Leonīds Āriņš
| Leonīds Āriņš | |
|---|---|
| Dzimis |
1907. gada 8. aprīlis Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miris |
1991. gada 6. oktobris Tukums, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Mācījies | Latvijas Mākslas akadēmija |
| Mākslas virziens | postimpresionisms, fovisms, ekspresionisms |
| Apbalvojumi | Latvijas PSR Mākslinieku Savienības goda raksts, divi LPSR Kultūras Ministrijas goda raksti, LPSR Augstākās Padomes goda raksts |
| Iespaidojies no | Valdemārs Tone, Romans Suta, Niklāvs Strunke, Jēkabs Kazaks, Vinsents van Gogs, Anrī Matiss[1][2] |
Leonīds Āriņš (dzimis 1907. gada 8. aprīlis, miris 1991. gada 6. oktobris) bija latviešu gleznotājs. Izveidojis Tukuma muzeju.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Leonīds Āriņš dzimis 1907. gada 8. aprīlī Rīgā, skolotāju ģimenē. Vecāki pēc dažiem gadiem pārcēlās uz Lubānu, kur Rupsalas pamatskolā viņš ieguva pirmo izglītību. Jau bērnībā radās interese par mākslu un mūziku. 1920. gadā sarīkojis savu pirmo zīmējumu un akvareļu izstādi.[2] Viņa pirmais zīmējums publicēts 1922. gadā jaunatnes žurnālā "Jaunības Tekas".[3]
1921. gadā ģimene sāka dzīvot Tukumā. Āriņš mācījās pilsētas vidusskolā (1921-1925). Draugi Kārlis Neilis un Ansis Artums veicināja domu mācīties Latvijas Mākslas Akadēmijā. Tajā Leonīds Āriņš studēja ar pārtraukumiem no 1925. līdz 1942. gadam. 1941. gadā mācījās profesora Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā. Āriņš diplomdarbā izstrādāja dekorācijas Annas Brigaderes lugai „Sprīdītis”. Darbs tika noraidīts, tāpēc Leonīds Āriņš no akadēmijas izstājās. Strādāja par dekorāciju gleznotāju Latvijas Nacionālajā operā (1929-1936), aizrāvās ar ideju izveidot mākslas muzeju provincē. To īstenoja, divu gadu laikā dāvinājumu veidā savācot piecdesmit darbus no Tukuma un Rīgas māksliniekiem. Muzeja dibināšanas izstāde notika 1936. gada janvārī, regulāra kolekcijas eksponēšana skatītājiem — no 1938. gada. Leonīds Āriņš kļuva par muzeja pirmo direktoru (1938—1953). Paralēli darbam muzejā, bija Tukuma pilsētas bibliotēkas vadītājs (1938—1941). Otrā pasaules kara gados izglāba muzeja kolekciju no bojāejas, paslēpjot gleznas metāla mucās un aprokot, kā arī daļu no gleznām izvedot ārpus pilsētas. Muzejā Leonīds Āriņš nostrādāja līdz 1953. gadam, kad ideoloģisku nesaskaņu dēl ar okupācijas varas Mākslas lietu pārvaldi no muzeja aizgāja.[2]
No 1941. līdz 1968. gadam ar neilgu pārtraukumu strādājis par pedagogu Tukumā. 1953. gadā sāka strādāt Tukuma 1. vidusskolā par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. Intensīvi pievērsās glezniecībai pēc aiziešanas pensijā 1968. gadā.[2]
Miris 1991. gada 6. oktobrī Tukumā, apglabāts Vilkājas kapos.
Izstādes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izstādēs L. Āriņš piedalījās jau studiju gados, vēlāk visās Tukuma mākslinieku ikgadējās un Latvijas mākslinieku kopējās izstādēs Rīgā, dažreiz arī ārzemēs. Dzīves laikā sarīkojis 15—20 personālizstādes. No tām par sev nozīmīgāko atzinis gleznu, akvareļu un zīmējumu izstādi Rīgā Valsts mākslas muzejā 1991. gadā, īsi pirms savas nāves.
Pirmo personālizstādi sarīkoja skolas gados Rupsalas pamatskolā (1920), tās ekspozīcijā 30 zīmējumi. Pirmā katalogā fiksētā izstāde (1935) — Kultūras fonda 2. Latvijas mākslas izstāde Rīgā. Pirmā līdzdalība mākslas izstādē aiz Latvijas robežām (1968) — Varšavā, Polijā.
No 1960. gada aktīvi piedalījies mākslas darbu kopekspozīcijās Rīgā, Tukumā, citviet Latvijā. Latvijas mākslinieku savienībā uzņemts 1946. gadā, 1950. gadā izslēgts par formālismu mākslā, atkārtoti uzņemts 1969. gadā.
Leonīds Āriņš vairākkārt apbalvots ar Latvijas Kultūras ministrijas un Latvijas Mākslinieku savienības Goda rakstiem, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes Goda rakstu (1987).[2]
Āriņa piemiņas un atceres personālizstādes notikušas regulāri, no tām vērienīgākā Latvijas Nacionālās mākslas muzejā Rīgā 2007. gada februārī.
Māksla
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Leonīds Āriņš visbiežāk zīmēja dabā. Zīmējumi tapa ātri, mirkļa noskaņās, izmantojot improvizāciju un izteiksmes lakoniskumu. Mūža devums — vairāk kā četri tūkstoši zīmējumu.
