Leonīds Āriņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Leonīds Āriņš
Leonīds Āriņš darbnīcā.jpg
Mākslinieks Leonīds Āriņš darbnīcā
Dzimis 1907. gada 8. aprīlis
Rīga, Krievijas impērija
Miris 1991. gada 6. oktobris
Tukums, Latvija
Tautība latvietis
Nozares glezniecība
Mācījies Latvijas Mākslas akadēmija
Mākslas virziens postimpresionisms, fovisms, ekspresionisms
Apbalvojumi Latvijas PSR Mākslinieku Savienības goda raksts, divi LPSR Kultūras Ministrijas goda raksti, LPSR Augstākās Padomes goda raksts
Iespaidojies no Valdemārs Tone, Romans Suta, Niklāvs Strunke, Jēkabs Kazaks, Vinsents van Gogs, Anrī Matiss[nepieciešama atsauce]

Leonīds Āriņš (1907. gada 8. aprīlis1991. gada 6. oktobris) bija latviešu gleznotājs, Tukuma muzeja izveidotājs[1]. Apbedīts Tukumā, Vilkājas kapos

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leonīds Āriņš dzimis 1907. gada 8. aprīlī Rīgā, skolotāju ģimenē. Vecāki pēc dažiem gadiem pārcēlās uz Vidzemes pusi, uz Lubānu, te Rupsalas pamatskolā viņš guva pirmo izglītību un bērnības iespaidi raisa interesi par mākslu un mūziku. 1921.gadā ģimene sāk dzīvot Tukumā. Pilsētas kultūras un izglītības tradīcijas, vidusskolā (1921-1925) sastaptie draugi – Kārlis Neilis un Ansis Artums veicina domu mācīties Latvijas mākslas akadēmijā. Tajā Leonīds Āriņš studē ilgi un ar pārtraukumiem no 1925. līdz 1942.gadam. 1941.gadā mācās profesora Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā un gatavo diplomdarbu – dekorācijas Annas Brigaderes lugai „Sprīdītis”. Darbs tiek noraidīts, tāpēc Leonīds Āriņš no akadēmijas izstājas. Studiju gados akadēmiskais apmācības kurss viņu saista maz. Viņš sapņo par ceļojumu uz Parīzi, par gleznu kopēšanu muzejos un darbnīcās, par tikšanos ar sava laika ievērojamākajiem māksliniekiem. Studiju gados arī strādājis par dekorāciju gleznotāju Latvijas Nacionālajā operā (1929-1936), aizrāvies ar ideju izveidot mākslas muzeju provincē.[2] To īsteno, divu gadu laikā dāvinājumu veidā savācot piecdesmit darbus no Tukuma un Rīgas māksliniekiem. Muzeja dibināšanas izstāde notiek 1936. gada janvārī, regulāra kolekcijas eksponēšana skatītājiem no 1938.gada. Leonīds Āriņš kļūst par muzeja pārzini (direktoru), paralēli darbam muzejā, Tukuma pilsētas bibliotēkas vadītājs (1938-1941). Otrā Pasaules kara gados izglābj muzeja kolekciju no bojā ejas, ierokot gleznas zemē ievietotās metāla mucās un daļu izvedot ārpus pilsētas. Muzejā Leonīds Āriņš nostrādā līdz 1953.gadam, kad nevarēdams samierināties ar okupācijas varas Mākslas lietu pārvaldes rīkojumiem par atsevišķu mākslas darbu likvidēšanu, tos nepilda un no muzeja spiests aiziet.

1953. gadā sāka strādāt Tukuma 1. vidusskolā par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. Intensīvi pievēršas glezniecībai, taču talants un meistarība pilnībā atraisās tikai pēc aiziešanas pensijā (1968).

Miris 1991. gada 6. oktobrī Tukumā, apglabāts Vilkājas kapos.

Izstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izstādēs L. Āriņš piedalījās jau studiju gados, vēlāk visās Tukuma mākslinieku ikgadējās un Latvijas mākslinieku kopējās izstādēs Rīgā, dažreiz arī ārzemēs. Dzīves laikā sarīkojis 15 personālizstādes. No tām par sev nozīmīgāko atzinis gleznu, akvareļu un zīmējumu izstādi Rīgā Valsts mākslas muzejā 1991.gadā, īsi pirms aiziešanas mūžībā tā paša gada rudenī.

Pirmo personālizstādi sarīko skolas gados Rupsalas pamatskolā (1920), tās ekspozīcijā 30 zīmējumi.

Pirmā katalogā fiksētā izstāde (1935) – Kultūras fonda 2. Latvijas mākslas izstāde Rīgā.

Pirmā līdzdalība mākslas izstādē aiz Latvijas robežām (1968) – Varšavā, Polijā.

Dzīves laikā sarīkojis tuvu pie 20 personālizstādēm. No tām par nozīmīgāko atzinis gleznu, akvareļu un zīmējumu izstādi Valsts Mākslas muzejā Rīga (1991), īsi pirms aiziešanas mūžībā.

Piemiņas un atceres personālizstādes notiek regulāri, no tām vērienīgākā Latvijas Nacionālās mākslas muzejā Rīgā 2007. gada februārī.

No 1960. gada aktīvi piedalījies mākslas darbu kopekspozīcijās Rīgā, Tukumā, citviet Latvijā. Latvijas mākslinieku savienībā uzņemts 1946.gadā, 1950.gadā izslēgts par formālismu mākslā, atkārtoti uzņemts 1969.gadā.

