Lapkoku otiņmūķene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lapkoku otiņmūķene
Calliteara pudibunda (Linnaeus, 1758)
Calliteara pudibunda MHNT.CUT.2012.0.356.Male.Gières.jpg
Tēviņš
Calliteara pudibunda MHNT.CUT.2012.0.356 female Gières.jpg
Mātīte
Calliteara pudibunda 9139.jpg
Kāpurs
Calliteara pudibunda01.jpg
Kāpurs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
KārtaZvīņspārņi (Lepidoptera)
VirsdzimtaPūcīšu virsdzimta (Noctuoidea)
DzimtaErebidae
ApakšdzimtaLymantriinae
CiltsOrgyiini
ĢintsCalliteara
SugaLapkoku otiņmūķene (Calliteara pudibunda)
Sinonīmi
  • Phalaena pudibunda Linnaeus, 1758
  • Phalaena scopularia Linnaeus, 1758
  • Phalaena iutica Müller, 1764
  • Phalaena porrecta alba Retzius, 1783
  • Bombyx juglandis Hübner, 1803
  • Dasychira pudibunda ab. concolor Staudinger, 1871
  • Calliteara pseudabietis Butler, 1885
  • Dasychira pryeri Butler, 1885
  • Dasychira pudica Staudinger, 1887
  • Dasychira modesta Kirby, 1892
  • Dasychira arakawae Matsumura, 1921
  • Dasychira grundi Lorkovic, 1930
  • Dasychira pudibunda nesiotes Bryk, 1942
  • Dasychira pudibunda paktia Ebert, 1968
Iedalījums
Lapkoku otiņmūķene Vikikrātuvē

Lapkoku otiņmūķene (Calliteara pudibunda)ir Erebidae dzimtas suga. Sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā, Centrālāzijā, Ķīnā un Japānā.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lapkoku otiņmūķene ir sastopama visā Eiropā, izņemot tālos ziemeļus, bet masveida vairošanās uzliesmojumi konstatēti Eirāzijas rietumu un cetrālajā daļā (starp 48. un 57. paralēli). Tāpat suga sastopama Centrālāzijā, Ķīnā un Japānā.[1]

Krievijā lapkoku otiņmūķene ir sastopama valsts Eiropas daļā, Ziemeļkaukāzā, Urālos, Rietumsibīrijā, Piejūras novadā, Habarovskas novadā un Amūras apgabalā no Blagoveščenskas līdz Habarovskai). 2011. gadā pirmo reizi ir reģistrēts augšējās Burja upes baseinā un Bureinskas dabas rezervātā. Šeit, visdrīzāk, beidzas lapkoku otiņmūķenes areāla ziemeļu robeža.[2]

Pieaugušo īpatņu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušo īpatņu (imago) spārna vēziens ir no 40 līdz 62 mm mātītēm un no 33 līdz 45 mm tēviņiem. Tie ir pelēki vai pelēkbrūni naktstauriņi. Priekšējie spārni ir gaiši pelēki vai pelēkbrūni ar rūsas krāsas punktiem un divām tumšām šķērslīnijām. Apakšējie spārni ir netīri balti vai gandrīz balti. Kad naktstauriņš atpūšas, tas plaši izstiepj priekšējās kājas; priekšējās kājas ir ar bieziem matiem. Tēviņiem ir biezi ķemmveidīgas ūsas.[3]

Preimaginālo stadiju apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olas ir pelēkzilas, saspiesti apaļīgas (ķirbjveidīgas) ar vieglu, tumšu zemumu uz virsotnes.[3]

Kāpurs garumā var sasniegt līdz 45 mm. Kāpuru nokrāsa ir variabla, parasti gaiši dzeltenzaļa, un mainās ar katru spalvu mešanu.[4] Uz muguras uz kāpuriem ir četras paceltas dzeltenas vai baltas otiņas. Starp katru otiņu uz muguras ir pliks melns laukums. Trešās stadijas kāpuram arī ir raksturīga pacelta, sarkana otiņa uz XI segmenta.[3]

Tēviņu kūniņa ir 5,8—6,2 mm gara, mātīšu — 7,2—7,7 mm gara. Mātīšu kūniņa ir resnāka ar nedaudz īsākām ūsām, citādi līdzīga tēviņu kūniņai. Kūniņa ir brūna vai gandrīz melna, ekzuvijs ir gaišāks, spīdīgs, kustīgie abdominālie (vēdera) segmenti ir spīdīgi bazālā daļā. Skulptūra ir viegla lielākā daļā, skujiņas ir gaiši salmdzeltenā krāsā un ar sīpolveidīgi palielinātu un tumšu dorsuma pamatni uz bazāliem vēdera segmentiem. Labrums ar viegli izteikti trapecveidīgu un kupolveidīgu pusi. Labiums ar vairāk izteiktāku kupolveidīgu pusi un nedaudz vairāk trulu nekā Calliteara fortunata.[5]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadā attīstās tikai viena lapkoku otiņmūķenes ģenerācija. Ziemo kūniņu stadijā.[4]

