Līns Ifu

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Līns Ifu
林毅夫
Līns Ifu
Personīgā informācija
Dzimis 1952. gada 15. oktobrī (68 gadi)
Taivāna
Pilsonība Ķīna
Zinātniskā darbība
Zinātne ekonomika
Darba vietas Pasaules Banka
Pekinas Universitāte
Alma mater Ķīnas Republikas Militārā akadēmija
Nacionālā Čženčži universitāte
Pekinas Universitāte
Čikāgas Universitāte

Līns Ifu (ķīniešu: 林毅夫; dzimis 1952. gada 15. oktobrī Taivānā) ir Ķīnas ekonomists. 1979. gadā pārbēdzis no Taivānas uz Ķīnu. Kļuvis par Pekinas Universitātes profesoru, dibinājis Ķīnas Ekonomisko pētījumu centru. Bijis Pasaules Bankas galvenais ekonomists un vecākais viceprezidents (2008—2012). Izstrādājis akadēmisko teoriju, sauktu par Jauno strukturālo ekonomiku.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līns Ifu piedzima 1952. gadā Taivānas Ilanas provincē. Pēc vidusskolas beigšanas 1971. gadā uzsāka mācības Taivānas Nacionālās universitātes lauksaimniecības skolā, lai studētu hidroloģiju Lauksaimniecības inženierijas fakultātē. Tomēr vēlāk iestājās armijā un pārgāja uz Ķīnas Republikas Militāro akadēmiju, ko pabeidza 1975. gadā. Pēc tam mācījās Čzenčži Nacionālās universitātes biznesa administrācijas maģistra programmā, ko pabeidza 1978. gadā. Atgriezās militārajā dienestā kā kapteinis. Bet 1979. gada maijā, būdams rotas komandieris, Līns Ifu pameta savu karaspēka daļu uz Cziņmeņas salas, un peldus nokļuva līdz kontinentam, tuvējā Ķīnas Fudzjaņas provincē. Taivānā viņam palika sieva un bērns. Sākumā Līns Ifu tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu, sieva no Taivānas valdības saņēma kompensāciju 31 000 dolāru apmērā. bet pēc tam Līns Ifu tika pasludināts par dezertieri un 2000. gadā Taivānā izdots viņa aresta orderis.[1] Skaidrojot savu rīcību, Līns Ifu minējis "vēsturisku nepieciešamību" un "vislabāko izvēli", izvairoties no plašāka skaidrojuma. Par pamudinājumu varēja kļūt tā laika notikumi Ķīnā — pusgadu pirms Līna Ifu bēgšanas Ķinā partijas plēnumā 1978. gada decembrī Dens Sjaopins pasludināja kursu uz ekonomiskām reformām un atvērtību. Likumīgas iespējas pārcelties uz Ķīnu nebija — tajos gados starp Ķīnu un Taivānu bija kara stāvoklis, braucieni uz kontinentu bija aizliegti.

Lai saprastu, kā strādā Ķīnas plānveida tautsaimniecība, Līnam Ifu kā cilvēkam no citas sistēmas bija nepieciešams studēt marksistisku politisko ekonomiku. Līns Ifu iestājās Pekinas Universitāte — ekonomikas fakultātē. Īsā laikā Līns Ifu kļuva par Ķīnā ietekmīgu ekonomisko padomnieku. Līns Ifu saņēma prestižus amatus nacionālās politiskās un sabiedriskās organizācijās.

Profesionālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācījās Nacionālajā Čženčži universitātē Taipejā, kur 1978. gadā saņēma lietu pārvaldes maģistra grādu. Pēc tam iestājās Pekinas Universitātes Ekonomikas fakultātē. 1982. gadā Pekinā Līns Ifu saņēma maģistra grādu politiskās ekonomijas specialitātē. 1986. gadā Līns Ifu saņēma Čikāgas un. iversitātes doktora grādu ekonomikā, pēc kā gadu pavadīja Jeila Universitātes Ekonomikas izaugsmes centrā pēcdoktoranta statusā.

