Klauss Fukss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Klauss Fukss
Klaus Fuchs
Policijas uzņemtā fotogrāfijā (ap 1940)
Policijas uzņemtā fotogrāfijā (ap 1940)
Personīgā informācija
Dzimis 1911. gada 29. septembrī
Riselsheima, Vācijas impērija
(tagad Vācija)
Miris 1988. gada 28. janvārī (76 gadi)
Drēzdene, VDR (tagad Vācija)
Tautība vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne teorētiskā fizika
Darba vietas Losalamosas Nacionālā Laboratorija
Harvelas Kodolenerģijas izpētes nodibinājums
Rozendorfa Kodolizpētes institūts
Alma mater Leipcigas universitāte
Ķīles universitāte
Bristoles universitāte
Edinburgas universitāte
Pasniedzēji Nevils Motts
Apbalvojumi Kārļa Marksa ordenis

Emīls Jūlijs Klauss Fukss (angļu: Emil Julius Klaus Fuchs; dzimis 1911. gada 29. septembrī, miris 1988. gada 28. janvārī) bija vācu fiziķis, kurš darbojies teorētiskajā fizikā. Otrā pasaules kara laikā un neilgi pēc tam, strādājot Losalamosas Nacionālajā Laboratorijā, Fukss veica būtiskus teorētiskos aprēķinus, kuri bija saistīti ar pirmo atombumbu un sākotnējo ūdeņraža bumbu modeļu radīšanu. 1950. gadā viņu notiesāja par spiegošanu, nododot padomju izlūkdienestiem informāciju par rietumvalstu kodolieroču izstrādes projektiem.

Cēlies no kreisi noskaņota luterāņa mācītāja ģimenes, Fukss iestājās Leipcigas universitātē, kur viņa tēvs bija teoloģijas profesors. Studentu gados Vācijā Fukss iesaistījās politiskajā darbībā, pievienojoties Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (VSP) nodaļai un tās paramilitārajam spārnam. Pēc izslēgšanas no VSP 1932. gadā pievienojies Vācijas Komunistiskajai partijai (VKP). Kādu laiku bēguļojis pēc Reihstāga ugunsgrēka, kam sekoja represijas pret komunistiem, Fukss izbrauca uz Lielbritāniju. Šeit viņš ieguva doktora grādu, studēdams Bristoles universitātē un vēlāk Edinburgas universitātē, viņa zinātniskie vadītāji bija Nevils Motts un Makss Borns.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Fuksu tika internēja Menas Salā, no kurienes viņu vēlāk pārvietoja uz Kanādu. Atgriezies Lielbritānijā, 1941. gadā viņš, kā Rūdolfs Peierlsa asistents, pievienojās zinātnieku grupai, kas strādāja pie britu atombumbas projekta "Tube Alloys". Šajā laikā Fukss sāka sadarbību ar padomju izlūkdienestiem, nododot ar projektu saistītu informāciju vācu komunistei un padomju izlūkdienesta virsniecei Rutai Kučinskai ("Sonjai"), kura iepriekš bija darbojusies Riharda Zorges vadītajā spiegu tīklā Tālajos Austrumos.

Vēlāk, 1943. gadā, Fukss kopā ar Peierlsu pārcēlās darbā uz Kolumbijas universitāti, lai pievienotos Manhetenas projektam. 1944. gada augustā Fukss pievienojās Losalamosas Nacionālās Laboratorijas Teorētiskās fizikas nodaļai, kur viņš strādāja Hansa Betes vadībā. Šeit Fukss primāri nodarbojās ar implozijas problemātiku, kuru risināšanai bija būtiska loma plutonija bumbas izgatavošanai. Pēc kara strādājis Harvelas Kodolenerģijas izpētes nodibinājums kā Teorētiskās fizikas nodaļas vadītājs.

1950. gada janvārī Fukss atzinās, ka ir spiegs. Pēc atzīšanās viņam tika piespriests 14 gadi cietumsods un atņemta britu pilsonība. Pēc deviņiem cietumā pavadītajiem gadiem Fukss tika atbrīvots. Uzreiz pēc tam viņš emigrēja uz Vācijas Demokrātisko Republiku (Austrumvāciju), kur Fuksu ievēlēja Zinātņu akadēmijā un Vācijas Sociālistikās vienības partijas centrālkomitejā. Vēlāk viņu iecēla par Rozendorfa Kodolizpētes institūta direktoru, kur viņš strādāja līdz aiziešanai pensijā 1979. gadā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un pusaudža gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emīls Jūlijs Klauss Fukss piedzima 1911. gada 29. decembrī Riselsheimā, tobrīd Vācijas impērijā kā trešais bērns luterāņu mācītāja Emīla Fuksa un viņa sievas Elzas (dzimušas Vāgneres) ģimenē. Fukss gan ģimenē, gan arī vēlākajā dzīvē tika saukts savā pēdējā vārdā — Klauss. Bez viņa ģimenē auga jaunākā māsa Kristela un par viņu vecākie brālis Gerhards un māsa Elizabete. Vēlāk viņa ģimene pārcēlās uz Eizenahu, kur viņš mācījās ģimnāzijā un nokārtoja abitūrijas pārbaudījumus. Skolas gados Fuksu, kā arī viņa brāli un māsas skolasbiedri kacināja par viņu tēva tolaik nepopulārajiem — kreisajiem uzskatiem. Viņus iesauca par "sarkanajām lapsām", atbilstoši viņu uzvārdam, kas vāciski nozīmē "lapsa".[1]