Kāpuru barības augi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāpuri parasti barojas uz lapkokiem, koku vainagos, galvenokārt uz dižskābaržiem un skābaržiem, bet arī uz ozoliem, bērziem, lazdām, liepām, kļavām, zirgkastaņām, riekstkokiem, vītoliem, apsēm, gobām, pīlādžiem, augļkokiem un krūmiem augļu stādījumos; ļoti reti barojas uz skujkokiem.[1] Bieži sastopama arī dzērveņu plantācijās.[4][3]

Masveida vairošanas uzliesmojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā lapkoku otiņmūķene sastopama starp 37. un 60. paralēlēm. Eiropā ir reģistrēti masveida vairošanās uzliesmojumi, bet teritorijās, kas atrodas starp 48. un 57. paralēlēm. Centrālā Eiropā (Vācijā) ir reģistrēts uzliesmojums bērzu mežos 1810. gadā. Eiropas ziemeļos masveida vairošanas ir reģistrētas bērzu stādījumos un mežos Zviedrijas dienvidos un Dānijā; Eiropas austrumos (Polijā, Rumānijā un Ukrainā) — reģistrētas ozolu stādījumos un mežos. Tālāk kontinenta dienvidos ir tikai reģistrēta kukaiņa klātbūtne. Vienīgais uzliesmojums, kas notika areāla dienvidos, ir reģistrēts ziemeļrietumu Itālijā.[6]

Itālijā masveida vairošanās uzliesmojums notika 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā starp 44. un 45. paralēlēm Pjemontā un Ligūrijā. Tas vairāk skara bērzu stādījumus. Visvairāk cieta Kumiana, Bibianas un Lusernas komūnas Turīnas provincē, Brondello komūna Kuneo provincē, Kalizzano un citas kaimiņkomūnas Savonas provincē.[6]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz preimaginālām stadijām parazitē divspārņi (no kāpurmušu dzimtas) un plēvspārņi (no jātnieciņu, tumšlapseņu, Eulophidae dzimtām).[6]

Reģistrētas sugas:[6][7][8][9]

Vairošanās un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oliņas mātītes dēj uz koku stumbru mizas un koku lapām. Dējumus veido plakanas čupiņas, katrā no kurām ir 50—300 oliņu.[3]

Jaunie kāpuri sapulcējas lapas apakšpusē. Vispirms tie lapā izgrauž caurumus. No lapas var palikt neapēsts dzīslojums, vai arī tā var būt pilnīgi apēsta. Pieaugušie kāpuri izēd veselu lapu. Neapēsto lapu daļas, ekskrementus un zariņus var novērot uz mežsedzes, jo kāpuru darbība ir neracionāla. Smagu defoliāciju (lapu iznīcināšanu) nodara koku vainagam.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Martyna Krejmer, Iwona Skrzecz, Bartosz Wasag, Boguslaw Szewczyk1 & Lukasz Rabalski. The genome of Dasychira pudibunda nucleopolyhedrovirus (DapuNPV) reveals novel genetic connection between baculoviruses infecting moths of the Lymantriidae family[novecojusi saite]. Krejmer et al. BMC Genomics (2015) 16:759 doi:10.1186/s12864-015-1963-9
  2. Е. С. Кошкин. Новые находки высших разноусых чешуекрылых (Lepidoptera, Macroheterocera) из бассейна верхней Буреи (Хабаровский край). Амурский зоологический журнал III(4), 2011. 370-375
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Troy Kimoto & Marnie Duthie-Holt. (2006) Exotic Forest Insect Guidebook. Her Majesty In Right Of Canada. ISBN 0-662-43977-5
  4. 4,0 4,1 4,2 В. Г. Тихонов. Чешуекрылые насекомые (Lepidoptera) – фитофаги черники (Vaccínium myrtíllus L.) и голубики топяной (Vaccínium uliginósum L.): современное состояние изучения таксономического состава комплекса. Труды БГУ 2014, том 9, часть 2
  5. J. Patočka & M. Turčáni (2008). Contribution to the Description of Pupae of the Western Palaearctic lymantriids (Lepidoptera, Lymantriidae). Linzer biol. Beitr. 40/1
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 Peter John Mazzoglio, Massimo Paoletta, Augusto Patetta & Italo Currado. Calliteara pudibunda (Lepidoptera Lymantriidae) in Northwest Italy. Bulletin of Insectology 58 (1): 25-34, 2005. ISSN 1721-8861
  7. Pierfilippo Cerretti & Hans-Peter Tschorsnig. Annotated host catalogue for the Tachinidae (Diptera) of Italy. Stuttgarter Beiträge zur Naturkunde A, Neue Serie 3: 305–340; Stuttgart, 30.IV.2010.
  8. Camil Ştefan Lungu-Constantineanu & Raoul Constantineanu. Ichneumonids (Hymenoptera: Ichneumonidae) from the Central Moldavian Plateau (Romania).
  9. Natalia Timuş, Raoul Constantineanu & László Rákosy. Ichneumon balteatus (Hymenoptera: Ichneumonidae) – a new parasitoid species of Maculinea alcon butterflies (Lepidoptera: Lycaenidae). Entomologica romanica 18: 31-35, 2013 ISSN 1224-2594

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]