Pāriet uz saturu

Kirilo Budanovs

Vikipēdijas lapa
Kirilo Budanovs
Кирило Буданов
Budanovs 2024. gadā
Ukrainas prezidenta biroja vadītājs
Amatā
2026. gada 2. janvāris — pašlaik
Prezidents Volodimirs Zelenskis
Priekštecis Andrijs Jermaks
Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks
Amatā
2020. gada 5. augusts — 2026. gada 2. janvāris
Prezidents Volodimirs Zelenskis
Premjerministrs Deniss Šmihaļs
Jūlija Sviridenko
Priekštecis Vasiļs Burba
Pēctecis Olehs Ivaščenko
Dzimšanas dati 1986. gada 4. janvārī (40 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Kijiva, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Tautība ukrainis
Dzīvesbiedrs(-e) Marianna Budanova
(prec. 2013)
Profesija karavīrs
Augstskola Odesas Militārā akadēmija
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālleitnants
Dienesta laiks 2007—2026
Valsts Karogs: Ukraina Ukraina
Struktūra Ukrainas bruņotie spēki
Kaujas
Apbalvojumi Ukrainas Varonis
Cīņas nopelnu krusts
Ordenis "Par drosmi"
Medaļa "Tēvijas aizstāvis"

Kirilo Budanovs (ukraiņu: Кирило Олексійович Буданов; dzimis 1986. gada 4. janvārī Kijivā) ir ukraiņu karavīrs, Ukrainas prezidenta biroja vadītājs (kopš 2025. gada 2. janvāra). Bijis Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs (2020―2026),[1] ģenerālleitnants.[2] Ukrainas Varonis (2024).[3]

2022. gada oktobrī viņš, saskaņā ar mediju aptauju, iekļuva 25 ietekmīgāko Ukrainas militārpersonu sarakstā.[4]

Militāro izglītību ieguvis Odesas Militārās akadēmijas Sauszemes spēku institūtā (2007), pēc tam dienējis Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes speciālajās vienībās.[4]

Krievijas—Ukrainas karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 2014. gada viņš piedalās Krievijas—Ukrainas karā[5] un vairākas reizes ticis ievainots. 2018.―2020. gadā viņš veicis īpašus uzdevumus, par kuriem informācija ir klasificēta.[4]

2019. gada 4. aprīlī Budanova automobili Chevrolet Evanda uzspridzināja kāds Krievijas pilsonis ar dokumentiem uz Alekseja Lomaka vārda, kurš uzstādīja mīnu, taču tā priekšlaicīgi detonēja. Uzbrucējs un sabotāžas grupa, kurai vajadzēja uzspridzināt Ukrainas izlūkdienesta priekšnieku, tika aizturēti.[5][6]

2020. gada vidū viņš kļuva par Ukrainas Ārējās izlūkošanas dienesta departamenta direktora vietnieku un drīz vien Budanovs vadīja Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galveno izlūkošanas pārvaldi, Karagūstekņu ārstēšanas un izlūkošanas koordinācijas štābu un komiteju Ukrainas prezidenta pakļautībā.

2022. gada septembrī Budanovs piedalījās lielākajā gūstekņu apmaiņas operācijā starp Ukrainu un Krieviju, kad mājās atgriezās 215 ukraiņu aizstāvji, tostarp vairāk nekā 100 pulka "Azov" karavīru un komandieru.[4]

2022. gada oktobrī viņš kādā intervijā prognozēja uzvaru pār Krieviju līdz 2023. gada vasarai, kam sekos Krievijas sabrukums.[7]

Parlamenta frakcijas "Tautas kalps" vadītājs Dāvids Arahamija 2023. gada februārī paziņoja, ka Oleksiju Rezņikovu aizsardzības ministra amatā nomainīs Budanovs.[8][9] Tomēr nomaiņa nenotika, un Rezņikova vietā amatā stājās Rustems Umerovs.

Krievijas Ļefortovas rajona tiesa 2023. gada 21. aprīlī izdeva aresta orderi pret Budanovu saistībā ar Ukrainas uzbrukumu Krimas tiltam 2022. gadā.[10] Budanovs komentēja orderi, norādot: "Esmu gandarīts. Tas ir labs mūsu darba rādītājs, un es apsolu strādāt vēl labāk.".[11]

Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvis 2023. gadā paziņoja, ka pret Budanovu veikti vairāk nekā desmit atentāta mēģinājumi. 2023. gada novembrī Budanova sievu Mariannu Budanovu saindēja ar nenosauktiem smagajiem metāliem, iespējams, saindējot uzturā lietoto pārtiku, un vairākiem izlūkošanas pārvaldes darbiniekiem bija viegli saindēšanās simptomi.[12]