1987. gadā Līns Ifu ieņēma direktora vietnieka amatu vienā no Valsts padomes lauku attīstības pētnieciskā centra institūtiem. 1990. gadu sākumā Līns Ifu kļuva par Ķīnas Tautas politiskās konsultatīvās apspriežu padomes (ĶTPKAP) biedru, kurā atradās četrus termiņus pēc kārtas. Līns Ifu bija ĶTPKAP ekonomikas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, kā arī Ķīnas rūpnieku un uzņēmēju asociācijas priekšsēdētāja vietnieks. Līns Ifu ir Ķīnas 11. sasaukuma tautas pārstāvju sanāksmes deputāts. Šī ir vispārnacionāla likumdošanas institūcija, kas izveidojās 2008. gada pavasarī.

Ķīnas ekonomisko pētījuma centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gadā Līns Ifu kopā ar citiem speciālistiem, kas izglītojušies ārzemēs, pie Pekinas Universitātes izveidoja Ķīnas ekonomisko pētījumu centru. Tajā laikā ĶTR varas iestādes uzņēma kursu uz «sociālistiskā ekonomiskā tirgus» būvniecību, kas zinātniekiem deva daudz plašākas iespējas pielietot rietumu teorētiskos instrumentus Ķīnas problēmu analīzei. Līns Ifu un viņa kolēģi uzstādīja mērķi sagatavot jaunu speciālistu vienību, kuri izprot tirgus ekonomiku, lai izpētītu procesus Ķīnā. Centrs kļuva par vienu no galvenajiem valsts «smadzeņu trestiem». Centra rekomendācijas problēmu risināšanā (produktu, zemes un mājokļa, elektroenerģētikas un banku reforma, monetārā politika, darbaspēka migrācija) plaši pielietoja valdība. Viens no Centra darbības virzieniem kļuva starptautisko sakaru attīstība ekonomikas zinātnes jomā, tai skaitā slavenu zinātnieku un Nobela prēmijas ekonomikā laureātu uzaicināšanu lasīt lekcijas.

Līns Ifu daudz publicējies rietumu ekonomikas žurnālos, kas nodrošināja viņam augstu citējuma indeksu, viņš bieži uzstājās starptautiskajās konferencēs. Līna Ifu grāmata «Ķīnas brīnums: attīstības stratēģija un ekonomiska reforma» tika pārtulkota sešās valodās. Par viņa institucionālo pārveidojumu ieguldījumu Ķīnas lauksaimniecībā viņš saņēma prestižo Suņ Efana prēmiju.

Darbs Pasaules Bankā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 2008. līdz 2012. gadam Līns Ifu strādāja Pasaules Bankā. Viņš bija galvenais ekonomists un vecākais viceprezidents, pirmais Ķīnas pārstāvis tik augstā Pasaules Bankas amatā.[2] Līnam Ifu tika uzticēta Pasaules Bankas pētniecisko struktūru pārvalde, kurās izstrādā attīstības stratēģiju, kā arī nodrošina lielu projektu zinātnisko pamatojumu. Ieņemot šo posteni, zinātniekam bija iespēja piedalīties valstu attīstību problēmu risināšanā un projektu izvērtējumā. Pasaules Bankā Līns Ifu darbojas kā pieredzējis un izglītots ekonomists no valsts ar veiksmīgi attīstītu ekonomiku, kurš ir spējīgs radīt jaunas idejas Pasaules Bankas darbā, kuru bieži kritizē jaunattīstības valstis. Ķīnas pārstāvja darbs Pasaules Bankā varēja sekmēt savstarpējas uzticības atmosfēras radīšanu starp Pasaules Banku un jaunattīstības valstīm, sadarbības projektu efektivitātes paaugstināšanu. Līns Ifu bija iespēja pielietot savu zinātnisko teoriju valstīs, kuras tikai vēl stājas uz reformu ceļu.

Pēc kontrakta beigām 2012. gadā Līns Ifu atgriezās darbā Pekinas Universitātes Ķīnas ekonomisko pētījumu centrā.

Pētnieciskais darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomikas studijas ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadā Pekinas Universitāti apmeklēja 1979. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Čikāgas Universitātes Ekonomiskas fakultātes profesors Teodors Šulcs. Viņa uzstāšanos tulkoja Līns Ifu, kurš uz amerikāņu profesoru atstāja tik labvēlīgu iespaidu, ka, atgriežoties ASV, tas atsūtīja Ķīnas studentam vēstuli ar piedāvājumu turpināt ekonomikas izglītību Čikāgā.

