Makss Borns

Vikipēdijas lapa
Makss Borns
Max Born
Makss Borns
Personīgā informācija
Dzimis 1882. gada 11. decembrī
Breslava, Valsts karogs: Vācijas Impērija Vācu impērija
Miris 1970. gada 5. janvārī (87 gadi)
Getingene, Karogs: Vācija Vācija
Pilsonība Vācija/Lielbritānija
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Frankfurtes pie Mainas Universitāte,
Getingenes Universitāte,
Berlīnes Humboltu universitāte,
Edinburgas Universitāte
Alma mater Breslavas Universitāte
Heidelbergas Universitāte,
Cīrihes Universitāte,
Getingenes Universitāte
Pasniedzēji Karls Runge, Dž. Dž. Tomsons, Dāvids Hilberts, Hermans Minkovskis
Studenti Makss Delbriks, Enriko Fermi, Valters Heitlers, Verners Heizenbergs, Gerhards Hercbergs, Paskuals Jordāns, Marija Geperte-Maiere, Roberts Openheimers, Volfgangs Pauli, Edvards Tellers, Viktors Veiskopfs, Jūdžīns Vīgners
Sasniegumi, atklājumi kvantu mehānikas pamati
Apbalvojumi 1954. gada Nobela prēmija fizikā

Makss Borns (vācu: Max Born, dzimis 1882. gada 11. decembrī, miris 1970. gada 5. janvārī) bija vācu fiziķis un matemātiķis, viens no kvantu mehānikas pamatlicējiem. Devis ieguldījumu arī cietvielu fizikā un optikā. 1954. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1882. gadā, Breslavā, Vācijas impērijā (tagad Vroclava, Polijā) ebreju izcelsmes Breslavas Universitātes embrioloģijas profesora Gustava Borna un viņa sievas Margaretes Kaufmanes ģimenē. Mācības sāka Breslavas Universitātē. 1913. gadā apprecējās ar Hedvigu Ērenbergu, ģimenē bija trīs bērni. Dēls Gustavs kļuva par ievērojamu ārstu. Meitas Irēnas meita bija aktrise un dziedātāja Olīvija Ņūtona-Džona.

Pēc habilitēšanās 1909. gadā Borns sāka strādāt Getingenes Universitātē par privātdocentu. No 1915. līdz 1919. gadam, izņemot dienestu armijā, Borns strādāja par teorētiskās fizikas profesoru Berlīnes Humboltu universitātē, kur uz mūžu iedraudzējās ar Albertu Einšteinu. 1919. gadā Borns strādāja Frankfurtes pie Mainas Universitātē, bet no 1921. gada — Getingenes Universitātē. 1926. gadā Borns publicēja varbūtības blīvuma funkcijas interpretāciju Šrēdingera vienādojumā, par ko 1954. gadā (28 gadus pēc publikācijas) ieguva Nobela prēmiju fizikā.

1928. gadā Alberts Einšteins nominēja Verneru Heizenbergu, Paskualu Jordānu un Maksu Bornu Nobela prēmijai fizikā. Tomēr 1932. gadā Nobela prēmiju ieguva tikai Heizenbergs. Eksistē vairākas versijas par to, kāpēc Bornam toreiz netika piešķirta Nobela prēmija. Borna biogrāfs Džeremijs Berstains uzskata, ka iemesls ir Borna asistenta un Paskuala Jordāna iestāšanās NSDAP un SA 1933. gadā. Pats Heizenbergs vēstulē Bornam apliecināja, ka prēmija pienāktos visiem trim.

Getingenes Universitātē Borns bija doktordarbu vadītājs diviem vēlākiem Nobela prēmijas laureātiem — Maksam Delbrikam un Marijai Gepertei-Maierei, bet Borna asistentu vidū bija seši Nobela prēmijas laureāti — Marija Geperte-Maiere, Enriko Fermi, Verners Heizenbergs, Gerhards Hercbergs, Volfgangs Pauli un Jūdžīns Vīgners.

Būdams atklāts pacifists, pēc Hitlera nākšanas pie varas Borns 1933. gadā emigrēja no Vācijas. Otrā pasaules kara laikā uzturējās Apvienotajā Karalistē un kļuva tās pilsonis. Borns bija kodolieroču izstrādes pretinieks. 1955. gadā — viens no Einšteina-Rasela manifesta parakstītājiem. Miris Getingenē 1970. gadā. Apglabāts vienā kapsētā ar Valteru Nernstu, Vilhelmu Vēberu, Maksu fon Laui, Maksu Planku un Dāvidu Hilbertu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Frics Cērnike
Nobela prēmija fizikā
1954
kopā ar Valteru Boti
Pēctecis:
Viliss Lems
Polikarps Kušs