Karniolas medusbite
| Karniolas medusbite Apis mellifera carnica (Polmans, 1879) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Kārta | Plēvspārņi (Hymenoptera) |
| Dzimta | Bišu dzimta (Apidae) |
| Cilts | Medusbišu cilts (Apini) |
| Ģints | Medusbites (Apis) |
| Suga | Eiropas medusbite (Apis mellifera) |
| Pasuga | Karniolas medusbite (Apis mellifera carnica) |
 Karniolas medusbite Vikikrātuvē | |
Karniolas medusbite (Apis mellifera carnica; dažādos reģionos arī Karintijas medusbite, Krainas medusbite, Karpatu medusbite)[1] ir rietumu medusbišu Eiropas medusbišu pasuga, kas pielāgojusies Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas videi. Pasuga nosaukta par godu vēsturiskajam Karniolas (Krainas) reģionam, kurš atradās mūsdienu Slovēnijā, un ir vistālāk ziemeļos mītošā no Balkānu populācijas Eiropas medusbitēm. Mūsdienās tā ir viena no visā pasaulē visvairāk audzētajām medusbišu pasugām.[2]
Saimnieciskā nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pasuga ir kļuvusi par vienu no populārākajām biškopju vidū, pateicoties tās labajai spējai aizsargāties pret slimībām, tajā pašā laikā esot saudzīgai pret biškopjiem. Šīs bites labi pielāgo strādnieku populāciju nektāra pieejamībai, ātri variējot strādnieku bišu populācijas lielumu atbilstoši pieejamās barības daudzumam. Pateicoties tam, bagātīga nektāra periodos "karniolietes" ir ar lielu strādnieku skaitu un tādējādi šajos periodos savāc un uzglabā lielu daudzumu medus un ziedputekšņu. Tās ir pielāgojušās vēsākam klimatam nekā pasaulē vispopulārākās "itālietes".
Stiprās puses, salīdzinot ar Itālijas un Eiropas tumšo medusbiti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Neagresīvas (taču šai ziņā ir ievērojamas atšķirības starp līnijām),[2] var turēt apdzīvotās vietās
- Labāka orientēšanās
- Spēj ātri pielāgoties izmaiņām vidē
- Piemērotas vietām ar garākām ziemām
- Ātras perējumu ritma izmaiņas atkarībā no barības daudzuma
- Paaugstināta izturība pret peru slimībām
- Laba darbošanās apgabalos ar spēcīgu pavasara nektāra plūsmu un agrīnu apputeksnēšanos
- Strādnieki dzīvo nedaudz ilgāk
- Garāks snuķītis[3]
Vājās puses
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Sliktāk panes mitrumu, lietu un nestabilu piejūras klimatu, tādēļ mazpopulāras Ziemeļeiropā
- Mazāk aizsargā stropu pret iebrucējiem
- Tieksme spietot
- Mazāk izdala propolisu un vasku
- Vārīgas pret vaska kodēm[3]
- Sliktāk izmanto rudens ienesumu[4]
Latvijā Karniolas medusbites ("krainietes") biežāk audzē Vidzemē, kur svarīgāka spēja labi pārziemot.[5]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karniolas medusbites ir aptuveni tāda paša izmēra kā saimniecībā populārās Itālijas medusbites (A. m. ligustica), taču atšķiras ar to parasti tumši brūni pelēko krāsu, ko atvieglo pieklusinātas gaišāk brūnas krāsas svītras. Viņu hitīns ir tumšs, bet uz ķermeņa ir iespējams atrast gaišākas vai brūnas krāsas gredzenus un punktus. Neizteiksmīgā krāsojuma dēļ viņas sauc arī par "pelēkajām bitēm".[6]
"Karniolietes" ir gandrīz tikpat lielas un garas kā Latvijā parastā pasuga — Eiropas tumšā medusbite (A. m. mellifera), lai gan to vēders ir daudz plānāks. Turklāt Karniolas medusbitei ir ļoti gara mēle (6,5 līdz 6,7 mm), kas ir svarīgi āboliņa audzētājiem, īsa elkoņa locītava un ļoti īsi matiņi.[6]
Ar pigmentācijas vērtējumu no 0 (pilnīgi tumšs) līdz 9 (pilnīgi spilgti dzeltens) A. m. carnica novērtē kā 1,3, kamēr "Eiropas tumšās" A. m. mellifera vērtējums ir 2,1 un košās A. m. Ligustica iegūst 7,8 punktus.
