānos.
Ģenerālkartes ir kartes, kuru skaitliskie mērogi ir 1:500 000 un mazāki. Tās dod vispārējas ziņas par priekšā stāvošo pārgājienu, uz tām izstrādā tā saucamo iepriekšējo lagrēķinu un aprēķina dažus tam nepieciešamos datus.
Pārgājiena kartes ir ar mērogu no 1:100 000 līdz 1:500 000. Tās izmanto tiešai kursu atlikšanai un kuģa vietas noteikšanai pārgājiena laikā.
Atsevišķo rajonu kartes sastāda lielākā mērogā — no 1:25 000 līdz 1:75 000. Tās izmanto pārgājienos krastu tuvumā, kā arī šaurumos, kur daudz šķēršļu un navigācijai bīstamu vietu.
Plāni — ļoti dažāda mēroga, pie tam mērogs vienmēr liels. Pie plāniem skaita kartes mērogā no 1:100 līdz 1:20 000. Uz plāniem parasti attēlo reidus, ostas, līčus. Tos izmanto, ja kuģim jāiet, jāiznāk vai jāpārvietojas šajās vietās.[15]
Uzziņu kartes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uzziņu jeb palīgkartes sastāda dažādās projekcijās atkarībā no šo karšu pielietošanas. No šīm kartēm iegūst ziņas, kas nav uz parastajām pārgājiena navigācijas kartēm. Pie uzziņu kartēm pieder indeksu, pārskata un dažādu izolīniju kartes.
Indeksu kartes parasti ir Merkatora projekcijā. Tās aptver ļoti lielus rajonus, veselus okeānus, arī kontinentus. Uz šīm kartēm attēloti lielāku mērogu karšu rāmji ar to numuriem. Pēc indeksu kartēm izraugās pārgājiena kartes vajadzīgajam pārgājienam. Parasti tajās attēlotas tikai sauszemes, okeānu un jūru kontūras.
Pārskata kartes parasti ir mazā mērogā. No šīm kartēm var iegūt pārskatu par visu navigācijas rajonu un sauszemi, kas attēlota kartē. Uz šīm kartēm atzīmē rajona navigācijas īpatnības un pamatvilcienos nepieciešamās ziņas par sauszemi, kas parādīta kartē.
Izolīniju kartes ir ļoti dažādas kā pēc uzdevuma, tā nozīmes. Parasti tās ir ļoti maza mēroga un sastādītas dažādās projekcijās. Pie tām pieskaita Zemes magnētisma elementu kartes: izogonu — agonu, izoklīnu un izodinamu kartes, kā arī izobatu, ūdens blīvuma, sāļuma, temperatūras u.c. kartes. Pie šīm kartēm pieder arī tā saucamās sezonu kartes, kur dotas vajadzīgās ziņas noteiktam gadam, mēnesim vai gada laikam. Te pieder ledus apstākļu, miglas, redzamības, nokrišņu, skaidro un mākoņaino dienu kartes.[16]
Speciālās kartes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šīs kartes domātas dažādu uzdevumu atrisināšanai, kas saistīti ar pārgājienu. Šeit pieder dažāda veida centrālās projekcijas kartes, kuras izmanto pārgājienam pa lielo riņķi, speciālas kartes kuģa vietas noteikšanai pēc radiopeilējumiem, piemēram, sektorveida radiobāku kartes, kā arī Decca, Loran un dažāda veida zvaigžņu kartes. Pie šīs kategorijas kartēm vēl pieskaita laika joslu un zvejniecības kartes.[17]
Korektūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uz jūras kartes attēloto rekomendēto kuģu ceļu jeb fārvateru dziļumi un platumi laika gaitā var mainīties, tāpat kā var tikt mainītas mākslīgās navigācijas zīmes vai to atrašanās vietas. Lai jūras kartes atbilstu realitātei, tās periodiski jākorektē. Nav pieļaujama nekorektētu karšu izmantošana.[3][4] Katrs jūras karšu izdevējs publicē arī paziņojumus jūrniekiem ar korektūru, kuru nepieciešams uznest uz šī izdevēja kartēm. Paziņojumus jūrniekiem izdod reizi nedēļā vai reizi mēnesī atkarībā no karšu izdevēja. Latvijas Jūras administrācijas Hidrogrāfijas dienests paziņojumus jūrniekiem izdod reizi mēnesī. Bet, piemēram, Apvienotās Karalistes Hidrogrāfijas birojs (UK Hydrographic Office — angļu val.) — reizi nedēļā.
