Līns Ifu

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Līns Ifu
林毅夫
Līns Ifu
Personīgā informācija
Dzimis 1952. gada 15. oktobrī (66 gadi)
Taivāna
Pilsonība Ķīna
Zinātniskā darbība
Zinātne ekonomika
Darba vietas Pekinas Universitāte
Alma mater Pekinas Universitātē
ROCMA
National Chengchi University

Līns Ifu (ķīniešu: 林毅夫; dzimis 1952. gada 15. oktobrī Taivānā) ir Ķīnas ekonomists. 1979. gadā pārbēdzis no Taivānas uz Ķīnu. Kļuvis par Pekinas Universitātes profesoru, dibinājis Ķīnas Ekonomisko pētījumu centru. Bijis Pasaules Bankas galvenais ekonomists un vecākais viceprezidents (2008—2012). Izstrādājis akadēmisko teoriju, sauktu par Jauno strukturālo ekonomiku.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līns Ifu piedzima 1952. gadā Taivānas Ilanas provincē. Pēc vidusskolas beigšanas 1971. gadā uzsāka mācības Taivānas Nacionālās universitātes lauksaimniecības skolā, lai studētu hidroloģiju Lauksaimniecības inženierijas fakultātē. Tomēr vēlāk iestājās armijā un pārgāja uz Ķīnas Republikas Militāro akadēmiju, ko pabeidza 1975. gadā. Pēc tam mācījās Čzenčži Nacionālās universitātes biznesa administrācijas maģistra programmā, ko pabeidza 1978. gadā. Atgriezās militārajā dienestā kā kapteinis. Bet 1979. gada maijā, būdams rotas komandieris, Līns Ifu pameta savu karaspēka daļu uz Cziņmeņas salas, un peldus nokļuva līdz kontinentam, tuvējā Ķīnas Fudzjaņas provincē. Taivānā viņam palika sieva un bērns. Sākumā Līns Ifu tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu, sieva no Taivānas valdības saņēma kompensāciju 31 000 dolāru apmērā. bet pēc tam Līns Ifu tika pasludināts par dezertieri un 2000. gadā Taivānā izdots viņa aresta orderis.[1] Skaidrojot savu rīcību, Līns Ifu minējis "vēsturisku nepieciešamību" un "vislabāko izvēli", izvairoties no plašāka skaidrojuma. Par pamudinājumu varēja kļūt tā laika notikumi Ķīnā — pusgadu pirms Līna Ifu bēgšanas Ķinā partijas plēnumā 1978. gada decembrī Dens Sjaopins pasludināja kursu uz ekonomiskām reformām un atvērtību. Likumīgas iespējas pārcelties uz Ķīnu nebija — tajos gados starp Ķīnu un Taivānu bija kara stāvoklis, braucieni uz kontinentu bija aizliegti.

Lai saprastu, kā strādā Ķīnas plānveida tautsaimniecība, Līnam Ifu kā cilvēkam no citas sistēmas bija nepieciešams studēt marksistisku politekonomiju. Līns Ifu iestājās Pekinas Universitāte — ekonomikas fakultātē. Īsā laikā Līns Ifu kļuva par Ķīnā ietekmīgu ekonomisko padomnieku. Līns Ifu saņēma prestižus amatus nacionālās politiskās un sabiedriskās organizācijās.

Profesionālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mācījās Čženčži universitātē Tajbejā, kur 1978.gadā saņēma lietu pārvaldes maģistra grādu.
  • Pēc tam iestājās Pekinas Universitātē — ekonomikas fakultātē.
  • 1982.gadā Pekinā Līns Ifu saņēma maģistra grādu «politiskās ekonomijas» specialitātē
  • 1986.gadā Līns Ifu saņēma Čikāgas universitātes doktora grādu ekonomikā, pēc kā gadu pavadīja Jelskas universitātes ekonomikas izaugsmes centrā pēcdoktoranta statusā.
  • 1987.gadā Līns Ifu ieņēma direktora vietnieka amatu vienā no Valsts padomes lauku attīstības pētnieciskā centra institūtiem.
  • 1990.gadu sākumā Līns Ifu kļuva par Ķīnas Tautas politiskās konsultatīvās apspriežu padomes (ĶTPKAP) biedru, kurā atradās četrus termiņus pēc kārtas. Līns Ifu bija ĶTPKAP ekonomikas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, kā arī Ķīnas rūpnieku un uzņēmēju asociācijas priekšsēdētāja vietnieks. Ir vispārnacionālās likumdošanas institūcijas deputāts — Ķīnas 11. sasaukuma tautas pārstāvju sanāksmē, kas izveidojās 2008.gada pavasarī.