Krievijā no Karniolas medusbites atsevišķi izdala Karpatu medusbiti A. m. carpatica, tomēr Rietumos šo atdalījumu neatzīst.[4]
Populācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Carnica pasugas ietvaros, pēc Frīdriha Rutnera domām, var identificēt divas grupas ar salīdzinoši nelielām īpašību atšķirībām, kuras nevar tik precīzi atšķirt vienu no otras, lai varētu runāt par atsevišķu pasugu: Alpu populācija (Austrija, Slovēnija, Slovākija) un Panonijas populācija (Ungārija, Karpati, liela daļa bijušās Dienvidslāvijas).[1]
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karniolas medusbišu dzimtais reģions ietver Slovēniju, Austrijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes, Serbijas, Ungārijas, Rumānijas un Bulgārijas daļas.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1937. gadā Trešais reihs arī biškopībā īstenoja rasu politiku, lai aizsargātu un veicinātu Eiropas tumšās medusbites kā savas ideoloģijas "Asinis un augsne" paplašinājumu (Blut und Boden — nacistu sauklis, kas nosaka grupu ar vienotu izcelsmi un ģeogrāfisku apgabalu),[7] aizliedzot citu medusbišu importu un regulējot bišu audzēšanu; tomēr atvieglojums tika pieļauts nedaudziem Karniolas medusbišu kopējiem Vācijas dienvidos, kas kopumā veidoja 13%. Bet pēc Austrijas aneksijas 1938. gadā A. m. carnica audzētāju skaits reihā pieauga līdz 31%. 1939. gadā tika veikti pasākumi, lai samazinātu "karnioliešu" skaitu apmēram par 95%. Biškopības literatūrā tajā laikā tika izmantota nacionālsociālistu idejiskā leksika, piemēram, "Svešie trani ir jāiznīcina".
Tomēr, sākot ar 1940. gada ziemu, biškopību visā Vācijā izpostīja plaša slimība, un ierobežojumi attiecībā uz izturīgāko "karnioliešu" audzēšanu tika atcelti. Pēc kara šī retorika tika atmesta, un Vācijas biškopības biedrības nolēma paturēt tikai A. m. carnica, kā rezultātā Eiropas tumšā medusbite tagad kļuvusi par apdraudētu pasugu Vācijā.[8][9]
Mūsdienas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopš 1984. gada Ļubļanā darbojas Karniolas medusbišu selekcijas birojs, kurš atlasa, apgādā un pārbauda tā izvēlētus biškopjus.[10] Līdzīga situācija ir Austrijas Karintijā, kur saskaņā ar Karintijas reģionālās biškopības asociācijas ciltsdarba ziņojumu 2014. gadā bija tikai 20 oficiāli atzīti "karnioliešu" audzētāji. Saskaņā ar spēkā esošo Karintijas biškopības likumu Karintijā ir atļauts turēt tikai Karniolas medusbišu "tīršķirnes" bites, citām pasugām nepieciešama īpaša atļauja. Šāda pati kārtība noteikta Vīnē.[11]
Attēli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Peru rāmis -
Ērces perējumā (mazie brūnie kukaiņi) -
Trans -
Bites pie stropa skrejas -
Bišu māšu audzēšanas karkass
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Friedrich Ruttner, Martin Lindauer. Naturgeschichte der Honigbienen: Biologie, Sozialleben, Arten und Verbreitung (2. Aufl izd.). Stuttgart : Franckh-Kosmos Verl, 2003. ISBN 978-3-440-09477-8.
- ↑ 2,0 2,1 Uzunov, Aleksandar; Costa, Cecilia; Panasiuk, Beata; Meixner, Marina; Kryger, Per; Hatjina, Fani; Bouga, Maria; Andonov, Sreten et al. (2014). "Swarming, defensive and hygienic behaviour in honey bee colonies of different genetic origin in a pan-European experiment". Journal of Apicultural Research 53 (2): 248. ISSN 0021-8839.
- ↑ 3,0 3,1 Dravatop. Krainas bišu mātes (Apis mellifera carpathica)
- ↑ 4,0 4,1 «Strops.lv. Bišumātes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 30. maijā. Skatīts: 2023. gada 30. maijā.
- ↑ LA. Arī bišu mātei var būt raksturs. Eksperta padomi biteniekam — iesācējam
- ↑ 6,0 6,1 «Carniolan bee: selected characteristics». carniolan.com. 2004-12-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-12-25. Skatīts: 2023-05-30.
- ↑ Leila J. Rupp, Barbara Miller Lane. Nazi ideology before 1933: a documentation. Austin London : University of Texas press, 1978. ISBN 978-0-292-75512-3.
- ↑ «Sklenar». www.bienenzucht.de. Skatīts: 2023-05-30.
- ↑ «Die Bienenzucht in der völkisch-nationalistischen Bewegung - PDF Kostenfreier Download». docplayer.org. Skatīts: 2023-05-30.
- ↑ «SLOVENIA AND BEEKEEPING». Carniola.com. 2004-12-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-12-25. Skatīts: 2023-05-30.
- ↑ «ARCHIVBESTAND: L274-000 - Haltung und Zucht von Bienen». www.wien.gv.at (vācu). Skatīts: 2023-05-30.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karniolas medusbite.
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)