1982. gadā Līns Ifu devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Šulca pētījumu tematikai bija tiešs sakars ar Ķīnas reformas sākuma perioda galveno problēmu — lauksaimniecību. Viņš nodarbojās ar agrāras ekonomikas problēmām atpalikušajās valstīs un šā sektora ietekmi uz ekonomiskas pieaugumu un industrializāciju. Līns Ifu par savas doktora disertācijas tēmu izvēlējās reformas Ķīnas laukos, pamatoti uzskatot, ka tieši tās tajos gados noteica Ķīnas modernizācijas gaitu. Bez Šulca būtisku ietekmi uz Līnu Ifu izrādīja arī Roberts Lūkass — viens no racionālās gaidīšanas teorijas pamatlicējiem, par ko viņš 1995. gadā saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Ja citi profesori piedāvāja studentiem jau gatavus «ēdienus», tad Lūkass, pēc Līna Ifu vārdiem, mācēja atvērt saviem skolniekiem piekļuvi uz ekonomisko «virtuvi». Tie kopā meklēja atbildes uz jautājumiem «kā un kādu ēdienu gatavot, kurš ēdiens ir galvenais, bet kurš papildus, kurus ingredientus izmantot, bet kurus — nē». Tieši Lūkass ieinteresēja Līnu Ifu par ekonomikas zinātnes metodoloģijas jautājumiem un viņš pievērsās patstāvīgam pētnieciskam darbam.

Jaunajam Ķīnas zinātniekam piedāvāja palikt ASV. Tolaik Ķīnā runāja tikai par «plānveida preču ekonomiku» un tas varēja ierobežot iespējas brīvam pētnieciskam darbam. Bet Līns Ifu nolēma atgriezties Ķīnā — tas bija tajā laikā unikāls gadījums. Līns Ifu paskaidroja, ka Čikāgā viņš iemācījās ekonomisko parādību pētījuma metodes, apguva instrumentu, ko var pielietot. Radās jautājums, kā šo instrumentu pielietot ar lielāku efektivitāti — ASV problēmu pētīšanai, vai, lai pētītu problēmas, kas pastāv Ķīnā. Atbilde zinātniekam bija acīmredzama — Ķīnā viņš var dot ievērojami lielāku labumu.

Ieguldījums Ķīnas ekonomikas zinātnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līns Ifu pirmais ieviesa divus institucionālās ekonomikas jēdzienus, kas plaši tiek lietoti mūsdienu Ķīnas ekonomikā — «inducētās institucionālās izmaiņas» un «vardarbīgas institucionālas izmaiņas». Šīs idejas zinātnieks attīstīja 1988. gadā pēc atgriešanās no ASV. Līns Ifu brīdināja reformatorus no nepamatotām ilūzijām attiecībā uz stihiskām «inducētām» institucionālām izmaiņām. Viņš uzskatīja — ja izmaiņas attiecināt tikai uz tirgus «neredzamās rokas» lomu, tās nebūs optimālas, bet optimālu institucionālu izmaiņu formēšanai ir nepieciešamas valdības «vardarbīgas» darbības. Tomēr, Līns Ifu brīdināja, valdības centieni saglabāt neefektīgus institūtus var kļūt par politikas sabrukuma cēloni. Pie neveiksmes var novest nesaprātīgas valdības darbības, pievēršanās stingrai ideoloģijas varai, kā arī birokrātijas pašlabuma nodrošinājuma centieni un interešu grupu konflikti. Bez tam, bīstama ir sabiedrisko zinātņu ierobežošana, veicinot neefektīgu institūtu ieviešanu — tā bija 1950. gados, kad daudzas valstis aizguva padomju centralizēto plānveida ekonomikas sistēmu. Šīs idejas izsauca nozīmīgu rezonansi zinātniskajās Ķīnas aprindās, skāra svarīgas problēmas valsts attīstībā. 1990. gados tieši ekonomisku institūtu atjaunošana kļuva par vienu no galvenajiem reformas virzieniem.

