Ludvigs Katerfelds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
L.Katerfelds

Ludvigs Katerfelds (*1843. - †1910.) bija mācītājs un aktīvs sabiedrisks darbinieks.

Sācis kalpot par mācītāju Jelgavā, Svētā Jāņa draudzē 1880.gadā. 1887. gadā, pildot Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumu, Jelgavā dibina Tabora iestādi- slimnīcu garīgi slimiem cilvēkiem,[1] kura tiek atklāta 1887. gada 3. jūnijā (tagadējā "Ģintermuižas" slimnīca). No 1880. gada būdams Jelgavas diakonisu iestādes rektors, viņš to būtiski pārveidoja un paplašināja. apmācot vājinieku aprūpētājus, ar to likdams pamatus želsirdīgo māsu sagatavošanas darbam. Pēc Katerfelda ierosmes tika atvērti diakonisu nami Tukumā, Kandavā, Sabilē, Aizputē, Talsos un Liepājā. Pēc Vācijas parauga veidotā diakonistu misija plaši izplatījās Baltijā, kā arī atsevišķās Krievijās guberņās. Par šo darbu 1881.gadā viņš tika apbalvots ar III klases Staņislava ordeni un 1895. gadā ar Zelta Krūšu krustu. Katerfelds apvienoja vairākus amatus, būdams draudzes mācītājs, diakonisu iestādes vadītājs un Tabora slimnīcas vadītājs. 1882. gadā Ludviga Katerfelda vadībā pabeigta Sv. Jāņa baznīcas torņa izbūve un tas iesvētīts. Torņa būvniecības izmaksas sastādīja 6000 rubļi. No 1905. gada Katerfelds nodarbojies tikai ar Tabora iestādes vadīšanu. No 1909. gada pārcēlies dzīvot uz Ventspili, kur miris 1910. gadā. Apbedīts Jelgavā, Tabora kapos.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]