2024. gada 8. februārī prezidents Zelenskis piešķīra Budanovam Ukrainas Varoņa titulu.[3]

Kirilo Budanovu 2026. gada 2. janvārī iecēla par Ukrainas prezidenta biroja vadītāju.[13]

Militārās pakāpes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balvas un apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Ukrainas Varoņa tituls ar Zelta Zvaigznes ordeni (2024. gada 8. februāris)[3]
  • Cīņas nopelnu krusts (2022. gada 23. augusts) — par ievērojamiem personīgiem nopelniem Ukrainas valsts suverenitātes un teritoriālās integritātes aizsardzībā, nesavtīgu kalpošanu Ukrainas tautai, lojalitāti militārajam zvērestam[16][17]
  • Ordenis "Par drosmi" — I, II, III šķ.
  • Medaļa "Tēvijas aizstāvis"
  • Ukrainas Aizsardzības ministrijas apbalvojumi — krūšu zīme "Par militāro varonību", krūšu zīme "Goda zīme", medaļa "Par personīgiem sasniegumiem" II šķ., piemiņas nozīmīte "Par militāro varonību"
  • Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka apbalvojums — krūšu zīme "Antiteroristiskās operācijas dalībnieks"
  • Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās Izlūkošanas pārvaldes veicinošā balva "Par drosmi īpašu uzdevumu veikšanā"
  1. ↑ «УКАЗ ПРЕЗИДЕНТА УКРАЇНИ №308/2020 — Офіційне інтернет-представництво Президента України». web.archive.org. 2020-08-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-09. Skatīts: 2022-10-29.
  2. 1 2 «УКАЗ ПРЕЗИДЕНТА УКРАЇНИ №564/2023».
  3. 1 2 3 «Указ Президента України від 8 лютого 2024 року № 57/2024».
  4. 1 2 3 4 «Генерали перемоги. НВ називає 25 найвпливовіших українських військових». nv.ua. Skatīts: 2022-10-29.
  5. 1 2 «Воєнна розвідка України отримала нового очільника | Defense Express». web.archive.org. 2020-09-24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-09-24. Skatīts: 2022-10-29.
  6. ↑ «Крим, Донбас, гібридні війни, дезінформація: новий начальник ГУР назвав завдання на посаді - Новинарня». web.archive.org. 2021-11-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-11-20. Skatīts: 2022-10-29.
  7. ↑ «До літа війна має завершитись, далі – розпад РФ, – Буданов». novynarnia.com (ukraiņu). 2022-10-18. Skatīts: 2022-10-29.
  8. ↑ Dan Sabbagh. «Ukraine's defence minister to be moved from post, says Zelenskiy ally». The Guardian, 2023. gada 5. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-01-21.
  9. ↑ «Factbox: Who is Kyrylo Budanov, Ukraine's potential next defence minister?». Reuters. 2023. gada 6. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-02-06.
  10. ↑ «Moscow court issues arrest warrant for Ukraine’s intel chief over FSB’s accusations of him setting up Crimea bridge explosion». Novaya Gazeta Europe (angļu). 2023. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2026. gada 4. janvārī.
  11. ↑ «Ukraine's Defence Intelligence Chief reacts to "arrest in absentia" in Russia: I am pleased». Ukrainska Pravda (angļu). 2023. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2026. gada 4. janvārī.
  12. ↑ Jaroslav Lukiv. «Ukraine spy chief's wife poisoned, says Kyiv». BBC News, 2023. gada 28. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-01-30.
  13. ↑ Jaroslav Lukiv. «Zelensky names spy chief to head presidential office». BBC. Skatīts: 2026. gada 2. janvāris.
  14. ↑ «УКАЗ ПРЕЗИДЕНТА УКРАЇНИ №428/2021 — Офіційне інтернет-представництво Президента України». web.archive.org. 2021-08-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-08-25. Skatīts: 2022-10-29.
  15. ↑ «УКАЗ ПРЕЗИДЕНТА УКРАЇНИ №207/2022 — Офіційне інтернет-представництво Президента України». web.archive.org. 2022-04-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-04-03. Skatīts: 2022-10-29.
  16. ↑ «Указ Президента України від 23 серпня 2022 року № 591/2022 Про нагородження відзнакою Президента України "Хрест бойових заслуг"».
  17. ↑ «Володимир Зеленський вручив високі державні нагороди людям, завдяки яким Україна зберігає свою незалежність».
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kirilo_Budanovs&oldid=4397542"