Kumacejvēži
| Kumacejvēži Cumacea Krøyer, 1846 | |
|---|---|
 Kumacejvēzis Iphinoe trispinosa | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Augstākie vēži (Malacostraca) |
| Virskārta | Perakarīdi (Peracarida) |
| Kārta | Kumacejvēži (Cumacea) |
| Iedalījums | |
 Kumacejvēži Vikikrātuvē | |
Kumacejvēži (lat. Cumacea) ir augstāko vēžu perakarīdu virskārtas kārta. Tie ir nelieli organismi, kas ar savām ķermeņa proporcijām atgādina varžu kurkuļus. Ar hitīna apvalku klātās samērā lielās galvkrūtis un krūšu daļa kontrastē ar daudz tievāku abdomena daļu, kas nobeidzas ar dakšveidīgu asti. Kopumā ir aprakstītas ap 1300 sugām. Fosilā veidā kumacejvēži saglabājas reti, taču ir zināmi no karbona perioda.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pieaugušu īpatņu ķermeņa garums sugu lielākajai daļai nepārsniedz 10 mm. Paši lielākie pārstāvji var sasniegt 4 cm garumu. Kumacejvēžu raksturīgo izskatu veido uzpūstas galvkrūtis un krūšu daļa kopā ar daudz tievāku vēdera daļu.
Galvkrūtis veido galva un pirmie krūšu segmenti, kas ir klāti ar karapaksu. Sugu lielākajai daļai karapaksa priekšpusē ir fasetacu pāris (bieži vien acis saaug kopā). Parasti abi antenu pāri ir stipri reducēti, un tikai tēviņiem otrais antenu pāris mēdz būt labi attīstīts, bet dažu sugu pārstāvjiem pat sasniedz ķermeņa garuma izmērus. Antenulas (pirmais antenu pāris) nobeidzas ar diviem vicveidīgiem izaugumiem, turklāt ārējais vienmēr ir garāks par iekšējo.
Krūšu segmentu skaits, kas iekļaujas galvkrūtīs, parasti ir no 3 līdz 4, un tikai reizēm sasniedz 6. Pārējie 4-5 krūšu segmenti, retāk 2-3 (atkarībā no galvkrūšu garuma), veido pereonu, kuru ekstremitates (pereopodi) kalpo peldēšanai vai ierakšanai gruntī. Pieaugušām mātītēm daži priekšējie pereopodi (krūškājas) balsta oostegītus, kas veido marsūpiju.
Abdomenu veido seši cilindriski segmenti un telsons. Mātītēm ekstremitātes ir tikai pēdējam (sestajam) abdomena segmentam. Tēviņiem ekstremitātes (pleopodi) ir arī pārējiem pieciem segmentiem, kas kopā ar krūšu ekstremitātēm kalpo peldēšanai. Sestā segmenta ekstremitātes (uropodi) ir izstiepti, īlenveidīgi, un, pateicoties abdomena lunkanumam, tiek lietoti galvkrūšu tīrīšanai.
Vairošanās un attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kumacejvēži var kalpot par spilgtu dzimumdimorfisma piemēru: to tēviņi un mātītes pēc ārējā izskata būtiski atšķiras. Abiem dzimumiem uz karapaksa ir specifiski izaugumi (sariņi, čiekurveida izaugumi, vaļņveidīgi izliekumi). Citas atšķirības parādās dažādos otro antenu garumos, kā arī perējamā kamera mātītēm. Kumacejvēžu mātīšu parasti ir vairāk kā tēviņu, un tās ir izmēros lielākas.
Kumacejvēži ir epimorfi, t.i. to ķermeņa segmentu skaits augot nemainās. Tā ir nepilnas metamorfozes forma. Kādu laiku mātītes iznēsā embrijus marsūpijā. Mazuļi pamet perējamo kameru mankas stadijā, kurā tie jau ir pilnībā noformējušies, izņemot pedējo krūškāju (pereopodu) pāri.
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kumacejvēži ir jūras organismi, ir zināma tikai 21 suga, kas dzīvo pazemināta sāļuma vidē. No tiem 19 sugas, kas iekļautas Pseudocumatidae dzimtā apdzīvo Kaspijas jūru, Azovas un Melnās jūras sājūdens apgabalus, kā arī tajos ietekošo upju (Volga, Dona, Dņestra, Donava, Dienvidbuga) estuārus. Neliels sugu skaits apdzīvo litorālo zonu.
Lielākā sugu daļa dzīvo vienu gadu vai mazāk un vairojas divreiz dzīvē. Dziļūdens formām ir zemāks metabolisma līmenis un, iespējams, tās dzīvo daudz ilgāk.
Kumacejvēži barojas pārsvarā ar mikroorganismiem un nogulsnētām organiskām daļiņām. Dūņās mītošās sugas barību filtrē, savukārt, smiltīs dzīvojošās sugas apstrādā atsevišķus smilšu graudiņus. Campylaspis ģints pārstāvjiem un dažām radniecīgām ģintīm mandibulas ir transformējušās īpašos urbjošos orgānos, ar kurām tie medī foraminīferas un sīkus vēžveidīgos.[1]
Daudzām seklumā mītošām sugām ir diennakts cikls, kurā tēviņi nakts laikā uzpeld virspusē un tur ūdens virsma praktiski mudž no vēzīšiem.
Nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzīgi sānpeldēm, kumacejvēži ir nozīmīga daudzu zivju barības komponente un, attiecīgi, nozīmīga jūras barības ķēdes sastāvdaļa. Tie ir izplatīti visos kontinentos.
Pētījumu vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kumacejvēžu kārta ir zināma no 1780. gada, kad krievu naturalists Ivans Lepjohins aprakstīja sugu Oniscus scorpioides (mūsdienās Diastylis scorpioides). Līdz tam brīdim daudzi zinātnieki uzskatīja, ka kumacejvēži ir viena no sānpelžu kāpuru stadijām. 1846. gadā dāņu zinātnieks Henriks Keijers tos aprakstīja kā atsevišķu kārtu. Pēc divdesmit pieciem gadiem tika aprakstītas vēl piecdesmit dažādas sugas, un pašlaik ir zināmas vairāk nekā 1500 sugas. Šo kārtu skrupulozi izpētīja vācu zoologs Kārlis Cimmers.
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kumacejvēži iedalās 8 dzimtās, 141 ģintī un 1523 sugās.
- kārta: Cumacea
- dzimta: Bodotriidae Scott, 1901 — 379 sugas, 36 ģintis;
- dzimta: Ceratocumatidae Calman, 1905 — 10 sugas, 2 ģintis;
- dzimta: Diastylidae Bate, 1856 — 318 sugas, 22 ģintis;
- dzimta: Gynodiastylidae Stebbing, 1912 — 106 sugas, 12 ģintis;
- dzimta: Lampropidae Sars, 1878 — 114 sugas, 15 ģintis;
- dzimta: Leuconidae Sars, 1878 — 139 sugas, 16 ģintis;
- dzimta: Nannastacidae Bate, 1866 — 426 sugas, 25 ģintis;
- dzimta: Pseudocumatidae Sars, 1878 — 30 sugas, 12 ģintis.
Kārtā ir arī viena incertae sedis suga.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ M. Bacescu; I. Petrescu (1999). "Traité de zoologie. Crustacés Peracarides. 10 (3 A). Ordre des Cumacés". Mémoires de l'Institut Océanographique de Monaco. 19: 391–428.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kumacejvēži.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)