Plankumainais ronis
| Plankumainais ronis Phoca vitulina (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Airkāji (Pinnipedia) |
| Dzimta | Roņi (Phocidae) |
| Ģints | Plankumainie roņi (Phoca) |
| Suga | Plankumainais ronis (Phoca vitulina) |
| Izplatība | |
 | |
 Plankumainais ronis Vikikrātuvē | |
Plankumainais ronis (Phoca vitulina) ir viena no roņu dzimtas (Phocidae) sugām, kas pieder plankumaino roņu ģintij (Phoca). Tā tuvākais radinieks ir larga ronis (Phoca largha). Sastopams Klusā okeāna un Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, Ziemeļjūru un Baltijas jūru ieskaitot, kā arī okeāniem pieguļošajā Ziemeļu ledus okeāna daļā.[1][2] Izdala 5 pasugas.[3]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
.jpg)
Plankumainajam ronim ir viens no plašākajiem airkāju izplatības areāliem pasaulē. Mājo ziemeļu puslodes polārās un mērenās joslas reģionos.[4] Kopumā plankumainie roņi iedalās divās ģeogrāfiski lielās, savstarpēji izolētās populācijās: Atlantijas okeāna un Klusā okeāna populācijās.[5]
Atlantijas okeāna ziemeļaustrumos areāls plešas no Portugāles ziemeļiem līdz Barenca jūrai Ziemeļu ledus okeānā, Islandi un Grenlandi ieskaitot, ziemeļrietumos no ASV krastiem līdz Kanādas arktiskajiem reģioniem. Klusā okeāna ziemeļaustrumos areāls plešas no Meksikas Lejaskalifornijas štata vidusdaļas līdz Aleutu salām un turpinās okeāna ziemeļrietumos gar Kamčatkas pussalu līdz Japānai.[4][5]
Plankumainā roņa četras pasugas mājo jūrā, uzturoties piekrastes seklajos ūdeņos, bet viena pasuga — Ungavas ronis (Phoca vitulina mellonae) apdzīvo saldūdens ezerus Labradoras pussalā, Kanādā.[4][6]
Baltijas jūrā un Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī plankumainais ronis ir visizplatītākais no roņiem Eiropas ziemeļu ūdeņos, Baltijas jūras populācija ir ļoti neliela (400—600 īpatņu). Parasti tas uzturas tikai dienvidrietumu daļā — Dānijas un Zviedrijas dienvidu piekrastes ūdeņos. Retumis ieklīst Kaļiņingradas apgabala un Lietuvas piekrastes teritorijā. Latvijas ūdeņos iespējama vien atsevišķu īpatņu nejauša ieklīšana. Līdz 2013. gadam plankumainais ronis pie Latvijas krastiem konstatēts divas reizes.[2] Baltijas jūrā sastopama nominālpasuga Phoca vitulina vitulina.[4]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
_at_Magdalen_fjord,_Svalbard_(1).jpg)
Plankumainais ronis ir neliels vai vidēji liels ronis. Tēviņi vidēji nedaudz lielāki nekā mātītes, tomēr dzimumus atšķirt ir ļoti grūti. Ķermeņa garums pieaugušam tēviņam 140—190 cm, svars 50—170 kg, mātītes garums 120—175 cm, svars 50—145 kg.[2][4][5]
Ķermenis pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīniju formā, sašaurinās virzienā no galvas uz asti. Kopumā plankumainais ronis izskatās salīdzinoši slaids, jo tam ir relatīvi garš kakls. Galva maza, noapaļota, nedaudz saplacināta no augšas, ar strupu purnu, uz kura gari vibrisi jeb taustes mati.[2] Neliela piere un kopumā galva atgādina kaķa galvu.[4] Starp acīm ieliekums. Nāsis atrodas netālu viena no otras, tās ir nelielas, garenas un šauras, izvietotas slīpi ("V" veidā), noslēdzamas. Acis samērā lielas, atrodas tuvu viena otrai. Ausis noslēdzamas, gliemežnīcu nav, bet ausu atveres lielas un labi saskatāmas, atrodas aiz un nedaudz zemāk par acīm. Plankumainajam ronim ir bieza āda ar labi attīstītu zemādas tauku jeb trāna slāni. Tas veic enerģijas rezervju, hidrostatikas un termoizolācijas funkciju. Viens pāris iekšēju zīdekļu. Aste īsa.[2][4]
Airkājas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Roņa kājas dēvē par airkājām. Tās ir relatīvi īsas, apmēram 1/5 vai 1/6 no standarta garuma.[4] Kāju pamatposmi ir daļēji apslēpti ķermenī, saīsināti, toties pēdas daļa pagarināta. Pakaļkājas atvirzītas paralēli ķermenim (nav paredzētas ķermeņa balstīšanai uz sauszemes). Priekšējās airkājas ar taistūrveidīgu galu. Pēdām 5 gari pirksti, no kuriem pirmais ir visgarākais, bet piektais visīsākais. Priekškājām tie bruņoti ar labi attīstītiem, gariem, liektiem nagiem. Pakaļkāju pirkstu nagi ļoti īsi. Pirkstus aptver bieza, ādaina un apmatota peldplēve.[2][4]
Apmatojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plankumainā roņa apmatojums ir galvenā pazīme, pēc kuras sugu var atpazīt.[4] Tas ir īss, raupjš un biezs, sastāv galvenokārt no akotmatiem. Pamatfona krāsojums var būt ļoti dažāds: var būt izteikti gaišs (no pelēki dzeltena vai blāvi olīvdzeltena līdz gaiši pelēkam), var būt tumšs (no pelēkbrūna līdz tumši pelēkam), pat gandrīz melns. Nominālpasugai raksturīga tumšākās morfas pārstāvji. Mugurpuse parasti ir tumšāka nekā apakšpuse (pāreja pakāpeniska), bet dažiem īpatņiem mugurpuse ir vienāda ar vēderu. Viss ķermenis vienmērīgi izraibināts ar tumšiem, iegareniem, nevienādas formas, sīkiem plankumiem. Augšpusē intensīvāk nekā apakšpusē. Reizēm uz galvas un muguras ir ruds tonējums.[2][4]
Apmatojuma maiņa notiek vienu reizi gadā. Perioda kopējais garums 2—3 mēneši, sākas pēc vairošanās sezonas. Katram dzīvniekam tas ilgst apmēram mēnesi. Pirmie apmatojumu maina mazuļi, pēc tam jaunie dzīvnieki, tad pieaugušās mātītes, visbeidzot pieaugušie tēviņi.[2]
Īpašības dzīvei ūdenī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plankumainais ronis ir lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Tas ir veikls peldētājs un labs nirējs.[2] Visbiežāk nirst līdz apmēram 90 m, bet spēj ienirt līdz 427 m dziļumā.[5] Zem ūdens spēj uzturēties ilgāk par 25 minūtēm, lai gan parasti pavada zem ūdens mazāk par 10 minūtēm.[2] Zem ūdens, aizturot elpu, roņa sirds ritms palēlinās, tādējādi taupot skābekli. Tā torpēdveida ķermenim ir īpaši slīdīga virsma un mugurkauls ļoti lokans. Pleznotās un plakanās priekškājas kalpo stūrēšanai, pakaļkājas nodrošina peldējuma spēku un ātrumu (darbojas kā zivs aste). Nāsis ienirstot automātiski noslēdzas. Arī ausis ienirstot automātiski noslēdzas, bet dzirde zem ūdens joprojām ir lieliska. Acis ienirstot pārklāj aizsargmembrāna, kas ir caurspīdīga, ļaujot ronim zem ūdens nevainojami redzēt. Toties garie vibrisi nodrošina labu tausti, hidrodinamisko svārstību uztveršanu.[2][5]
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltijas jūrā mājo pogainais ronis, kas no plankumainā roņa atšķiras ar mazāku augumu (parasti ne garāks par 155 cm), ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu (raksturīgi ovāli, melni plankumi, kas ieskauti gaišos gredzenos), īsāku purnu un galvas profila līnija slīpa, ar izteiktu ieliekumu acu apvidū. Latvijas ūdeņos sastopams daudz biežāk par plankumaino roni.
Trešā Baltijas jūras roņu suga pelēkais ronis no plankumainā roņa atšķiras arī ar lielāku izmēru (parasti garāks par 180 cm), ar vienu no otras vairāk attālinātām nāsīm, ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu, ar garāku purnu un atšķirīgu galvas profila līniju (tā ir taisna, bez ieliekuma acu apvidū). Latvijas ūdeņos sastopams daudz biežāk par plankumaino roni.[2]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_at_Magdalen_fjord,_Svalbard_(3).jpg)
Visas plankumainā roņa pasugas ir nometnieki, pārvietojas nelielos attālumos, visbiežāk barības nepietiekamības dēļ. Vienpatnis, lai gan krastā bieži koncentrējas dažāda lieluma grupās, kurās nav nekādas hierarhiskās struktūras. Vislielākās grupas izveidojas apmatojuma maiņas vietās. Guļot pludmalē, ievēro zināmu distanci viens no otra.[2][4] Mājo seklos piekrastes ūdeņos, apdzīvojot no vējiem aizsargātus jūras līčus, upju ietekas, vietas ar sēkļiem un saliņām. Izplatības areāls ir ļoti plašs, bet lielākā daļa populācijas mājo vēsākos ūdeņos, kuros vasarā nav ledus.[5]