Jau 1990. gadu vidū Ķīnas zinātnieku starpā radās doma, ka reformu panākumi nodrošinās ekonomiskas zinātnes starptautiskās ietekmes palielināšanos. Viens no iniciatoriem un diskusijas aktīviem dalībniekiem kļuva Līns Ifu. Viņš atzīmēja, ka no Ādams Smita laikiem ekonomikas ideju centrs vienmēr sakritis ar pasaules ekonomikas centru. Līdz 20. gadsimta 30. gadu sākumam, kad Anglija bija kļuvusi par īpaši attīstītās ekonomikas lielvalsti, paši pazīstamākie ekonomisti bija angļi vai tie, kas strādāja Anglijā — stingrā saskaņā ar Ķīnas parunu: «Māja, kas atrodas ūdens tuvumā, agrāk ierauga mēnesi». Kad pasaules ekonomikas centrs pārvietojās ASV, turpat pārvietojās arī ekonomiskas zinātnes centrs. Bet tā kā Ķīna 21. gadsimta sākumā pārvērtās vienā no vadošajām ekonomiskas pasaules lielvalstīm, tad arī 21. gadsimts kļūs par Ķīnas ekonomistu gadsimtu. Viņu ekonomiskā pieredze Ķīnā dod tiem «dabiskas priekšrocības».

Pagājušās desmitgades vidū Līns Ifu noformulēja galvenos uzdevumus, ar kuriem mūsdienās saskaras Ķīnas ekonomikas zinātne: tas saistās ar Rietumvalstu teoriju, tās savienojumu ar vietējo materiālu, sekošanu stingrām akadēmiskām normām un integrāciju pasaules ekonomiskājā zinātnē. Zinātnieks pamatojās uz to, ka rietumu teorētiķi strādā valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku un izpēta tās reālijas, kuras no Ķīnas visai ievērojami atšķiras. Tādēļ nepieciešams pētīt ekonomikas reālijas savā valstī un saprast, kādi faktori, kuri ir būtiski Ķīnai, netiek ņemti vērā rietumu ekonomikas teorijās.

Ķīnas ekonomikas attīstības analīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savās lekcijās Līns Ifu skaidro: tas, kas dogmatiski seko vienai vienīgai teorijai, ir līdzīgs cilvēkam laivā, kam ūdenī iekritis šķēps, un viņš iezīmē nokrišanas vietu uz borta, lai pēc tās sameklētu, kur tas pazudis. Sabiedrība mainās, un pat pati labākā teorija nevar būt patiesa uz visiem laikiem un visām tautām. Zinātnieks sakarā ar to piemin slavenu frāzi no senā «Ceļa un sludinājuma Kanona»: «Dao, kurš var būt pausts ar vārdiem, nav pastāvīgs dao». Un tomēr, pēc Līna Ifu domām, ekonomiskā zinātnē ir mūžīgs un nemainīgs dao, kuru var paust ar vārdiem — tas ir ekonomiska subjekta racionālas uzvedības bāzes priekšnoteikums.

Lai ķīniešu ekonomistu panākumi tiktu uztverti pasaules zinātnē, savus rezultātus nepieciešams izklāstīt profesionālajā valodā saskaņā ar starptautiskajiem standartiem. Nav mazāk svarīgs, atzīmēja Līns Ifu, panākt metodoloģijas «standartizāciju» un atbilstību vispārpieņemtajiem noteikumiem zinātniskajās diskusijās. Ķīniešu sociologiem ir jāiemācās izpildīt formālas prasības, kas ir uzrādāmas zinātniskajos publicējumos, atbrīvoties no pieraduma neņemt vērā zinātnisko aparātu un izbeigt ar plaģiāta praksi. Zinātnieks mudināja studēt rietumu teorijas «ņemot vērā to pielietojamību valsts sabiedriskajām, vēsturiskajām un kulturālajām reālijām» un uzskatot, ka «tikai tā Ķīnas ekonomikas zinātne var dot ieguldījumu pasaules ekonomiskas domas attīstībā».

