Kārlis Kurševics

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kārlis Kurševics

Dzimšanas dati 1874. gada 22. novembrī
Valgundes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1938. gada 10. septembrī (63 gadu vecumā)
Komunarkas masu kapi pie Maskavas, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, VK(b)P
Profesija advokāts

Kārlis Kurševics, arī Kārlis Kurševičs (1874—1938), bija latviešu advokāts, grāmatizdevējs un sabiedriskais darbinieks. Pēterburgas latviešu grāmatu apgāda „Imanta” dibinātājs (1908—1909), Viens no Latvijas autonomijas projekta autoriem (1916), Vidzemes Zemes padomes valdes loceklis (1917), Demokrātiskā bloka loceklis un Tautas padomes loceklis (1918), emigrācijā PSRS (no 1921), pret latviešiem vērsto represiju upuris (1938).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1874. gada 22. novembrī Valgundes pagasta „Dobeļos” amatnieka Jāņa Kurševica ģimenē. 1900. gadā kā eksterns nokārtoja ģimnāzijas pārbaudījumus Carskoje Selo ķeizariskajā Nikolaja ģimnāzijā[1] un iestājās Rīgas politehniskā institūta ķīmijas nodaļā. Studiju laikā iesaistījās nelegālās Rīgas sociāldemokrātiskās organizācijas darbībā, 1903. gadā emigrēja uz Šveici, kur Cīrihes universitātē studēja medicīnu un tiesības. 1905. gada revolūcijas laikā atgriezās dzimtenē, darbojās LSDSP Liepājas apvienotajā komitejā. Pēc revolūcijas sakāves 1906. gadā emigrējis, no 1907. gada dzīvoja Pēterburgā un kādu laiku strādāja starptautiskā komercbankā. Dibinājis Pēterburgas latviešu grāmatu apgādu „Imanta” (1908—1909). Publicistisku rakstu autors (pseidonīms Kārlis Liepa) latviešu žurnālā „Vārpas” (1908) un Liepājas laikrakstā „Dzīve” (1909—1910), „Vidzemes Balss” redakcijas loceklis (1914).

Pirmā pasaules kara laikā bija Latvijas bēgļu apgādāšanas komitejas sekretārs un Maskavas latviešu kultūras biroja loceklis. Izstrādājis Latvijas autonomijas projektu, ko publicēja žurnālā „Taurētājs” (1916). Pēc 1917. gada revolūcijas bija Vidzemes Zemes padomes valdes loceklis, padomes uzdevumā braucis uz Petrogradu prasīt Latvijas autonomiju. Vācu okupācijas laikā Demokrātiskā bloka loceklis, piedalījies Latvijas valsts pasludināšanas aktā.

1920. gadā iestājās lielinieku partijā un kopā ar sievu Emīliju un septiņgadīgo meitu Āriju pārcēlās uz dzīvi Padomju Krievijā. 1921. gadā izslēgts, tad atkal uzņemts un 1929. gadā atkal izslēgts no VK(b)P. Dzīves nogalē kopā ar ģimeni dzīvoja savā mājiņā Maskavas apgabala Malahovkas stacijā.[2]

Lielā terora laikā 1937. gada 25. decembrī apcietināts, 1938. gada 16. aprīlī notiesāts un nošauts 1938. gada 10. septembrī Piemaskavas masu iznīcināšanas poligonā Komunarkā, nošauta arī viņa sieva Emīlija.[3] Maskavā palika dzīvot viņa meita arhitekte Ārija Kurševica (1913—1993), pēc viņas projektiem celtas rūpnīcu un kinostudiju ēkas ne tikai Krievijā, bet arī Bulgārijā un Rumānijā.[4]

Grāmatu izdevniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēterburgas apgāda "Imanta" izdevumi:

  • „Pēterburgas latviešu tautas kalendārs 1909. gadam”
  • K. Landers. „Latvijas vēsture”, 3. daļa (1909),
  • J. Gulbis. „Pēc negaisa” (dzejoļu krājums, 1909),
  • A. P. Omelčenko „Brīvā mīlestība un ģimene” (1909),
  • Rainis. „Klusā grāmata” (1909), tās konfiskācijas dēļ apgāds pārtrauca darbību.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]