Demokrātiskais bloks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Demokrātiskais bloks vai Rīgas Demokrātiskais bloks bija 1917. gada 23. septembrī Vācijas impērijas karaspēka okupētajā Rīgā dibināta nelegāla latviešu partiju politiska apvienība.[1] Rīgas Demokrātiskajā blokā ietilpa Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, Latviešu zemnieku savienība, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, Latvijas Sociālrevolucionāru partija, Latvijas Republikāņu partija un Latvijas Nacionālā neatkarības partija. 1918. gada oktobra beigās Rīgas Demokrātiskais bloks atklāti paziņoja, ka tā mērķis ir "Latvija kā neatkarīga, demokrātiska republika Tautu Savienībā".[2]

Tas darbojās līdz 1918. gada 17. novembrim, kad tika nodibināta Tautas padome un pasludināta Latvijas valsts.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 12. - 13. martā sasauktajā Vidzemes Zemes sapulcē Valmierā tika izveidota Vidzemes Pagaidu zemes padome, kas 12. augustā sasauca Latvijas autonomijas apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Šajā konferencē tika pieņemta rezolūcija, kas paredzēja: „Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos.”[3]

20. augustā atkārtotajās Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās no 40 deputātu vietām Latvijas Sociāldemokrātija ieguva 24 vietas, Latviešu zemnieku savienība 15 un Latvijas Revolucionāro sociālistu partija 1 vietu. Latviešu zemnieku partija 1917. gada 10. oktobra sesijas laikā pameta Vidzemes Zemes padomi un Vidzemes Zemes padome savu darbību beidza 1918. gada 2. janvārī, kad reālā vara pārgāja Iskolata rokās. Pēc Rīgas operācijas 1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu, bet pēc 1918. gada 3. martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma visu Latvijas teritoriju.

Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas sabiedrisko organizāciju deputātu padomes pārstāvja Augusta Deglava un LSDSP pārstāvja Paula Kalniņa ierosmes 1917. gada 14. septembrī notika apspriede, kurā piedalījās Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis Miķelis Valters, Latvijas Demokrātiskā partijas pārstāvis Miķelis Bružis un citi, kas vienojās par kopdarbības ideoloģisko platformu. 23. septembrī Rīgas Demokrātiskā bloka pārstāvji Oberosta pārvaldei iesniedza prasību atjaunot pirms okupācijas ievēlētās Rīgas domes darbību, skolu darbības un preses brīvības atjaunošanu, kā arī aizrādīja, ka "latvju tauta, kā agrāk, tā arī pašreizējos apstākļos, aizstāv viedokli par Latvijas nedalāmību, tautu pašnoteikšanos un pašpārvaldību". Demokrātiskais bloks izstrādāja rezolūciju, kas balstījās uz Vidzemes Pagaidu zemes padomes 1917. gada 12. augusta lēmumu par Latvijas autonomiju pamata, pievienojot atrunu, ka "ja starptautiskās politikas interešu pretišķības padarītu neiespējamu Latvijas atgriešanos Krievijas demokrātijas robežās ... mierīgas izšķiršanās labā ir vajadzīga ar Latviju sakarā esošo tiesisko jautājumu internacionalizēšana".[4]

Pēc tam, kad 1918. gada 18.-24. februārī Vācijas karaspēks ieņēma visu Vidzemi, Rīgas Demokrātiskā bloka nelegālo darbību atviegloja vācu okupācijas varas atļautā Latviešu Palīdzības komiteja ar Andreju Krastkalnu vadībā un Kārli Ulmani kā valdes locekli, kā arī A. Butuļa vadītā Latviešu Izglītības biedrība, kurā aktīvi darbojās M. Valters.

Dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Demokrātiskais bloks darbojās daļējos pagrīdes apstākļos, par tā sapulcēm nav saglabājušies izvērsti pieraksti. Tam arī nebija formālas biedru struktūras un sapulcēs piedalījās dažādi cilvēki. Kā aktīvākie minami Spricis Paegle, J. Ansbergs, Augusts Deglavs, Dāvids Golts, Aurēlijs Zēbergs, K. Ādamsons, K. Klevers, Kārlis Kurševics, Fricis Menders, V. Straujāns, Eduards Traubergs, Erasts Bite, Miķelis Bružis, Rūdolfs Bēnuss, K. Ulmanis, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš, Emīls Skubiķis, Marģers Skujenieks, A. Butuls.[5]

Prasība pēc neatkarīgas Latvijas valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 19. oktobrī Demokrātiskā bloka pārstāvji Miķelis Valters un Eduards Traubergs iesniedza Vācijas reihskancleram Bādenes princim Maksim oficiālu iesniegumu, kurā bija minēts, ka no Vācijas valdības sagaida, ka tā atvilks savus okupācijas un valsts varas orgānus un neliks šķēršļus tūlītējam neatkarīgas Latvijas valsts celtniecības sākumam un atzīs sekojošus principus:

  1. Latvija kā neatkarīga suverēna valsts patstāvīgi lemj par savu valsts un pārvaldes iekārtu;
  2. Kā starptautisko attiecību subjekts Latvija brīvi lemj par savām attiecībām ar citām valstīm un netraucēti veic šajā nolūkā vajadzīgos pasākumus;
  3. Latvija sutīs uz Miera konferenci savus pārstāvjus, ko pati nozīmēs;
  4. Latvijas Pagaidu valdība, kas sastādīta no noteicošo partiju pārstāvjiem, kā augstākais likumdošanas un izpildvaras, kā arī valsts budžeta apsaimniekošanas orgāns nekavējoties ņem savā pārziņā iekšējās un ārējās valsts lietas un tās kārto līdz tam laikam, kad nacionālā Satversmes sapulce īstenos organizācijas likumu;
  5. Latvijas Pagaidu valdība nekavējoties netraucēti un patstāvīgi sper soļus pašas karaspēka un kārtības orgānu izveidošanai;
  6. Visi latviešu tautības un Latvijā dzimušie vai dzīvojošie karagūstekņi nekavējoties jāatbrīvo un jādod viņiem iespēja atgriezties mājās.[6]

Demokrātiska bloka iekļaušanās Tautas padomē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas neveiksmēm rietumu frontē 1918. gada 11. novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums starp Vāciju un Sabiedrotajiem. Līdz ar to radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākās sarunas starp Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi un Demokrātisko bloku par darbības saskaņošanu šajā virzienā. Abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Sociāldemokrāti vēlējās iedibināt sociālistisku iekārtu, bet tā nebija pieņemama citām partijām. 17. novembrī notika sanāksme, kurā piedalījās abās organizācijās pārstāvētās partijas. Pēc ilgiem strīdiem sanāksme nolēma dibināt pagaidu parlamentu Tautas padomi. Līdz ar to Latviešu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks iekļāvās Tautas padomē. Nākamajā dienā 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ā.Šilde. Latvijas vēsture 1914-1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Daugava, 1976. - 201. lpp.
  2. Andersons E. Latvijas vēsture: 1914-1920. - Daugava: Stokholma, 1967. - 241. lpp.
  3. Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 56. – 57. lpp.
  4. Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados (red. Alfrēds Bīlmanis, Jūlijs Izaks, Lizete Skalbe), Rīga: Golts un Jurjans, 1928. - 55 lpp.
  5. Latvijas vēsture, 1914-1940
  6. «Demokrātiskā bloka pārstāvju iesniegums Vācijas reihskancleram Bādenes princim Maksim». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. augustā. Skatīts: 2012. gada 23. augustā.