Apskatot mūsdienu Ķīnas ekonomikas realitātes, Līns Ifu neaprobežojas tikai ar sociālisma periodu, bet gan pieņem par atskaites punktu 1901. gadu, kad Ķīnā iznāca Ādama Smita darba tulkojums «Tautu bagātība». Pirms Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) izveidošanās 1949. gadā, ķīniešu ekonomikas zinātne attīstījās vienlaikus divos virzienos. Pirmo pārstāvēja zinātnieki, kas bija mācījušies Eiropā un ASV, kuri pēc atgriešanas dzimtenē iepazīstināja Ķīnas zinātnisko sabiedrību ar pasaules ekonomikas zinātnes pamatiem. Otru virzienu izveidoja marksisma piekritēji, kura ātru izplatīšanos sekmēja sociālu pretrunu saasinājums Ķīnā un padomju industrializācijas panākumi. Pirmsrevolūcijas 1930.—1940. gadi, pēc Līna Ifu domām ir ķīniešu ekonomikas zinātnes uzplaukuma periods. Gomindāna Ķīnā sāka «sistemātiski un vispusīgi apgūt mūsdienu ekonomiskas rietumu teorijas». Tika izdota tulkotā literatūra, specializētie zinātniskie žurnāli, ķīniešu studentus nosūtīja mācīties rietumu (parasti ASV) universitātēs.

Mūsdienu ĶTR vadošajos mācību centros kursus lasa jaunās paaudzes ekonomisti, kas atgriezušies no mācībām ārzemēs, bet mācību grāmatas, no kurām mācās studenti, pamatā ir tās pašas, kas ASV. Tomēr Līns Ifu brīdina no vienpusīgas aizraušanās ar rietumu idejām, tā kā tās pamatā apraksta ekonomisku vidi, kas krasi atšķiras no Ķīnas. Bet pasniegšana, kura ir atdalīta no reālām valsts problēmām, riskē pārvērsties jaunā ideoloģiskā dogmatisma variantā. Studentiem, uzskata Līns Ifu, vispirms ir jāizstrādā ekonomiskā intuīcija. Bez tam, studentiem ir nepieciešama vēl arī laba matemātiska sagatavotība, kas ļauj strādāt ar medelēšanu. Pēc Līna Ifu domām, matemātiskās zināšanas ir nepieciešams nosacījums, lai iestātos starptautiskajā ekonomistu klubā.

Ķīnas un citu Austrumāzijas valstu pieredze parādīja, ka, dodot priekšroku pārveidēm mikrolīmenī un radot pareizus stimulus, var iegūt dinamisku pieaugumu arī uz vāja institucionāla fundamenta un pakāpeniski pāriet pie pilnvērtīgas tirgus ekonomikas. Reformu sākuma etapā valdībai nav jāatņem subsīdijas uzņēmumiem, pie tam vajag pakāpeniski ievest "divsliežu sistēmu" vecā "viensliežu plāna" vietā, kas ļaus resursiem pārvietoties uz nevalstiskiem uzņēmumiem efektīvākajās nozarēs. Kad ražošana vienā no ekonomikas sektoriem tiks nodrošināta galvenokārt ar tirgus ekonomikas palīdzību, tad būs īstais laiks veikt tās pilno liberalizāciju. Pēc ir Līna Ifu domām, uzņēmumu dzīvotspējas koncepcija ir domāta attīstīto valstu institūciju cēloņu sapratnei. Problēmu lielāka daļa rodas, uzticoties kļūdainai stratēģijai, kas paredz dzīvotnespējīgu uzņēmumu ilglaicīgu atbalstu.

Māršala lekcijā Līns Ifu brīdināja kolēģus no «Ķīnas brīnuma» vienkāršotās sapratnes — tas nebūt nav tikai izmēģinājumu un kļūdu metodes secīgā pielietojuma rezultāts vai, kā saka Ķīnā, «pāreja caur upi, uztaustot akmeņus». Zinātnieks uzsvēra svarīgu ideju lomu politiskās sistēmas un ekonomisku institūtu izveidošanā. Ja valdība izprot atpalicības cēloņus un būvē politiku uz šo zināšanu pamata, valsts iegūst iespēju izmantot salīdzinošās priekšrocības ekonomiskas attīstības paātrinājumam.