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fukss absolvēja gan Leipcigas, gan Ķīles universitāti. Studējot Ķīles universitātē, Fukss kļuva politiski aktīvs un iestājās Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā, bet 1932. gadā Vācijas Komunistu partijā. 1933. gadā pēc saķeršanās ar nacistu režīmu, viņš aizbēga uz Franciju, no kurienes, izmantojot ģimenes sakarus, tālāk devās uz Bristoli, Anglijā. 1937. gadā Fukss ieguva doktora grādu fizikā Bristoles universitātē, viņa darba vadītājs bija Nevils Motts. Bet Edinburgas universitātē Fukss kļuva par zinātnes doktoru, darba vadītājs bija Makss Borns. Viņa raksts par kvantu mehāniku žurnālā "Proceedings of the Royal Society" 1936. gadā, palīdzēja iekļūt starp Edinburgas universitātes mācībspēkiem.

Kara laika darbs un spiegošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara sākumā vācu pilsoņi Apvienotajā Karalistē tika internēti. Fukss tika ieslodzīts nometnē Menas salā, un vēlāk tika pārvietots uz nometni Kvebekā, Kanādā (1940. gada jūnijs — decembris). Tomēr pateicoties profesora Borna pūliņiem, 1941. gadā Fukss atgriezās Edinburgā. Šeit viņu uzrunāja Rūdolfs Peierls, kurš aicināja Fuksu strādāt "Tube Alloys" projektā. Tas bija britu kodolbumbas izstrādes projekts. Neskatoties uz karalaika ierobežojumiem Fuksam piešķīra britu pilsonību un 1942. gadā viņš parakstīja līgumu par informācijas neizpaušanu.

Londonas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) izziņa 1941. gada 10. augustā vēsta, ka GRU atjaunoja sakarus ar Fuksu. Viņa kontaktaģents bija pazīstams kā "Sonja". Viņas īstais vārds bija Ruta Vernere — vācu komuniste un padomju militārās izlūkošanas majore.

Kā Fukss vēlāk liecināja, pēc tam kad 1941. gadā Trešais reihs iebruka Padomju Savienībā, viņš nosprieda, ka padomju pusei ir tiesības zināt, ko Apvienotā Karaliste (vēlāk arī ASV) slepenībā izstrādā. Kopš tā laika viņš sāka pārsūtīt militāro informāciju Padomju Savienībai, kaut gan precīzs datums, kad tas tika sākts, nav zināms. Fuksa liecība apstiprina, ka viņš sazinājās ar kādu bijušo draugu no Vācijas komunistu partijas, kurš saveda kopā Fuksu ar kādu cilvēku no Padomju Savienības vēstniecības Apvienotajā Karalistē. Viņa segvārds bija "Rests" (Rest).

1943. gada nogalē Fukss kopā ar Peierlu devās uz Kolumbijas universitāti Ņujorkā, lai strādātu pie Manhetenas projekta. Lai arī Fukss bija GRU "īpašums", viņa vadība tika nodota NKVD rīcībā, kad viņš pārcēlās uz Ņujorku. No 1944. gada augusta Fukss sāka strādāt Teorētiskās fizikas divīzijā Losalamosā, Ņūmeksikā Hansa Bētes vadībā. Viņa darbības sfēra bija plutonija bumbas kodolu dalīšanās ierosināšana, izmantojot imploziju. Vienā brīdī Fukss paveica aprēķinus, kurus iepriekš Edvards Tellers bija atteicies darīt intereses trūkuma dēļ. Viņš bija Fuksa-Nordheima metodes autors. Šī metode ļāva aprēķināt radioaktīva materiāla kritisko punktu ķēdes reakcijas ierosināšanai. Vēlāk viņš iesniedza arī patenta pieteikumu kopā ar Džonu fon Neimanu, kurš aprakstīja metodi, ar kuru ierosināt kodolsintēzi kodoltermiskos ieročiem ar imploziju. Fukss bija viens no daudzajiem zinātniekiem kas piedalījās Trinity testā — pirmajā kodolbumbas izmēģinājumā pasaulē.