Saņemot paziņojumus jūrniekiem, nav vajadzības uzreiz korektēt visas kuģa kolekcijā esošās jūras kartes. Ir jākorektē tikai tās kartes, kuras nepieciešamas priekšā stāvošajam pārgājienam. Ērts veids, kā sekot līdzi korektūrai, ir karšu un publikāciju korekcijas uzskaites kartīti (Chart and Publication Correction Record Card — angļu val.) sistēma. Lietojot šo sistēmu, stūrmanis katrai jūras kartei izveido kartīti, kurā ieraksta korektūras numuru, kura attiecās uz doto karti, kā arī paziņojumu jūrniekiem numuru, kurā var atrast šim korektūras numuram atbilstošo ierakstu. Kad jūras karte ir vajadzīga, uz tās ar tinti izpilda visu korektūru, kas sakrājusies kartītē. Uz kartes ar zīmuli uznes arī provizorisko (preliminary — angļu val.) un uz laiku (temporarily — angļu val.) spēkā esošo korektūru, kura dota tajos pašos paziņojumos jūrniekiem. Šī sistēma nodrošina, ka jūras karte pirms izmantošanas ir pienācīgi atjaunināta. Daži karšu izdevēji, piemēram, Apvienotās Karalistes hidrogrāfijas birojs, kopā ar paziņojumiem jūrniekiem var piegādāt arī pauspapīrus (caurspīdīgos papīrus) vieglākai korektūras uznešanai. Uz šāda pauspapīra konkrētam kartes un korektūras numuram attēlots uznesamais vai pārvietojamais objekts kopā ar meridiāna un paralēles krustojumu. Pauspapīra meridiāna un paralēles krustojumu savieto ar tādu pašu meridiāna un paralēles krustojumu uz kartes, un ar cirkuļa dūrienu atzīmē objekta atrašanās vietu.
Pēc kāda laika, kad uz vienas kartes ir sakrājies ļoti daudz korektūras, tiek izdots jauns kartes izdevums, kurā tiek iekļauta visa iepriekš iznākusī šīs kartes korektūra. Jaunā korektūra attiecās tikai uz pēdējo kartes izdevumu, tāpēc paziņojumos jūrniekiem jāseko līdzi vai kartei netiek izdots jauns izdevums ar kuru atceļ veco. Kartes izdevuma numurs un datums uz tās tiek uzdrukāts.
Ja kāda korektūra ir steidzama un nav laika gaidīt nākamos paziņojumus jūrniekiem, to izziņo pa radiosakariem. Uz paredzētā pārgājiena kartēm ar zīmuli jāatliek arī NAVAREA[18] brīdinājumi, kurus parast saņem ar Inmarsat C uztvērēju, kā arī vietējie navigācijas brīdinājumi, kurus uztver NAVTEX sistēmā.
Apzīmējumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Katrs jūras karšu izdevējs publicē izdevumu "Karšu simboli, saīsinājumi un termini". Tajā paskaidrota lietoto simbolu, terminu un saīsinājumu nozīme. Pamata simboli atbilst IHO[19] publikācijas S-4 B un C daļām.[20] Tomēr katra valsts var simbolus papildināti arī ar citiem, kuru nozīme ir atrunāta izdevumā "Karšu simboli, saīsinājumi un termini". Latvijā šo publikāciju sauc par izdevumu 03 "INT 1 Karšu simboli, saīsinājumi un termini". ASV šādu publikāciju dēvē par jūras karti Nr. 1, bet Apvienotajā Karalistē par jūras karti Nr. 5011.[21]
Pašu simbolu atrašanās vieta kartē var būt:
- "punktveida", kad pieņem, ka simbols apzīmē objektu noteiktā punktā; te var pieskaitīt dziļuma atzīmes, bojas, loču zīmes, stoderes, akmeņus un vrakus virs ūdens;
- lineāra jeb uz līnijām: izobata, fārvaters, vadlīnija, moli, viļņlauži;
- zemūdens kabeļi un cauruļvadi, krasta līnija;
- lokalizētos laukumos jeb areālos: dziļuma atzīmes, kas ir nobīdītas no uzmērījuma vietas, bīstami rajoni ar zināmu dziļumu, rajoni, kuriem nedrīkst tuvoties noteiktā attālumā, noenkurošanās rajoni, akmeņi un vraki zem ūdens, sēkļi, nogulumu simboli.
Īpašs simbolu veids ir bultiņas jeb vektori, ar kuriem navigācijas kartē norāda kuģa kustības virzienu (obligāto vai ieteicamo), straumes virzienu.[22]
Dziļumi un augstumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izmērītais dziļums uz jūras kartes tiek attēlots skaitļu veidā. Uz lielākās daļas karšu visā pasaulē dziļumu uzrāda metros. Vecākās kartēs var būt lietotas jūras asis un pēdas. Zemūdens reljefa formu parāda ar izolīnijām. Iekrāsotie jūras rajoni izceļ seklu ūdeni un bīstamus zemūdens šķēršļus. Dziļumus mēra no kartes nulles, kura rajonos bez plūdmaiņām sakrīt ar vidējo jūras līmeni. Rajonos, kuros ir plūdmaiņas, atskaitei var tikt izmantoti dažādi ūdens līmeņi, kurus izvēlas katrs konkrēts jūras karšu izdevējs, tomēr vispārēja tendence ir virzīties uz zemāko astronomisko bēgumu (lowest astronomical tide (LAT) — angļu val.), kas ir zemākais iespējamais bēgums visā plūdmaiņu ciklā.
