Rumānijas Tautas Republika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Georgiu-Dežs uzstājas mītiņā zem Grozas un karaļa Mihaja portretiem, 1946
Rumānijas Tautas Republikas karogs ar valsts ģerboni, 1948
Georgiu-Dežs un Hruščovs Bukarestē, 1960

Rumānijas Tautas Republika bija sociālistiska Austrumu bloka valsts, kas pastāvēja no 1947. gada 30. decembra līdz 1989. gadam. No 1965. gada valsts nosaukums bija Rumānijas Sociālistiskā Republika.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagaidu valdība, kas izveidojās pēc Antonesku diktatūras gāšanas Rumānijas karalistē, 1944. gada 13. septembrī Maskavā parakstīja pamiera līgumu ar PSRS. Pagaidu valdība apņēmās karu turpināt Sabiedroto valstu pusē, apgādāt padomju armiju ar izejvielām kara turpināšanai un samaksāt 300 miljonu dolāru reparācijas par zaudējumiem, ko rumāņu karaspēks bija nodarījis PSRS.[1] PSRS apņēmās nodrošināt to, lai Rumānija atgūtu Transilvāniju, kas 1940. gadā bija nodota Ungārijas Karalistei. Vienpadsmit rumāņu divīzijas piedalījās kaujās Ungārijā, Slovākijā un Morāvijā, zaudējot vairāk nekā 80 000 kareivju.

1944. gada rudenī diktatūras laikā aizliegtās politiskās partijas atjaunoja darbību. Komunistu partijā ap šo laiku bija 1000 biedru, daudzi no tās vadītājiem bija arestēti Rumānijā vai trimdā PSRS, tādējādi partijā izveidojās vietējā un "Maskavas" frakcijas. 1945. gada 16. oktobrī notika pirmais partijas kongress kurā par partija vadītāju ievēlēja Georgi Georgiu-Dežu. Lai arī Georgiu-Dežs kļuva par ģenerālsekretāru, partiju kopīgi ar viņu vadīja Ana Paukere, vēlāk Ārlietu ministre, Vasile Luka, vēlāk Finanšu ministrs un Teohari Georgesku, vēlāk Iekšlietu ministrs. Ana Paukere būtu kļuvusi par partijas ģenerālsekretāri 1945. gadā, taču pati no tā atteicās.

1945. gada 6. martā PSRS okupācijas spēku pārstāvis Andrejs Višinskis piespieda karali Mihaju par premjerministru iecelt komunistiem simpatizējošo Petru Grozu, kas izveidoja mazākuma valdību. 1945. gada decembrī ASV un Lielbritānija, kas uzstāja uz demokrātiskām vēlēšanām un daudzpartiju valdību, piekrita atzīt neievēlēto Grozas valdību, ja tajā tiks iekļauti opozīcijas Nacionālo Zemnieku un Liberāļu partiju pārstāvji. 1946. gada 4. februārī Grozas valdība saņēma Rietumvalstu diplomātisko atzīšanu. Komunistu vadītā Iekšlietu ministrija 1945. gada maijā pašvaldību prefektu amatos iecēla sev uzticīgus cilvēkus. Reģionos izveidoja aktīvistu komitejas, kas sāka lielo zemes īpašumu un fabriku pārņemšanu. Jau 1945. gadā valstī sākās bijušā režīma darbinieku aresti un tiesas. Bijušā diktatora Antonesku tiesas prāva sākās 1946. gada 4. maijā un 1. jūnijā viņu sodīja ar nāvi nošaujot.[2]

Komunisti veica armijas virsnieku korpusa tīrīšanas, cenšoties likvidēt iespējamās opozīcijas vadoņus. Preses brīvību ierobežoja, ieviešot oficiālu preses cenzūru, kā arī traucējot papīra piegādes opozīcijas partiju laikrakstiem, kas beidza iznākt 1947. gada vasarā.[3]