No 1947. gada nogales līdz 1949. gada maijam Fukss nodeva Padomju Savienības virsniekam Aleksandram Fekļisovam teorētiskos aprēķinus un materiālus ūdeņražbumbas radīšanai, kā arī pamatrasējumus tās izgatavošanai, kamēr strādāja Anglijā un Savienotajās Valstīs pie attiecīgajiem projektiem. Fukss satikās ar Fekļisovu sešas reizes, kuru laikā Fukss nodeva viņam Enivetokas atola urāna un plutonija bumbu testu rezultātus un Savienoto Valstu urāna-235 ražošanas izejas datus. Atklājot, ka savienotās Valstis ražo tikai 100 kilogramus urāna 235 un 20 kilogramus plutonija mēnesī, Fukss ļāva Padomju Savienības zinātniekiem viegli aprēķināt Savienoto Valstu rīcībā esošo atombumbu skaitu.

Tādējādi Padomju Savienības līderi labi zināja, ka Savienotās Valstis nebija gatava kodolkaram ne 1940. gadu beigās, ne 1950. gadu sākumā. Informācija, ko Fukss nodeva Padomju spiegiem 1948. gadā sakrita ar Donalda Maklīna (viens no Kembridžas piecinieka — spiegiem, kuri strādāja Padomju Savienības labā Otrā pasaules kara laikā) ziņojumiem no Vašingtonas. Staļina stratēģiem bija vairāk nekā skaidrs, ka Savienoto Valstu rīcībā nav pietiekoši daudz kodolieroču, lai vienlaicīgi tiktu galā ar Berlīnes blokādi un komunistu uzvaru Ķīnā.

Fukss vēlāk liecināja, ka viņš 1945. gadā nodeva informāciju Padomju Savienībai par Manhetenas projektu, izmantojot kurjeru "Raimondu" (vēlāk tika atpazīts kā Harijs Golds), kā arī 1946. un 1947. gadā informāciju par ūdeņraža bumbu. 1947. gadā Fukss piedalījās Kombinētās Politikas Komitejas (KPK) konferencē. Šī komiteja tika radīta, lai atvieglotu apmaiņu ar kodolnoslēpumiem starp augstākajiem līmeņiem Savienoto Valstu, Apvienotās Karaliste un Kanādas valdībās. Konferencē piedalījās arī Donalds Maklīns kā britu KPK sekretārs. Fukss tika notiesāts 1950. gada 1. martā uz 14 gadiem cietumā — maksimums, ko varēja piespriest par militāro noslēpumu izpaušanu sabiedrotai nācijai. Aukstā kara sākumā Padomju Savienība joprojām tika uzskatīta par sabiedroto. Nedēļu pēc spriedumā 7. martā Padomju Savienība izplatīja paziņojumu, kurā tika noliegts, ka Fukss būtu jebkad spiegojis tās labā.

Brieduma gadi un vecumdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tiesas prāvas 1950. gadā Fuksam tika atņemta Apvienotās Karalistes pilsonība. Daži apgalvo, ka Fukss atzinās, lai izvairītos no nāvessoda, tomēr atsaucoties uz vienu no pēdējām pratināšanām, Fukss drīzāk ticēja, ka viņam atļaus atkal strādāt Harvelā.

Fukss tika atbrīvots no Veikfīldas cietuma 1959. gada 23. jūnijā, pēc 9 gadu un 4 mēnešu soda izciešanas. Fukss nekavējoties emigrēja uz Drēzdeni, kura tajā laikā atradās VDR. Ceļvedis, kuru viņš iedeva ķīniešu fiziķiem, palīdzēja viņiem izstrādā kodolbumbu, kuru viņi pārbaudīja 5 gadus vēlāk.

1959. gadā Fukss apprecēja savu studentu gadu draudzeni komunisti Margaretu Keilsonu. Viņš turpināja savu zinātnieka karjeru un sasniedza vērā ņemamus sasniegumus. Viņš tika ievēlēts Zinātņu Akadēmijā un SED centrālajā komitejā un vēlāk kļuva par galveno direktoru Kodolpētījumu institūtā Rozendorfā, kur viņš strādāja līdz 1979. gadam, kad atvaļinājās. Viņš saņēma ordeni "Par nopelniem dzimtenes labā" un Kārļa Marksa ordeni.

Klauss Fukss nomira 1988. gada 28. janvārī netālu no Drēzdenes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Moss, Norman (1987). Klaus Fuchs: the Man who Stole the Atom Bomb. New York: St. Martin's Press. ISBN 978-0-312-01349-3. OCLC 16277749. (4. — 8. lapa) (angliski)