Pētnieciskā darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadā uz Pekinas Universitāti atbrauca 1979.gada Nobela prēmijas laureāts, Čikāgas universitātes ekonomiskas fakultātes profesors Teodors Šults. Viņa uzstāšanos tulkoja Līns Ifu, kurš uz amerikāņu profesoru atstāja tik labvēlīgu iespaidu, ka, atgriežoties ASV, tas atsūtīja Ķīnas studentam vēstuli ar piedāvājumu turpināt ekonomikas izglītību Čikāgā.

1982.gadā devās uz Ameriku. Šultsa pētījumu tematikai bija tiešs sakars ar Ķīnas reformas sākuma perioda galveno problēmu — lauksaimniecību. Viņš nodarbojās ar agrāras ekonomikas problēmām atpalikušajās valstīs un šā sektora ietekmi uz ekonomiskas pieaugumu un industrializāciju. Līns Ifu par savas doktora disertācijas tēmu izvēlējās — reformas Ķīnas laukos, pamatoti uzskatot, ka tieši tās tajos gados noteica Ķīnas modernizācijas gaitu. Bez Šultsa, būtisku ietekmi uz Līnu Ifu izrādīja Roberts Lukas — viens no «racionālo gaidīšanu» teorijas pamatlicējiem, par ko arī viņš 1995.gadā saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Ja citi profesori piedāvāja studentiem jau gatavus «ēdienus», tad Lukas, pēc Līna Ifu vārdiem, mācēja atvērt saviem skolniekiem piekļuvi uz ekonomisko «virtuvi». Tie kopā meklēja atbildes uz jautājumiem «kā un kādu ēdienu gatavot, kurs ēdiens ir galvenais, bet kurš papildus, kurus ingredientus izmantot, bet kurus — nē». Tieši Lukas ieinteresēja Līnu Ifu ar ekonomiskas zinātnes metodoloģijas jautājumiem un atvēra viņam garšu pie patstāvīga pētnieciskā darba.

Jaunam Ķīnas zinātniekam piedāvāja palikt ASV — togad ĶTR runāja tikai par «plāna preču ekonomiku», tas varēja ierobežot iespējas brīvam pētnieciskam darbam. Bet Līns Ifu nolēma atgriezties Ķīnā — gadījums tajos laikos unikāls. Zinātnieks runāja, ka Čikāgā viņš iemācījās ekonomisko parādību pētījuma metodēm, saņēma rokās instrumentu. Rodas jautājums, kā šo instrumentu ar lielāku efektivitāti pielietot — problēmu pētīšanai, kas pastāv ASV, vai, lai pētītu problēmas, kas pastāv Ķīnā. Atbilde zinātniekam bija acīmredzama — Ķīnā viņš var nest ievērojami lielāku labumu.

Līns Ifu pirmais ieveda institucionālas ekonomikas divus jēdzienus, kas plaši izmantojami šodien Ķīnas ekonomikas aprindās — «inducētās institucionālās izmaiņas» un «vardarbīgas institucionālas izmaiņas». Šīs idejas zinātnieks attīstīja 1988.gadā pēc atgriešanās no ASV. Līns Ifu brīdināja reformatorus no nepamatotām ilūzijām attiecībā uz stihiskām «inducētām» institūtu izmaiņām. Ja attiecināt tikai uz tirgus «neredzamās rokas» lomu, jauni institūti būs tāli no optimāliem. Tātad, optimālu institūtu formēšanai ir nepieciešamas valdības «vardarbīgas» darbības. Tomēr, Līns Ifu brīdināja, valdības centieni saglabāt neefektīgus institūtus var kļūt par politikas sabrukuma cēloni. Pie neveiksmes var novest nesaprātīgas valdības darbības, pievēršanos stingas ideoloģijas varai, birokrātijas pašlabuma nodrošinājuma centieni, interešu grupu konflikti. Bez tam, bīstama ir sabiedrisko zinātņu ierobežotību, spējīga veicināt politiķus uz neefektīgu institūtu ieviešanu — tā bija 1950.gados, kad daudzas valstis aizguva padomju centralizēto plāna sistēmu. Šīs idejas Līn Ifu, izsaukdamas nozīmīgu rezonansi zinātniskās ĶTR aprindās, skāra svarīgas problēmas valsts attīstībā, 1990.gados tieši ekonomisku institūtu atjaunošana kļuva viens no galvenajiem reformas virzieniem.