1946. gada 19. novembra vēlēšanās piedalījās visi 21 gada vecumu sasniegušie pilsoņi, arī sievietēm pirmo reizi atļāva vēlēt. Balsošanas rezultātus pasludināja ar divu dienu aizkavēšanos. Oficiālie rezultāti uzrādīja, ka komunistu dominētais Demokrātisko partiju bloks (Blocul Partidelor Democrate) saņēmis 70% balsu un 349 vietas parlamentā pret opozīcijas Nacionālā Zemnieku partijas 32 vietām un citu opozīcijas partiju 33 vietām. Pēc 1989. gada revolūcijas atklājās, ka rezultāti ir bijuši tieši pretēji, un visvairāk balsu saņēmusi tieši Nacionālā Zemnieku partija. Opozīcijas vadītāji paziņoja, ka neatzīst vēlēšanu rezultātus, jauno parlamentu un komunistu diktatūru.

1. decembrī izveidoja jaunu Grozas valdību, kurā jau pilnībā dominēja komunisti, lai arī amati tika atvēlēti kreisajiem sociāldemokrātiem un pirmskara premjerministram Tataresku, kurš saglabāja Ārlietu ministra amatu līdz 1947. gada 5. novembrim. 1947. gada 10. februārī Tataresku parakstīja Parīzes miera līgumu ar Rietumu sabiedrotajiem un PSRS, kurā Rumānija atguva Transilvāniju. PSRS apņēmās izvest savu karaspēku no valsts, kas reāli tika izdarīts tikai 1958. gadā.

1947. gada 30. jūlijā tika aizliegta Nacionālā Zemnieku partija un tās līderi arestēti. 29. oktobrī viņi stājās militārās tiesas priekšā par centieniem gāzt likumīgo valdību un saņēma mūža ieslodzījumu.

1947. gada 30. decembrī karali Mihaju piespieda atteikties no troņa. Tajā pašā dienā komunistu kontrolētais parlaments pasludināja Rumānijas Tautas Republikas izveidošanu.[4]

Georgiu-Dežs, 1948-65[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nekontrolētas varas iegūšanas, komunistu partija ar PSRS speciālistu palīdzību sāka ieviest padomju ekonomikas modeli un veidot padomju stila represīvo aparātu. Zemkopības un rūpniecības produkdcijas apjoms pirmajos pirmskara gados bija krities par gandrīz 50% salīdzinājumā ar pirmskara gadiem. Situāciju pasliktināja kara reparācijas, pārtikas, naftas produktu un rūpniecīsko iekārtu piegādes PSRS, kā arī PSRS okupācijas karaspēka uzturēšana. Pārtrūka Rumāniajs tradicionālās ekonomiskās saites ar Rietumeiropu un valsts ārējā tirdzniecība nonāca pilnīgā PSRS pakļautībā.

1949. gadā sākās pirmā piecgades plāna izpilde. Valstī parādījās politieslodzīto koncentrācijas nometnes. Politieslodzītie uzsāka Donavas-Melnās jūras kanāla rakšanu. 1949. gadā Rumānija iestājās Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomē un 1955. gadā Varšavas paktā.

Komunistu partijas vadītājs Georgiu-Dežs Grozu valdībā ieņēma Rūpniecības un Komercijas ministra amatu (1946-49), viņa vadībā notika smagās industrijas projektu attīstība, kā arī turīgo zemnieku saimniecību likvidēšana. 1950. gada vasarā Georgiu-Dežs pakāpeniski sāka vājināt "Maskavas" frakciju. Ar Staļina piekrišanu no 1951. gada vidus līdz 1952. gada vidum no amatiem tika atlaisti, tiesāti un ieslodzīti redzamākie "Maskavas" frakcijas vadītāji, tai skaitā Ārlietu ministre Ana Paukere. 1952. gada 2. jūnijā Georgiu-Dežs kļuva par premjerministru.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā Georgiu-Dežs, rūpēs par savas varas saglabāšanu, veica jaunas politiskās tīrīšanas valsts iekšienē, un vienlaikus sekoja Maskavas Berijas-Maļenkova valdības jaunajam kursam uz vieglās industrijas un plaša patēriņa preču ražošanu. Sekojot kolektīvās vadības modelim Maskavā, Georgiu-Dežs 1954. gada 20. aprīlī partijas ģenerālsekretāra amatu aizvietoja ar četru sekretāru kolektīvo orgānu, pats saglabājot premjera amatu. 1955. gada 30. septembrī viņš jutās pietiekoši drošs, lai atjaunotu partijas vienpersoniskā vadītāja amatu. Lai arī konservatīvais Georgiu-Dežs atbalstīja PSRS īstenoto Polijas protestu un Ungārijas revolūcijas apspiešanu 1956. gadā, Hruščovs atbalstīja neveiksmīgu mēģinājumu gāzt viņu no amata, kam 1957. gada jūlijā sekoja jaunas tīrīšanas. Pēc Ungārijas revolūcijas apspiešanas ungāru minoritāte Transilvānijā tika pakļauta policijas teroram, notika simtiem arestu, lai apslāpētu jebkādu protestu iespēju.

