Larga ronis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Larga ronis
Phoca largha (Pallas, 1811)
Larga ronis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaRoņi (Phocidae)
ĢintsPlankumainie roņi (Phoca)
SugaLarga ronis (Phoca largha)
Izplatība
Spotted seal distribution in Bering Sea and surrounding areas.png
Larga ronis Vikikrātuvē

Larga ronis (Phoca largha) ir viena no roņu dzimtas (Phocidae) sugām, kas pieder plankumaino roņu ģintij (Phoca). Tā tuvākais radinieks ir plankumainais ronis (Phoca vitulina).[1] Sastopams Klusā okeāna ziemeļos, kā arī pieguļošajā Ziemeļu ledus okeāna daļā pie Ziemeļamerikas un Āzijas krastiem.[1] Lai arī larga ronis netiek reģistrēts kā apdraudēta suga, līdz ar globālo sasilšanu samazinoties ledus platībām, tā izdzīvošana kļūst arvien apgrūtinātāka.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Larga ronis mājo arktiskajos un subarktiskajos ūdeņos
Larga ronim ir apaļa galva ar šauru purnu

Larga ronis mājo arktiskajos un subarktiskajos ūdeņos, vairošanās sezonas laikā uzturoties dreifējošā ledus ārējā joslā.[2] Izplatības areāls plešas Klusā okeāna ziemeļos un pieguļošajā Ziemeļu ledus okeāna daļā, ietverot Austrumsibīrijas jūras dienvidaustrumdaļu, Čukču un Boforta jūras dienviddaļu, austrumu virzienā sasniedzot Makenzi upes deltu Kanādā, Beringa jūras ziemeļus, Ohotskas un Japāņu jūru, dienvidu virzienā sasniedzot Bohai jūru un Dzeltenās jūras ziemeļdaļu.[3] Larga ronis sastopams no Kanādas ziemeļrietumiem un Aļaskas, sākot ar Bristoles līča dienvidaustrumiem, līdz Japānai, un gar Krievijas Tālo Austrumu krastiem.[1][3][4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Larga ronis ir neliels ronis ar apaļu galvu, šauru purnu un salīdzinoši šaurām, īsām airkājām. Salīdzinot ar plankumaino roni, nedaudz mazāks. Tēviņi un mātītes kopumā līdzīgi, bet lielākie īpatņi parasti ir tēviņi.[1][2][5] Tēviņa ķermeņa garums 161—176 cm, svars 85—110 kg, mātītes ķermeņa garums 151—169 cm, svars 65—115 kg.[5] Kažoka matojums ļoti gaišs (no sudrabaini pelēka līdz gaiši pelēkai) ar tumšiem, neregulāriem plankumiem. Mugurpuse nedaudz tumšāka nekā vēders.[1][2] Mazuļi piedzimst ar dzeltenīgi baltu kažoku, kas laikā, kad māte to pārtrauc zīdīt, jau ir nomainījies ar matojumu, kas līdzīgs pieaugušajiem īpatņiem. Larga ronis vizuāli ir ļoti līdzīgs plankumainajam ronim, tādēļ tos var viegli sajaukt vietās, kur to izplatība pārsedzas (Bristoles līcī pie Aļaskas).[2]

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemu larga ronis pavada dreifējošā ledus dienvidmalas reģionos
Vasarā un rudenī uzturas atklātā okeānā vai piekrastēs

No ziemas līdz vasarai larga ronis uzturas dreifējošā ledus dienvidmalā, izvairoties no blīviem ledus laukiem. Vasarā un rudenī uzturas atklātā okeānā un vientuļās piekrastēs, upju deltas ieskaitot. Vēlu rudenī atkal pārvietojas uz dreifējošā ledus laukiem.[2][3] Šo sugu ļoti reti var novērot ūdeņos, kas dziļāki par 200 m. Kad pienācis laiks dzimt mazuļiem, ja ir iespēja, larga ronis pārvietojas uz lieliem ledus gabaliem, bet, ja tādas iespējas nav, apmetas smilšainās pludmalēs vai smilšu sēkļu saliņās. Āzijas piekrastē ir vairākas šādas nomaļas saliņas, piemēram, Pētera Lielā līcī, ap Kuriļu salām un pie Kamčatkas.[3]

Populācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Larga ronim izdala trīs lielas populācijas: Beringa jūras populācija ar apmēram 100 000 īpatņiem, mazuļi dzimst gan Beringa jūras rietumdaļā (Kamčatkas tuvumā un Anadiras līcī), gan austrumdaļā (pie Aļaskas); Ohotskas un Japāņu jūras populācija ar apmēram 100 000 īpatņiem, mazuļi dzimst minēto jūru salās un piekrastēs; Dzeltenās jūras un Japāņu jūras populācija ar apmēram 3300 īpatņiem, mazuļi dzimst Liaodunas līcī Ķīnas piekrastēs Dzeltenajā jūrā un Pētera Lielā līcī Krievijas piekrastēs Japāņu jūrā.[2] Ir vēl viena pavisam neliela populācija ar 300 īpatņiem, mazuļi dzimst vientuļās Dienvidkorejas salās Dzeltenās jūras rietummalā.

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Larga ronis galvenokārt barojas ar visdažādākajām zivīm un vēžveidīgajiem, bet nelielos daudzumos arī ar galvkājiem. Lokālie barošanās ieradumi starp populācijām līdz šim nav pētīti un salīdzināti, bet dažu sugu zivis ir nozīmīgas visiem larga roņiem — Klusā okeāna siļķes, mintaji, Klusā okeāna mencas, moivas un arī vēžveidīgie. Kopumā jaunie roņi pārsvarā barojas ar vēžveidīgajiem, pieaugušie ar zivīm. Larga ronis nemēdz nirt lielā dziļumā un barojas seklos ūdeņos.[2][5]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimstot mazulis ir dzeltenīgi balts

Larga roņa abi dzimumi dzimumgatavību sasniedz apmēram 5 gadu vecumā, bet mātīte var nobriest ātrāk — jau 3 gados, tēviņš — 4 gados.[2][5] Atkarībā no izplatības areāla mazuļi dzimst periodā no janvāra līdz aprīlim — areāla dienvidos mazuļi dzimst ātrāk nekā ziemeļos. Larga roņi veido monogāmus pārus un netipiski roņu dzimtai vairošanās sezonas laikā veido ģimenes grupu, kas sastāv no mātītes, tēviņa un mazuļa. Pāris izveidojas neilgi pirms mazuļa dzimšanas. Tiklīdz mātīte ir beigusi zīdīt mazuli tā ir gatava pāroties.[2][5] Pārošanās notiek zem ūdens.[5]

Grūsnības periods ilgst 10—12 mēnešus, bet embrija attīstībā ir apmēram 3 mēnešus garš pārtraukums (latentais periods). Tādējādi mazulis dzimst vispiemērotākajā laikā.[5] Piedzimst viens mazulis, kas sver 7—12 kg. Māte to zīda ar pienu 3—6 nedēļas. Šajā laikā mazulis pieņemas svarā, kas ir apmēram 3 reizes lielāks, nekā tam piedzimstot. Jaunais ronis peldēt sāk, kad māte to ir beigusi zīdīt un kad tā mazuļa baltais kažoks ir nomainījies ar pieaugušā matojumu. Vienatnē uz ledus paiet dažas nedēļas, līdz ronēns uzsāk peldēt, nirt un medīt patstāvīgi. Larga ronis var sasniegt 30—35 gadu vecumu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]