Jau 1990.gadu vidū Ķīnas zinātnieku starpā radās doma, ka reformu panākumiem ir jāatved pie nacionālas ekonomiskas zinātnes kāpuma un tās starptautiskās ietekmes paaugstināšanas. Viens no iniciatoriem un diskusijas aktīviem dalībniekiem kļuva Līns Ifu. Viņš atzīmēja, ka no Adama Smita laikiem ekonomiskas domas centrs vienmēr sakrita ar pasaules ekonomikas centru. Līdz XX gadsimta 30.gadu sākumam, kamēr Anglija bija par īpaši attīstītās ekonomikas lielvalsti, paši populārākie ekonomisti bija angļi vai tie, kas strādāja Anglijā — stingrā saskaņā ar Ķīnas parunu: «Māja, kas atrodas ūdens tuvumā, agrāk ierauga mēnesi». Kad pasaules ekonomikas centrs pārvietojās ASV, turpat pārvietojās arī ekonomiskas zinātnes centrs. Bet tā kā Ķīna tagadēja gadsimta sākumā pārvērtās vienā no vadošajām ekonomiskas pasaules lielvalsti, tad arī XXI gadsimts kļūs par Ķīnas ekonomistu gadsimtu. Tie, pēc ekonomiskas pieredzes ĶTR nozīmes citām valstīm, saņem, kā tieši pārveižu dalībnieki, «dabiskas priekšrocības».

Pagājušās desmitgades vidū Līns Ifu noformulēja galvenos uzdevumus, ar kuriem mūsdienās saskarās Ķīnas ekonomikas zinātne: tas saistās ar rietumu teoriju, t.i. savienojums to ar lokālu materiālu, sekošana stingrām akadēmiskām normām un integrācija pasaules ekonomiskājā zinātnē. Zinātnieks pamatojās uz to, ka rietumu teorētiķi strādā valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku un izpēta tās reālijas, kuras no Ķīnas atšķiras visai ievērojami. Tādēļ pirmkārt nepieciešams pētīt personīgās ekonomikas reālijas un saprast, kādi faktori, kuri ir būtiski Ķīnai, netika ņemti vērā rietumu ekonomiskās teorijās.

Savās lekcijās Līns Ifu negurst atkārtot: tas, kas dogmatiski seko vienai vienīgai teorijai, ir līdzīgs cilvēkam, kas peld laivā, un kuram nokritis ūdenī šķēps un izdarījušam uz borta zīmi, lai pēc tās sameklētu tas kas ir pazudis. Sabiedrība mainās, un pat pati labākā teorija nevar būt patiesa uz visiem laikiem un priekš visām tautām. Zinātnieks sakarā ar to atved slavenu frāzi no senā «Ceļa un sludinājuma Kanona»: «Dao, kurš var būt pausts ar vārdiem, nav pastāvīgs dao». Un tomēr, pēc Līna Ifu domām, ekonomiskā zinātnē ir mūžīgs un nemainīgs dao, kuru var paust ar vārdiem — tas ir ekonomiska subjekta uzvedības racionalitātes bāzes priekšnoteikums.