Māršala lekcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu koncepciju par ekonomiskas attīstību un pāreju uz tirgus ekonomiku Līns Ifu izklāstīja 2007. gada oktobrī Māršala lekcijā Kembridžas universitātē (viņš kļuva par pirmo Ķīnas zinātnieku, kas uzstājies šajā forumā). Ziņojumā «Attīstība un pāreja: ideja, stratēģija un dzīvotspēja» Līns Ifu, izvairoties no ideoloģiskām klišejām un pretstatījumiem, ekonomiskās zinātnes valodā apkopoja Ķīnas pieredzi. Zinātnieks noformulēja attīstības problēmas, nemēģinot uzspiest citām valstīm Ķīnas pieredzi vai pretstatīt «Pekinas konsensusu» «Vašingtonai». Tomēr daudzas no viņa lekcijām satur kritiku par «tirgus fundamentālistiem», uzsverot nepieciešamību valstij iesaistīties tirgus transformācijas procesā.

Pēc zinātnieka domām, visas valstis, kas pēckara periodā strauji attīstījās, panāca panākumus pateicoties salīdzinošo priekšrocību izmantošanai. Tika veicināts darbietilpīgu nozaru kāpums, un tikai, uzkrājot nepieciešamos resursus, pakāpeniski pārgāja pie kapitālietilpīgajām nozarēm. Pie tādas stratēģijas uzņēmumi saglabā dzīvotspēju un var iztikt bez valsts, kuras loma ir tirgus institūtu veidosana un rūpnieciskas politikas realizācija. Ja valdība izvēlas kapitālietilpīgo nozaru attīstības stratēģiju, vēloties atdarināt attīstīto valstu ekonomisku struktūru, uzņēmumi, kuri ir radīti ar valsts atbalstu, izrādās dzīvotnespējīgi atvērtajā konkurences tirgū. Ilgāku laiku to izdzīvošana būs atkarīga no valsts subsīdijām un atbalsta. Tāda politika noved pie cenu orientieru sagrozījuma, tirgus subjektu aktivitātes pazemināšanas, kas neizbēgami izpaužas augšanas tempu samazinājuma. Tieši tas notika Ķīnā 20. gadsimta vidū, kad valdība koncentrējās uz smagās rūpniecības attīstību. Ar tirgus mehānisma palīdzību atrisināt kapitāla trūkuma problēmu bija neiespējami, un tāpēc valsts trīs desmitgades mākslīgi pazemināja cenas uz izejvielu, darbaspēku un ikdienas pieprasījuma precēm.

Otrā lekcijas daļa bija veltīta tirgus pārejas problēmai. Kad PSRS un Austrumeiropas valstis 1990. gados sāka pielietot «šoka» reformas pēc rietumu ekonomiskās zinātnes parauga, tās saskārās ar nopietnām grūtībām. Valsts pēkšņi pārstāja aizsargāt vecos uzņēmumus, kas izpaudās nopietnās ekonomiskās problēmās. Turpretī, īstenojot divsliežu pāreju, Ķīna un Vjetnama guva panākumus. Pakāpenisku reformu sākuma stadijā šīs valstis turpināja piešķirt subsīdijas dzīvotnespējīgiem uzņēmumiem. Bez tam tika veicināta tirgus subjektu aktivitātes paaugstināšanās un to vienkāršota piekļūšana agrāk kontrolētajās valsts nozarēs, kas nodrošināja attīstību, saglabājot stabilitāti. Pēc Līna Ifu domām, «šoka terapija», kura pamatojas uz makroekonomikas līmeņa pārveidēm, nevar nodrošināt ātru pāreju uz tirgus ekonomiku. Tā ir laba tām ekonomikām, kur jau eksistē galvenie tirgus institūti un struktūru disbalanss ir nenozīmīgs.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • The Lessons of China’s Transition to a Market Economy, 1996.
  • Institutional Reforms and Dynamics of Agricultural Growth in China, 1997.
  • Линь Ифу, Цай Фан, Ли Чжоу Китайское чудо: стратегия развития и экономическая реформа/ Пер. с кит. М.: ИДВ РАН, 2001.
  • Джастин Йифу Лин Демистификация китайской экономики. Мысль, 2013.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]