Dzīves laikā vairākkārt apbalvots ar Latvijas Kultūras ministrijas un Latvijas Mākslinieku savienības Goda rakstiem, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes Goda rakstu (1987).

Māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leonīds Āriņš sevi vienmēr uzskatīja par gleznotāju. Kuram zīmējums ir sagatave, kas kalpo par pamatu gleznai, tās iecerei, kompozīcijai. Zīmēja viņš dabā. Zīmējums tapa ātri, meklējot mirkļa noskaņas, improvizācijas burvību, arī izteiksmes lakoniskumu. Mūža devums – vairāk kā četri tūkstoši zīmējumu.

Savukārt gleznas darināja tikai darbnīcā brīvi komponējot jeb kā pats mēdza sacīt – gleznas ir mans sacerējums. Uzskatīja, ka katras gleznas sākotne ir mākslinieka iekšējais pārdzīvojums, tajā ielikts zemteksts, kas apvienots ar kolorīta emocionālo risinājumu. Gandrīz pie katras gleznas Leonīds Āriņš strādāja ilgi un apcerīgi, sev tuvās tēmas un motīvus atkārtoja, variēja. Labprāt atgriezās pie -darbnīca ar atvērtu logu uz pasauli, mākslinieks ar modeli, māja ar paša stādīto birzīti, pavasara vagas ar sauli, kā arī tālākos ceļos noskatīti motīvi – Engures jūras līcis, tīklu namiņi Ķesterciemā, Kurzemes mazpilsētas, Vecrīga, Gurzufa pie Melnās jūras Krimas pussalā. Klusajās dabās galvenokārt pudeles, puķu vāzes, maize. Zināmas ap 500 gleznas, kuras atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Tukuma muzeja, Talsu novada muzeja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja, vairākos Krievijas muzejos, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Skiču galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieks par sevi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leonīds Āriņš 1912. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Cilvēka būtība nāk no viņa bērnības un vecākiem. Mana bērnība pagājusi Lubānā, tēvs bija skolotājs Rupsalas skolā. Apkārt klānu zaļā bezgalība, dziļi sili, Aiviekstes rāmais plūdums starp varenajiem ozoliem. Tēvs brīvajā laikā nopūlējās ar izgudrojumiem. Muzicēja. Novakarēs lielajā klasē, kādā kaktiņā apmeties, stundām varēju klausīties viņa ērģeļspēlē. Māte bija vairāk uz bildēm: ik reizes no braucieniem uz Rīgu tika atvests kāds rullis. Pati zīmēja. Vakaros mums mēdza lasīt priekšā kādu grāmatu. Iztikšana gan bija visai pieticīga. Nebija pat zirdziņa kā citās skolās, bet cik laimīgi bijām ar savām grāmatām, bildēm un mūziku. Tās gaismas pieticis visam mūžam, pieticis izturēt visgrūtākās dienas, pieticis darbam.”

(„Gleznotājs par sevi”, Stars, 1978.gada 18.aprīlī)


Topošais mākslinieks iesvētību dienā. 20. gs. divdesmito gadu vidus.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Nestrādāju un strādāju. Akadēmijā amizējos, sēdu bibliotēkā, maz zīmēju. Strādāju operā un par šo darbu nevaru vien beigt priecāties. Darbs, samaksa, jauni iespaidi.”

(No 1927.gada 9.septembra ieraksta L.Āriņa dienasgrāmatā)


Leonīds Āriņš savā darbnīcā 20. gs. septiņdesmito gadu vidū[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„... pret tiem atradumiem ir tāla pilsētiņa tepat pie meža. Muzejs un dižvīri, un kritiķi un biroji, valdes arī. Neilis mazliet tuvāk, gan Eiropā atrazdamies. Tak ne vistuvākie līdzcilvēki – Pikaso, Matiss, Braks. Tie dzīvo kā tēvs un māte tepat darbnīcā ap mani, dalās gudrībās un balsta grūtos brīžos. Tuvinieki un draugi visīstākie.”

(No 1975. gada 22.februāra ieraksta L.Āriņa dienasgrāmatā)

Viens no pēdējiem mākslinieka uzņēmumiem. 1989. gada decembris.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„... ir sākušies divdesmitā gadsimta pēdējie desmit gadi. Noslēgums. Arī mākslas gadsimta noslēgums. Pārdomājot to, ko esmu padarījis, tas ir arī mana mūža darbu noslēgums. Pārdomājot padarīto, redzu mērķtiecību. Jau jaunības meklējumus, cenšanos izprast notiekošo visus virzienus. Apgūt visu labāko, un nu piepildījums – visu sasniegumu sintēze gadsimtu beigu mākslā, nākušu dabīgi, no iekšējas vajadzības. Likumsakarības. Darba piepildījums.”

(No 1991. gada 18.jūlija ieraksta L.Āriņa dienasgrāmatā)

Grāmatas par mākslinieku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ināra Runkovska. «Par Mākslas muzeju». http://www.tukumamuzejs.lv/. Tukuma Muzejs, 2013. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 7. janvārī.
  2. Agrita Ozola. «Tukuma muzeja loma atmodas procesos». http://ltf.tukums.lv/. Tukuma Rajona Nodaļa, 19/07/2013. Skatīts: 2017. gada 7. janvārī.[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]