Lai ķīniešu ekonomistu panākumi tiktu uztverti pasaules zinātniskajā kopā, savus rezultātus tiem nepieciešams izklāstīt profesionālajā valodā saskaņā ar starptautiskajiem standartiem. Nav mazāk svarīgs, atzīmēja Līns Ifu, panākt metodoloģijas «standartizāciju» un atbilstību vispārpieņemtajiem noteikumiem zinātniskajās diskusijās. Ķīniešu sociālogiem ir jāiemācās izpildīt formālas prasības, kas ir uzrādāmas zinātniskajos publicējumos, atbrīvoties no pieraduma neņemt vērā zinātnisko aparātu un izbeigt ar plaģiāta praksi. Zinātnieks mudināja studēt rietumu teorijas «zem leņķa redzes to pielietojamības pie valsts sabiedriskajām, vēsturiskajām un kulturālajām reālijām ». Tikai tā Ķīnas ekonomiska zinātne izbēgs no briesmām, kas saistītas ar rietumu zinātnes pārvērtībām «kolonijā», bet Ķīnas zinātnieki-ekonomisti varēs, «uzceļoties gigantu plecos, ienest ieguldījumu pasaules ekonomiskas domas attīstībā».

Griežoties pie mūsdienu Ķīnas ekonomiskās domas, Līns Ifu neaprobežojas tikai ar vienu sociālisma periodu, bet gan pieņem par atskaites punktu 1901. gadu, kad Ķīnā iznāca Ādama Smita tulkojums «Tautu bagātība». Līdz ĶTR izveidošanās 1949.gadā ķīniešu ekonomiska zinātne attīstījās vienlaikus divos virzienos. Pirmais stādīja priekšā zinātnieki, kas bija mācījušies Eiropā un ASV, kuri pēc atgriešanas uz dzimteni iepazīstināja Ķīnas zinātnisku sabiedrību ar pasaules ekonomiskas zinātnes pamatiem. Citu straumi izveidoja marksisma piekritēji, kura ātru izplatīšanos sekmēja sociālu pretrunu saasinājums Ķīnā un padomju industrializācijas panākumi. Pirmsrevolūcijas 1930—40.gadi, pēc Līna Ifu domām, — tas ir ķīniešu ekonomiskas zinātnes uzplaukuma periods. Gomindānu Ķīnā sāka «sistemātiski un vispusīgi apgūt mūsdienu ekonomiskas rietumu teorijas». Tad izdevās daudz tulkotā literatūra, specializēto zinātnisko žurnālu, ķīniešu studentus nosūtīja rietumu (vispirms, amerikāņu) universitātēs.

ĶTR vadošajos mācību centros kursus lasa jaunas paaudzes ekonomisti, kas atgriezās no mācībām ārzemēs, bet mācību grāmatas, no kurām mācās studenti, pamatā ir tās pašas, kas Amerikā. Tomēr Līns Ifu brīdina no vienpusīgas aizraušanās ar rietumu pabalstiem, tā kā tie pamatā apraksta ekonomisku vidi, kas krasi atšķiras no Ķīnas. Bet pasniegšana, kura ir atdalīta no reālām valsts problēmām, riskē pārvērsties jaunā ideoloģiskā dogmatisma variantā. Studentiem, uzskata Līns Ifu, vispirms ir jāizstrādā ekonomisku intuīciju. Bet studentiem ir nepieciešama vēl arī laba matemātiska sagatavotība, kas ļauj paust intuīciju formētajā modelī. Pēc Līna Ifu domām, matemātiskās zināšanas ir nepieciešams nosacījums, lai iestātos starptautiskajā ekonomistu klubā.

Ķīnas un citu Austrumāzijas valstu pieredze parādīja, ka, atdodot priekšroku pārveidēm mikrolīmenī un radot pareizus stimulus, var palaist dinamisku augšanu pie vāja institucionāla fundamenta un pakāpeniski pāriet pie pilnvērtīgās tirgus ekonomikas. Uz reformu sākuma etapa valdībai nav jāatņem subsīdijas uzņēmumiem, bet pie tam vajag pakāpeniski ievest divsliežu sistēmu vecā viensliežu plāna vietā, kas ļaus resursiem pārvietoties uz nevalstiskiem uzņēmumiem efektīvākajās nozarēs. Kad produkcija vienā no ekonomikas sektoriem izvietosies galvenokārt ar tirgus sliežu palīdzību, iestāsies laiks veikt tās pilno liberalizāciju. Pēc ir Līna Ifu domām, uzņēmumu dzīvotspējas koncepcija ir domāta attīstīto valstu institūtu cēloņu sapratnei, lielāka daļa kuru rodas dēļ uzticēšanās kļūdainai stratēģijai, kas paredz dzīvotnespējīgu uzņēmumu ilglaicīgu atbalstu. Maršalajā lekcijā Līns Ifu brīdināja kolēģus no «Ķīnas brīnuma» vienkāršotās sapratnes — viņš nebūt nav tikai izmēģinājumu un kļūdu metodes secīgā pielietojuma rezultāts vai, kā saka Ķīnā, «pāreja caur upi, uzčamdot akmeņus». Zinātnieks uzsvēra svarīgu ideju lomu politiskās sistēmas un ekonomisku institūtu izveidošanā. Ja valdība izprot atpalicības cēloņus un būvē politiku uz šo zināšanu pamata, valsts iegūst iespēju izmantot salīdzinošās priekšrocības ekonomiskas attīstības paātrinājumam.