1961. gadā Georgiu-Dežs ieņēma arī valsts prezidenta amatu, netraucēti valdot līdz savai nāvei 1965. gada 19. martā no plaušu vēža.[5] No 1949. līdz 1960. gadam Rumānijā bija notikuši 134 000 politiskie tiesas procesi, kuros notiesāti 550 000 cilvēku.[6]

Pēc Staļina nāves Rumānija attālinājās no Hruščova destaļinizācijas politikas un PSRS kopumā, valstī sāka veidoties nacionāl-staļinisms, kas staļiniskā terora režīma ietvaros sāka dot priekšroku vietējo komunistu nospraustajām prioritātēm un rumāņu nacionālajām interesēm.[7] Sarkanā armija valsti atstāja 1958. gadā, un pēdējie padomju speciālisti 1964. gada novembrī. No 1960. gada Rumānija aizvien vairāk aizstāvēja savas nacionālās intereses Austrumu bloka organizācijās un starptautiskajos komunistu kongresos. 1964. gada aprīlī rumāņu komunisti pasludināja, ka visas komunistiskās partijas ir vienlīdzīgas (tādējādi noliedzot PSKP vadošo lomu) un var izvēlēties savu individuālo ceļu uz komunismu. Šī neatkarīgā Rumānijas politiskā kursa īstenotājs bija Georgiu-Deža pēcnācējs Nikolaje Čaušesku.

Čaušesku, 1965-89[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plaušu vēža atklāšana Georgiu-Dežam 1965. gada janvāra beigās aizsāka neilgu cīņu par pēctecību. Viens no kandidātiem bija premjerministrs Maurers, otrs bija partijas darbinieks Apostols, taču uzvaru guva Politbiroja vairākuma atbalstītais Čaušesku.

Turpmākos piecus gadus jaunais līderis pavadīja veidojot un nostiprinot savu varu partijā un valstī. Tika saglabāts nacionālstaļiniskais kurss iekšpolitikā un no PSRS neatkarīgais kurss ārpolitikā. 1965. gada jūnijā pieņemtā jaunā konstitūcija mainīja valsts nosaukumu uz "Rumānijas Sociālistiskā Republika". Valstī tika uzsākta kontrolēta liberalizācija un kultūras kontakti ar Rietumvalstīm. No jauna tika publicēti rumāņu nacionālistu vēsturnieku un literātu darbi. Aktīvi sākās tipveida paneļa ēku celtniecība un privātmāju nojaukšana, lai veidotu jauno, kolektīvu sabiedrību.

1967. gadā Rumānija, neskatoties uz VDR protestiem, nodibināja diplomātiskās attiecība ar Rietumvāciju. Nevēlēšanās pilnībā iekļauties Austrumu bloka ekonomikas sadarbības sistēmā, noveda pie aktīvākas tirdzniecības ar Rietumiem un Trešās pasaules valstīm. Rumānija bija vienīgā Austrumu bloka valsts, kas 1967. gadā nesarāva diplomātiskās attiecības ar Izraēlu un, apmaiņā pret slepeniem maksājumiem, arī atļāva ebreju emigrāciju uz Izraēlu. Vienlaikus, Rumānija bija pirmā Austrumeiropas valsts, kas sāka atbalstīt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju un Jāsiru Arafātu.

