Valdemārs Tone

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Valdemārs Tone
Valdemārs Tone.jpg
Pilnais vārds Teodors Valdemārs Tone
Dzimis 1892. gada 28. martā
Tukuma apriņķis, Annenieku pagasts
Miris 1958. gada 30. augustā (66 gadu vecumā)
Londona, Anglija
Tautība latvietis
Nozares glezniecība
Mākslas virziens reālisms, kubisms, modernisms.
Apbalvojumi Kultūras fonda prēmijas (1924; 1924; 1934; 1937), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grāds (1934), Triju Zvaigžņu ordenis (1938)

Valdemārs Teodors Tone (1892. gada 28. marts1958. gada 30. augusts), pazīstams arī kā Voldemārs Tone, bija latviešu gleznotājs. Bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs un viens no tās veidotājiem (1920-1924) un mākslinieku biedrības "Sadarbs" loceklis (1924-1925)[1], kā arī Mūkusalas mākslinieku biedrības goda biedrs un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārs Tone, pilnā vārdā Valdemārs Teodors Tone, dzimis Tukuma apriņķa Annenieku pagasta Ļuku mājās 1892. gada 28. martā. Mācījies Annenieku pagastskolā (1900-1906), Francmaņa skolā Dobelē (1906-1907).[2] Mākslinieka izglītību ieguvis, mācoties Rīgas pilsētas mākslas skolā (1909) pie baltvācu gleznotāja barona Gerharda fon Rozena[3], taču 1910. gadā saslimis un pametis mācības, bet vēlāk atkal atgriezies un turpinājis studijas šajā skolā (1911-1915), kurā mācījies glezniecību pie tādiem izciliem māksliniekiem kā Vilhelma Purvīša, Jāņa Roberta Tillberga, Jaņa Rozentāla un tēlniecību pie Augusta Folca. Šajā laikā, 1913. gadā apceļojis Vidusjūras zemes, esot Āfrikas ziemeļu piekrasti, Sicīliju, Nicu, Barselonu, Marseļu un Malagu uz kuģa, kura kapteinis tolaik bija mākslinieka brālis.[2] Vēlāk mācījies Penzas mākslas skolā (1915-1916), ko nav pabeidzis, jo 1916. gadā iestājies latviešu strēlnieku pulkos,[4]:144 kur 1917. gadā bijis 2. rezerves pulka brigādes komandieris. Pēc demobilizācijas dzīvojis Pleskavā un Petrogradā (1917-1918)[5], līdz 1918. gadā atgriezies Rīgā.[2] Strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Rīgas 2. un 3. vidusskolā (1919-1920). Vadījis savu privāto studiju (1919-1923)[6]. Piepelnījies arī ar grāmatu grafikas darbiem, kā arī veidojis dekorācijas Latvijas Nacionālajam teātrim[4]:385 (1919) un pastmarku kompozīcijas[4]:420. 1922. gadā devies uz Parīzi, izmantojot Kultūras fonda piešķirto pabalstu, bet 1929. gadā apmeklējis Itāliju. Kā pedagogs strādājis no 1925. gada Latvijas Mākslas akadēmijā[7], vadot portretu gleznošanas klasi (1925-1932), akta glezniecības klasi (no 1932.g.), līdz 1944. gadā izvirzīts profesora vietai[1], bet bijis spiests emigrēt šajā gadā uz Vāciju, vēlāk 1949. gadā uz Angliju[1], kur dzīvojis un strādājis līdz sava mūža beigām 1958. gada 30. augustā. Mākslinieks kremēts, pelni apbedīti Brukvudas kapsētā.

Mākslinieciskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākumā mācījies no Rietumeiropas mākslas vecmeistariem, pirmajos darbos- portretos jūtama itāliešu renesanses un holandiešu 17. gadsimta reālisma meistaru ietekmes. Vēlāk gleznotāju sācis saistīt postimpresionistu glezniecības izteiksmes līdzekļi, darbos parādās tam radniecisks krāsu modelējums.[4]:144 Ietekmējies arī no latviešu gleznotāja Jāzepa Grosvalda. 1920. gadā pievērsies kubismam un citām modernisma kustībām, bet 1921. gadā reālismam. 1930. gados izveidojis savu individuālu rokrakstu, apvienojot modernistiskos un reālistiskos izteiksmes līdzekļus, kā arī dažādos glezniecības paņēmienus. [2] Darinājis, pievēršoties sievietes tēlam, portretus un aktus, kā arī gleznojis ainavas un klusās dabas. Trimdas laikā gleznojis klusās dabas un portretus a la prima tehnikā. Strādājis eļļas, temperas un jauktajā tehnikā, kā arī zīmējis ar ogli.

Izstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi izstādē piedalījies 1913. gada ziemā trešajā Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā ar savām ainavu studijām, pēc gada piedalījies ceturtajā Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. Piedalījies Rīgas mākslinieku grupas organizētajās izstādēs līdz 1924. gadam, kad no šīs biedrības izstājies, bet no 1930. gada atkal atsācis piedalīties šīs biedrības izstādēs. Personālizstādes notikušas Latvijā, Rīgā (1921), Vācijā, Detmoldā, (1946), Minsterē (1947), Lībekā (1948), Anglijā- Londonā (1952), Zviedrijā, Stokholmā un Gēteborgā (1953). Piemiņas izstādes notikušas Rīgā (1959; 1992). Gleznotājs piedalījies Latviešu mākslas un Kultūras fonda izstādēs kā Latvijā, tā arī ārzemēs.[2]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gada novembrī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs no gleznotāja atraitnes saņēma 42 mākslinieka trimdā no 1945. līdz 1958. gadam radītās gleznas.[1]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmatotā literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 502 lpp.