Savukārt gleznas Āriņš darināja tikai darbnīcā. Gandrīz pie katras gleznas Leonīds Āriņš strādāja ilgi, sev tuvās tēmas un motīvus atkārtoja, variēja. Viņa gleznās bija darbnīca ar atvērtu logu uz pasauli, mākslinieks ar modeli, māja ar birzi, pavasara vagas ar sauli, kā arī Engures jūras līcis, tīklu namiņi Ķesterciemā, Kurzemes mazpilsētas, Vecrīga, Gurzufa pie Melnās jūras Krimas pussalā. Klusajās dabās attēloja galvenokārt pudeles, puķu vāzes, maizi. Zināmas ap 500 gleznas, kuras atrodas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Tukuma muzejā, Talsu novada muzejā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, vairākos Krievijas muzejos, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Mākslinieks par sevi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]„Cilvēka būtība nāk no viņa bērnības un vecākiem. Mana bērnība pagājusi Lubānā, tēvs bija skolotājs Rupsalas skolā. Apkārt klānu zaļā bezgalība, dziļi sili, Aiviekstes rāmais plūdums starp varenajiem ozoliem. Tēvs brīvajā laikā nopūlējās ar izgudrojumiem. Muzicēja. Novakarēs lielajā klasē, kādā kaktiņā apmeties, stundām varēju klausīties viņa ērģeļspēlē. Māte bija vairāk uz bildēm: ik reizes no braucieniem uz Rīgu tika atvests kāds rullis. Pati zīmēja. Vakaros mums mēdza lasīt priekšā kādu grāmatu. Iztikšana gan bija visai pieticīga. Nebija pat zirdziņa kā citās skolās, bet cik laimīgi bijām ar savām grāmatām, bildēm un mūziku. Tās gaismas pieticis visam mūžam, pieticis izturēt visgrūtākās dienas, pieticis darbam.” („Gleznotājs par sevi”, Stars, 1978. gada 18. aprīlī)
„Nestrādāju un strādāju. Akadēmijā amizējos, sēdu bibliotēkā, maz zīmēju. Strādāju operā un par šo darbu nevaru vien beigt priecāties. Darbs, samaksa, jauni iespaidi.” (no 1927. gada 9. septembra ieraksta L.Āriņa dienasgrāmatā)
„... pret tiem atradumiem ir tāla pilsētiņa tepat pie meža. Muzejs un dižvīri, un kritiķi un biroji, valdes arī. Neilis mazliet tuvāk, gan Eiropā atrazdamies. Tak ne vistuvākie līdzcilvēki – Pikaso, Matiss, Braks. Tie dzīvo kā tēvs un māte tepat darbnīcā ap mani, dalās gudrībās un balsta grūtos brīžos. Tuvinieki un draugi visīstākie.” (no 1975. gada 22. februāra ieraksta L.Āriņa dienasgrāmatā)
„... ir sākušies divdesmitā gadsimta pēdējie desmit gadi. Noslēgums. Arī mākslas gadsimta noslēgums. Pārdomājot to, ko esmu padarījis, tas ir arī mana mūža darbu noslēgums. Pārdomājot padarīto, redzu mērķtiecību. Jau jaunības meklējumus, cenšanos izprast notiekošo visus virzienus. Apgūt visu labāko, un nu piepildījums – visu sasniegumu sintēze gadsimtu beigu mākslā, nākušu dabīgi, no iekšējas vajadzības. Likumsakarības. Darba piepildījums.” (no 1991. gada 18. jūlija ieraksta L.Āriņa dienasgrāmatā)
Grāmatas par mākslinieku
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Video par mākslinieku
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Mākslas Izstāžu hronikas dokumentālā filma "Leonīds Āriņš"
- LTV Ziņu dienests: Tukuma Mākslas muzejs atver izstādi “Saules pusē”, kuru veido muzeja dibinātāja un vecmeistara Leonīda Āriņa un gleznotāja Alekseja Naumova darbi[6]
- ReTV "Latvijas stāsti. Personības" - Leonīds Āriņš[7]
- LTV Ziņu dienests "Jaunības draugi un klasiķi galerijā "Daugava""[8]
- Regioni LV "Tukuma mākslas muzejam - 75" [9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Āriņš Leonīds». paintings.lv.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Glezniecība. Āriņš Leonīds». antonia.lv.
- ↑ «Reiz ar Leonīdu Āriņu sarunājoties». ntz.lv.
- ↑ Leonīds Āriņš. Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas
- ↑ Leonīds Āriņš
- ↑ Tukuma Mākslas muzejs atsāk darbu ar jaunu izstādi
- ↑ "Latvijas stāsti. Personības" - Leonīds Āriņš
- ↑ Jaunības draugi un klasiķi galerijā "Daugava"
- ↑ Tukuma mākslas muzejam - 75
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Leonīds Āriņš − lakonisms, ietilpība Jaunā Gaita
- Leonīds Āriņš vietas.lv
- 100 dārgumu mākslas muzejā: Leonīda Āriņa 'Mākslinieka darbnīca Nr.2' Delfi
- Vientuļš sarkans krēsls studija.lv
- Galerijā «Daugava» izstādīti latviešu mākslas klasiķu Āriņa un Artuma darbi lsm.lv
- Tukuma mākslinieku grupai - 30 blogspot.com
|