žurnālists, vēsturnieks, valsts darbinieks, čekists
Kārlis Landers (krievu: Карл Иванович Ландер; dzimis 1883. gada 5. aprīlī, miris 1937. gada 29. jūlijā) bija latviešu izcelsmes vēsturnieks un žurnālists, padomju valsts un drošības iestāžu darbinieks.
No 1902. gada piedalījās Liepājas sociāldemokrātisko pulciņu darbībā. KSDSP biedrs no 1905. gada. Apmeklēja lekcijas Maskavas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, no kuras izstājās pēc trešā kursa. 1905. gada revolūcijas laikā piedalījās ielu cīņās Maskavā. No 1908. līdz 1909. gadam Maskavā izdeva Latvijas vēstures grāmatu (Latwijas wehsture : kultur-wehsturiski apzerejumi) trīs sējumos. Darbojās boļševiku partijas uzdevumos Latvijā, Maskavā, Sanktpēterbugā, Samarā, Ņižņijnovgorodā. Septiņas reizes arestēts.
Pēc Februāra revolūcijas bija KSDSP Minskas un Ziemeļrietumu apgabalu komiteju loceklis. Pēc Oktobra revolūcijasRietumu apgabala (mūsdienu Lietuva un Baltkrievija) Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs. Bija Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas politbiroja loceklis, Krievijas Satversmes sapulces deputāts no Rietumu frontes un Minskas 9. vēlēšanu apgabala. No 1918. līdz 1919. gadam KPFSR Valsts kontroles Tautas komisārs. 1920. gadā bija VĀK īpašais pilnvarotais Donas apgabalā un Ziemeļkaukāzā. Organizēja un realizēja Sarkano teroru pret kazakiem. No 1922. līdz 1923. gadam — PSRS pilnvarotais darbam ar ārzemju organizācijām bada seku novēršanai. No 1923. līdz 1925. gadam — Ārējās tirdzniecības tautas komisariāta kolēģijas loceklis. No 1925. gada — personālais pensionārs. Nogalināts Lielā terora laikā.