Augstumi, piemēram, bāku augstumi tiek doti attiecībā pret vidējo sizigiju (lielāko) paisuma līmeni (mean high water spring (MHWS) — angļu val.). Vertikālās atstarpes, piemēram, līdz tiltam vai kabelim, tiek dotas attiecībā pret augstāko astronomisko paisumu (highest astronomical tide (HAT) — angļu val.). Uz kartes būs norādīts, kāds atskaites līmenis tiek lietots.
Augstākā astronomiskā paisuma un zemākā astronomiskā bēguma izmantošana augstumiem un dziļumiem nozīmē to, ka jūrnieks ātri apskatot karti var spriest par to vai kuģis droši paies zem vai virs šķēršļa, tomēr var būt nepieciešams aprēķināt nepieciešamo plūdmaiņu augstumu un laiku, kad tāds iestāsies, lai ar drošības rezervi šķērsotu seklas vietas.
Bāku augstumus izmanto, lai iegūtu kuģa atrašanās vietu pēc vertikālā leņķa un peilējuma. Lai precīzi noteiktu distanci no bākas, būtu jākorektē tās uzrādītais augstums ar patieso plūdmaiņu augstumu, tomēr praksē to nedara. Tādējādi nezināmā kļūda uzrādīs kuģi tuvāk bākai, kur, parasti, ir vairāk bīstamu vietu.[23]
Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Bowditch N., National Geospatial-Intelligence Agency The American Practical Navigator (Bowditch), Pub No 9. Volume I — 2019 edition. National Geospatial-Intelligence Agency, 2019. 34. lpp.
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 125. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 1974. gada Starptautiskās konvencijas par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras V nodaļas "Navigācijas drošība" 27. noteikums
- ↑ 4,0 4,1 2016. gada 12. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 30 "Kuģu radio un navigācijas aprīkojuma izmantošanas un apkalpošanas noteikumi" 6. daļas "Navigācijas aprīkojuma prasības" 6.2. nodaļas "Kravas un pasažieru kuģi" 821. punkts.
- ↑ Īstais kurss ir leņķis pie kompasa rozes centra, skaitot no īstā meridiāna Ni gala līdz kuģa diametrālajai plaknei, no Ni caur Ost vai pulksteņa rādītāja gaitas virzienā.
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 126.,127. lpp.
- ↑ Norris A. ECDIS and POSITIONING Nautical Institute, 2010. 7. lpp. ISBN 9781906915117
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 127. lpp.
- ↑ Norris A. ECDIS and POSITIONING Nautical Institute, 2010. 14. lpp. ISBN 9781906915117
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 127. — 130. lpp.
- ↑ Willemsen D. Nautical charts. Projections SailingIssues 2021. gada 2. augusts. Skatīts: 2022. gada 20. februārī
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 131.,137. — 138. lpp.
- ↑ 13,0 13,1 Norris A. ECDIS and POSITIONING Nautical Institute, 2010. 12. — 14. lpp. ISBN 9781906915117
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 131.,144. — 147. lpp.
- ↑ 15,0 15,1 Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 147. lpp.
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 147. — 148. lpp.
- ↑ Legzdiņš H. Navigācija. — I. daļa. Izdevniecība "Zvaigzne", 1971. 148. lpp.
- ↑ Jūras rajoni, kuros dažādas valdības ir atbildīgas par navigācijas un meteoroloģisko brīdinājumu izplatīšanu.
- ↑ Starptautiskā Hidrogrāfijas organizācija (International Hydrographic Organization (IHO) — angļu val.)
- ↑ VAS "Latvijas Jūras administrācija" Hidrogrāfijas dienests izdevums 03 "INT 1 Karšu simboli, saīsinājumi un termini" VAS "Latvijas Jūras administrācija" Hidrogrāfijas dienests, 1. izdevums, 2019. 5. lpp. ISBN 9789984628646
- ↑ Ozoliņš V. Navigācija un locija — I. daļa. Salacgrīvas jūrskola, 1994. 57. lpp.
- ↑ Štrauhmanis J. Jūras navigācijas kartogrāfija. Latvijas Jūras akadēmija. 14. — 15. lpp.
- ↑ Frost A. Practical Navigation for Officers of the Watch. — 2nd edition Brown, Son & Ferguson, Ltd., 2016. 68. lpp. ISBN 9781849270649
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jūras karte.