1968. gada aprīļa plēnumā Čaušesku kritizēja Georgiu-Deža laikā veiktās partijas tīrīšanas, kas noveda pie vecās partijas gvardes atkāpšanās no amatiem un Čaušesku varas nostiprināšanās. Viņa popularitāte galīgi nostiprinājās 1968. gada augustā, kad publiski uzstājoties Bukarestē viņš kritizēja Varšavas pakta valstu iebrukumu Čehoslovākijā. Rumānija ne tikai nepiedalījās iebrukumā Čehoslovākijā, bet neļāva arī Bulgārijas karaspēkam šķērsot valsts teritoriju ceļā uz Čehoslovākiju. 1969. gada augustā Bukarestē ar vizīti ieradās ASV prezidents Niksons, kam sekoja Čaušesku vizīte ASV 1970. gada decembrī.

1971. gada maijā Čaušesku apmeklēja personības kultu un Kultūras revolūcijas entuziasmā esošo Ķīnas Tautas Republiku un Ziemeļkoreju un izlēma pārņemt šo valstu piemērus masu mobilizēšanai un vadoņa kulta veidošanai. 1974. gadā Čaušesku kļuva par Rumānijas prezidentu. Oficiālā propaganda slavināja jauno "Zelta laikmetu", kas sācies "Karpatu ģēnija" vadībā un beigsies ar rumāņu iesoļošanu komunisma paradīzē. Čaušesku sieva Elena arī kļuva par par personības kulta daļu un, lai arī slikti izglītota, sāka saņemt goda grādus un akadēmiķes titulus. Kultūras dzīvē izteiksmes brīvību aizvietoja nebeidzami vadoņa slavinājumi. Aktīvi tika atbalstīta rumāņu folklora un tautas mūzika. Lai demonstrētu rumāņu unikālo vēsturi tika uzņemtas filmas par varonīgajiem dākiem.

Nepārdomāti plaši izvērstā industrializācijas kampaņa un jaunu rūpnīcu celšana noveda pie dzīvotnespējīgas rūpniecības un valsts ārējā parāda pieauguma. 1977. gadā Rumānijas parāds Rietumvalstīm bija 3,6 miljardi USD, bet 1981. gadā jau 10,2 miljardi USD.[8] Rumānijas produktu zemā kvalitāte neveicināja to noietu Rietumos, un valsts nespēja atpelnīt valūtu parādu atmaksāšanai. 1981. gadā valstī sākas ekonomikas recesija, kurā Čaušesku vainoja nepietiekamo rumāņu uzticību staļiniskajam ekonomikas modelim un nedrošos Rietumu tirgus. Valstī tika ieviests stingrs taupības režīms un atjaunoti tirdzniecības sakari ar Austrumeiropas sociālisma valstīm un PSRS. Lai atmaksātu valsts ārējo parādu tika ierobežots elektrības un siltuma patēriņš, ieviestas pārtikas kartiņas. Vienlaikus, Čaušesku lielummānija turpinās, un nojaukto Bukarestes vecpilsētas kvartālu vietā tika celta milzīgā Parlamenta pils. 1988. gadā Čaušesku paziņoja par plānu nojaukt 8000 ciematus un pārcelt to iedzīvotājus uz 6000 jauniem ciematiem, kur paneļu mājās zemnieki kļūtu par sociālistiskiem pilsoņiem.[9]

Līdz ar perestroikas sākumu PSRS, Čaušesku īpašā Austrumeiropas dumpinieka loma izzuda. Tā vietā aizvien biežāk tika kritizēta Rumānijas cilvēktiesību un etnisko mazākumtautību (ungāru un vāciešu) apspiešana. ASV atcēla Rumānijai piešķirtās tirdzniecības privilēģijas, tādējādi vēl vairāk graujot valsts ekonomiku.

Čaušesku varai pienāca gals 1989. gada decembrī, kad sākās sacelšanās ungāru apdzīvotajā Timišoaras pilsētā. Pēc dažām dienām armija pārgāja nemiernieku pusē un 1989. gada 25. decembrī Čaušesku tika nošauts kopā ar sievu Elenu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]