Pasaules Bankas galvenais ekonomists[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līnam Ifu ir uzticēta Vispasaules bankas pētniecisko struktūru pārvalde, kurās izstrādā tās attīstības stratēģiju, kā arī nodrošina lielu projektu zinātnisko pavadījumu. Ieņemot šo posteni, zinātnieks saņēma iespēju piedalīties valstu attīstību problēmu risināšanā, tā kā viņa pienākumos ietilpst projektu novērtējums. Līņa Ifu sejā Vispasaules banka saņēma pieredzējušo un brīnišķīgi izglītotu ekonomistu no veiksmīgi attīstošās valsts, kurš ir spējīgs radīt jaunas idejas šīs iestādes darbā, kas tiek taisnīgi kritizēts no attīstošos valstu puses. Ķīnas pārstāvja vispasaules bankas rašanās vadībā — valsts, kuras autoritāte ātrs pasaulē aug — sekmēs savstarpējas uzticības atmosfēras radīšanu starp Vispasaules banku un nabadzīgām valstīm, viņa projektu efektivitātes paaugstināšanai. Uz jauna amata Līns Ifu saņems iespēju pielietot salīdzinošo priekšrocību savējo teoriju valstīs, kuras tikai vēl stājas uz reformu ceļu.

Ķīnas ekonomisko pētījuma centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994.gadā Līns Ifu kopā ar citiem speciālistiem, kas izglītojās ārzemēs, izveidoja pie Pekinas universitātes Ķīnas ekonomisko pētījumu centru. Tajā laikā ĶTR varas iestādes saņēma kursu uz «sociālistiskā ekonomiskā tirgus» būvniecību, kas zinātniekiem deva daudz plašāk iespējas pielietot rietumu teorētisku instrumentariju Ķīnas problēmu analīzei. Līns Ifu un viņa kolēģi stādīja sev priekšā mērķi sagatavot jaunu speciālistu vienību, kuri izprot tirgus ekonomiku, lai, apbruņoti ar šo izpratni, tie izpētītu procesus, kuri iegāja Ķīnā. Centrs kļuva viens no galvenajiem valsts «smadzeņu trestiem». Viņa rekomendācijas problēmu risināšanā produktu, zemes un mājokļa, elektroenerģētikas un banku sfēras reformācijā, STO iestāšanās nosacījumiem, monetārās politikas, strādnieku-migrantu problēmai plaši pielietojas valdība. Viens no Centra darbības virzieniem kļuva starptautisko sakaru attīstība ekonomiskas zinātnes jomā, tai skaitā slaveno zinātnieku lekciju lasīšanas aicinājums, ieskaitot Nobela prēmijas ekonomikā laureātus. Zinātnieks daudz publicējās rietumu autoritārākajos ekonomikas žurnālos, kas nodrošināja viņam augstu citējuma indeksu, bieži uzstājās starptautiskajās konferencēs. Līna Ifu grāmata ir «Ķīnas brīnums: attīstības stratēģija un ekonomiska reforma» tika pārtulkota sešās valodās. Par viņa institucionālo pārveidojumu ieguldījumiem Ķīnas lauksaimniecībā, viņš ĶTR saņēma prestižu prēmiju Suņ Efana vārdā.