Plankumainais ronis ir ļoti uzmanīgs un tramīgs. Dabiskos apstākļos attiecībās ar cilvēku piesardzīgs. Sausumā izrāpjas samērā bieži. Ilgāku laiku ārpus ūdens uzturas, mainot apmatojumu (augustā) un mazuļu zīdīšanas periodā (jūnijā, jūlijā). Krastā neveikls, jo, balstoties un atgrūžoties pret cietu virsmu, izmanto tikai priekškājas. Pakaļkājas zem ķermeņa novietot nevar.[2]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plankumainais ronis kā visi roņi ir plēsīgs, barību iegūst vienīgi ūdenī. Galvenokārt barojas ar nelielām vai vidēji lielām zivīm, piemēram, mencām, makrelēm, siļķēm, hekiem. Barojas arī ar astoņkājiem, kalmāriem, krabjiem un garnelēm. Medī jebko, ko var samērā viegli noķert, neiztērējot pārāk daudz enerģijas. Jaunie roņi nenirst dziļi un galvenokārt barojas ar vēžveidīgajiem un moluskiem.[2][5] Plankumainais ronis, kas sver 100 kg, dienā apēd 5—7 kg barības.[5]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimumgatavība mātītēm iestājas 3—4 gadu vecumā, fiziskais briedums 6—7 gados, tēviņiem dzimumgatavība 4—5 gadu vecumā, fiziskais briedums 7—9 gados.[5] Vairošanās sezona plankumajam ronim ir pavasara beigās un vasarā, kopumā 2,5 mēneši. Pārsvarā veido monogāmus pārus, tomēr īpašās situācijās atsevišķiem tēviņiem izdodas piesaistīt vairākas mātītes (līdz piecām). Vietās, kurās liela mātīšu koncentrācija, starp tēviņiem nereti izceļas agresīvas cīņas. Pēc tam, kad mātīte ir beigusi zīdīt mazuli, ta ir gatava sapāroties.[2][5]
Tā kā pārošanās notiek ūdenī, tēviņi mēdz sapulcēties zem ūdens, nogulties uz muguras un, saliekot galvas kopā, vokalizēt, lai piesaistītu mātītes, kas meklējas.[7] Tēviņi var arī nostiprināt savu teritoriju, kura ietver mātīšu pārvāietošanās ceļus un kura tiek aizsargāta no citiem tēviņiem.[5]
Grūsnības periods ilgst 10,5—11 mēnešus, embrija attīstībā ir 1,5—3 mēnešus garš pārtraukums (latentais periods). Gadā viens metiens. Ronēni nāk pasaulē uz sauszemes (smilšainos liedagos, uz saliņām vai piekrastes rifiem). Metienā parasti viens mazulis, bet retumis piedzimst arī dvīņi. Tas ir labi attīstījies un spējīgs peldēt un nirt jau pēc dažām stundām, jo jau pirms dzimšanas mātes dzemdē ir atbrīvojies no baltpūkainā embrionālā kažoka. Piedzimstot tā kažoka matojumam ir tāda pati tekstūra kā pieaugušo dzīvnieku apmatojumam, lai gan kažoku, kāds ir pieaugušajiem īpatņiem, ronēns iegūst vasaras beigās.[2][5]
Mazulis piedzimstot ir 65—100 cm garš un sver 8—12 kg.[4] Par to rūpējas tikai māte. Zīdīšanas periods ilgst 4—6 nedēļas. Piens ir ļoti trekns, un zīdīšanas laikā mazulis strauji aug. Kad māte to beigusi zīdīt, mazulis ir izaudzis divas reizes lielāks nekā piedzima. Tas ir uzkrājis pietiekami daudz enerģijas rezervju, lai kļūtu neatkarīgs no mātes, un 5—6 nedēļu vecumā sāk apgūt prasmi pilnīgi patstāvīgi iegūt barību. Sugai raksturīgo ķermeņa matojumu jaunais ronis iegūst tikai rudenī, bet raibumojumu tikai trešajā dzīves gadā.[2] Dzīves ilgums tēviņiem līdz 35 gadiem, mātītēm līdz 40 gadiem.[2][5]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plankumainajam ronim ir 5 pasugas:[3][4]
- Phoca vitulina vitulina — nominālpasuga, sastopams Atlantijas okeāna ziemeļaustrumos, Baltijas jūru ieskaitot;
- Phoca vitulina concolor — sastopams Atlantijas okeāna ziemeļrietumos;
- Phoca vitulina mellonae — sastopams saldūdens ezeros Kanādas austrumos (Labradoras pussalā);
- Phoca vitulina richardii — sastopams Klusā okeāna ziemeļaustrumos;
- Phoca vitulina stejnegeri — sastopams Klusā okeāna ziemeļrietumos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Dabas Muzejs: Plēsēji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. martā. Skatīts: 2019. gada 13. martā.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 2,17 2,18 «Latvijas Daba: Plankumainais ronis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 8. augustā. Skatīts: 2019. gada 13. martā.
- ↑ 3,0 3,1 Mammal Species of the World: Genus Phoca
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 FAO: Phoca vitulina (Linnaeus, 1758)
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 ADW: Phoca vitulina
- ↑ Status of the Lacs des Loups Marins Harbour Seal, Phoca vitulina mellonae, in Canada
- ↑ Van Parijs, S.M.; Kovacs, K.M. (2002). "In-air and underwater vocalizations of eastern Canadian harbour seals, Phoca vitulina". Canadian Journal of Zoology. 80 (7): 1173–1179. doi:10.1139/z02-088
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Roņi Baltijas jūrā Arhivēts 2015. gada 20. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- Roņu noteicējs
- Britannica: Harbour seal
- IUCN: Harbor Seal
- MarLIN: Common or Harbour seal (Phoca vitulina)