Roberts Eidemanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Roberts Eidemanis
Roberts Eidemanis
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 9. maijā
Lejasciems, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1937. gada 6. decembrī (42 gadi)
Maskava
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks
Valoda latviešu valoda
Žanri Proza, dzeja

Roberts Eidemanis (dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciemā, miris 1937. gada 12. jūnijā Maskavā) bija latviešu padomju karavadonis un literāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciema tautskolotāju ģimenē. 1914. gadā Eidemanis beidza Valkas reālskolu un rudenī iestājās Petrogradas Meža institūtā. Šai laikā viņš sāka darbību sociālrevolucionāru (eseru) pulciņos.

1916. gadā Eidemani iesauca Krievijas impērijas armijā un nosūtīja uz Kijevas kara skolu, pēc kuras beigšanas iecēla par Sibīrijas strēlnieku pulku jaunāko virsnieku. Pēc Februāra revolūcijas Roberts Eidemanis 1917. gada martā kļuva par boļševiku partijas biedru. Viņš bija viens no boļševiku apvērsuma organizētājiem Sibīrijā, pēc kura darbojas Kanskas strādnieku—zaldātu deputātu padomē. Pirmajā Sibīrijas padomju kongresā tika ievēlēts par Sibīrijas CIK (Centrālās Izpildu Komitejas) locekli un tās priekšsēdētāja vietnieku. 1917. gada decembrī Irkutskā piedalījās junkuru sacelšanās apspiešanā. 1918. gada maijā Omskas rajonā vadīja cīņu pret čehoslovāku korpusu, vēlāk vadīja vairākas Sibīrijas partizānu nodaļas. 1919. gada sākumā Eidemanis komandēja 16. strēlnieku divīziju Donas frontē cīņās pret ģenerāli Krasnovu, pēc tam kā 41., vēlāk 46. strēlnieku divīzijas komandieris cīnījās pret Deņikina karaspēku. 1920. gadā Eidemanis komandēja 13. armijas kaujās pret Vrangeļa armiju. Viņa vadītajai armijai bija izšķiroša nozīme Krimas atslēgas — Kahovkas placdarmu aizstāvēšanā. 1921. gadā Eidemani iecēla par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku. Tur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā.

Pēc pilsoņu kara 1924. gadā viņu iecēla par Sibīrijas kara apgabala komandieri, bet no 1925. līdz 1932. gadam Eidemanis strādāja par Frunzes vārdā nosauktās Kara akadēmijas priekšnieku un komisāru. 1932. gadā Eidemanis kļuva par revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas Ķīmijas Centrālās padomes priekšsēdētāju.

Par izciliem nopelniem pilsoņu kara frontēs Eidemanis apbalvots ar diviem Sarkanā Karoga ordeņiem un vēlāk ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. Kopš 1934. gada viņš bija Padomju Rakstnieku Savienības biedrs. Kā Latvju Rakstnieku Centrālā biroja priekšsēdētājs viņš daudz uzmanības veltījis latviešu padomju literatūras attīstībai, allaž uzsvērdams, cik liels un atbildīgs ir rakstnieka pienākums pret savu tautu, atgādinādams, cik svarīga ir daiļdarbu mākslinieciskā meistarība, kas panākama rūpīgā, sistemātiskā darbā, prasīdams no vārda māksliniekiem tēmas un idejas skaidrību, interesantu, saistošu sižetu, cīnīdamies ar tādām neveselīgām parādībām literatūrā kā shematisms un nevērība pret rakstnieka cīņas ieroci — valodu. Darbojies latviešu kultūras un izglītības biedrībā "Prometejs".

Lielā terora laikā R. Eidemani 1937. gada 22. maijā arestēja Maskavas partijas konferences laikā. Spīdzināšanā atzinis savu dalību militāri—fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā. 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē viņam piesprieda nāves sodu. Nošauts 12. jūnijā kopā ar Tuhačevski, Jakiru, Uboreviču un citiem karavadoņiem. Līķis tika slepeni kremēts Maskavas Donas kapsētā un apglabāts masu kapā. 1957. gadā reabilitēts.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kalnaju dsimta (Klanāju dzimta) 1913
  • Neapturams gājiens 1925
  • Ielenktie 1925
  • Akmeņu sacelšanās 1929 (atk 1969)
  • Miestiņa stāsti 1926
  • Pienākums 1926
  • Ejam tālāk uzbrukumā 1930
  • Atkalredzēšanās 1935
  • Pirms vētras 1935

Militāri tehniski apraksti (krieviski)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Борьба с кулацким повстанчеством и бандитизмом. Харьков, 1921 (Cīņa ar kulaku sacelšanos un bandītismu)
  • Очаги атаманщины и бандитизма. Харьков. 1921 (Atamanisma un bandītisma avoti)
  • Армия в 1917 году. М.-Л., Гос. изд., 1927. 107 стр. (Kopā ar В. Меликовым). (Armija 1917 gadā)
  • Гражданская война на Украине. Харьков. 1928. (Kopā ar Н.Какуриным). (Pilsoņu karš Ukrainā)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]