Māršala lekcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu koncepciju par ekonomiskas attīstības un pāreju uz tirgus ekonomiku Līns Ifu izklāstīja 2007.gada oktobrī Māršala lekcijā Kembridžas universitātē (viņš kļuva par pirmo Ķīnas zinātnieku, kas uzstājās uz šajā forumā). Ziņojumā «Attīstība un pāreja: ideja, stratēģija un dzīvotspēja» Līns Ifu, izvairoties no ideoloģiskām klišejām un pretstatījumiem, ekonomiskās zinātnes valodā apkopoja Ķīnas pieredzi. Zinātnieks noformulē attīstības problēmas ar manāmu piesardzību, nemēģinot uzspiest citām valstīm Ķīnas pieredzi vai pretstatīt «Pekinas konsensusu» «Vašingtonai». Tomēr daudzas no viņa lekcijām satur kritiku par «tirgus fundamentālistiem», uzsverot valsts iesaistīšanās svarīgumu tirgus transformācijas procesā.

Pēc zinātnieka domām, visas valstis, kas pēckara periodā izpildīja ekonomisku pacēlumu, panāca panākumus pateicoties salīdzinošo priekšrocību izmantošanai. Tie sāka ar darbietilpīgu nozaru kāpumu, un tikai sakrājot nepieciešamus resursus, pakāpeniski pārgāja pie kapitālietilpīgajām nozarēm. Pie tādas stratēģijas uzņēmumi saglabā dzīvotspēju un var iztikt bez valsts, kuras loma ir novedama, vispirms, pie tirgu institūtu un rūpnieciskas politikas realizācijas radīšanas. Kad gan valdība izvēlas kapitālietilpīgo nozaru attīstības stratēģiju, vēlot atdarināt attīstītu valstu ekonomisku struktūru, uzņēmumi, kuri ir radīti valsts paspārnē, izrādās dzīvotnespējīgi atvērtajā konkurences tirgū. Ilgāku laiku to izdzīvošana būs atkarīga no valsts subsīdijām un aizsargāšanas. Tamlīdzīga politika noved pie cenu orientieru sagrozījuma, tirgus subjektu aktivitātes pazemināšanas, kas neizbēgami izpaužas augšanas tempu kritienos. Tieši tas notika Ķīnā XX gadsimta vidū, kad valdība koncentrējās uz smagās rūpniecības attīstību. Ar tirgus mehānisma palīdzību atrisināt kapitāla trūkuma krasu problēmu bija neiespējami, un tāpēc valsts trīs desmitgades laikā mākslīgi pazemināja cenas uz izejvielu, darbaspēku un ikdienas pieprasījuma precēm.

Otrais lekcijas nodalījums tika veltīts tirgus pārejas problēmai. Kad PSRS un Austrumu Eiropas valsts 1990.gados sāka pielietot «šoka» reformas pēc rietumu ekonomiskās zinātnes receptēm, tie saskārās ar nopietnām grūtībām. Valsts pēkšņi pārstāja aizsargāt vecos uzņēmumus, kas izpaudās nopietnās ekonomiskās sadursmēs. Turpretī īstenojot divsliežu pāreju Ķīna un Vjetnama guva panākumus. Pakāpenisku reformu sākumu stadijā šīs valstis turpināja piešķirt subsīdijas dzīvotnespējīgiem uzņēmumiem. Līdz ar to nāca klāt pūles pie tirgus subjektu aktivitātes paaugstināšanas un to vienkāršotu piekļūšanu agrāk kontrolētajās valsts nozarēs, kas nodrošināja attīstību saglabājot stabilitāti. Pēc Līna Ifu domām, «šoka terapija», kura pamatojas uz makrolīmeņa pārveidēm, nevar nodrošināt ātru pāreju pie uzplaukstošās tirgus ekonomikas. Viņa ir laba tām ekonomikām, kur jau eksistē galvenie tirgus institūti un struktūru disbalanss ir nenozīmīgs.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • The Lessons of China’s Transition to a Market Economy, 1996.
  • Institutional Reforms and Dynamics of Agricultural Growth in China, 1997.
  • Линь Ифу, Цай Фан, Ли Чжоу Китайское чудо: стратегия развития и экономическая реформа/ Пер. с кит. М.: ИДВ РАН, 2001.
  • Джастин Йифу Лин Демистификация китайской экономики. Мысль, 2013.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]