Baltijas provinces

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Baltijas guberņas)
Jump to navigation Jump to search
Baltijas provinču saliktais ģerbonis (1884).
Baltijas provinces Zviedrijas pakļautībā (17. gs.).
Baltijas provinces. Ar dzeltenu iezīmēta Letten: Livonijas latviešu daļa (kartes autors Johann Georg Schreiber, 1676-1750).
Igaunijas un Livonijas hercogistes Krievijas pakļautībā (1745).
Baltijas provinces Krievijas pakļautībā (19. gs. beigas).

Baltijas provinces ir vēsturisks apzīmējums Zviedrijas aizjūras provincēm jeb domīnijām (zviedru: Östersjöprovinserna), Igaunijai un Vidzemei. Pēc Lielā Ziemeļu kara par Baltijas provincēm sauca Krievijas impērijas autonomās[1] Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas. Baltijas pārkrievošanas periodā Baltijas provinču autonomiju pakāpeniski ierobežoja un tās sāka dēvēt par Baltijas novadu (Остзейский край, vēlāk Прибалтийский край).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas kara laikā bijušās Livonijas konfederācijas ziemeļu daļa 1561. gadā tika pievienota Zviedrijas lielvalstij un tajā tika izveidota Igaunijas hercogiste (Zviedru Igaunija) ar Zviedrijas ķēniņu kā nominālo Igaunijas hercogu. Pēc Stolbovas miera līguma Krievijas caristei atņemtajās Ingrijas zemēs 1617. gadā izveidojās Zviedru Ingrijas province ar administratīvo centru Nīenas pilsētā (tagad Pēterburga) pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī. Pēc Poļu—zviedru kara 1629. gadā Zviedrijas valdījumā nonāca arī Livonijas hercogistes ziemeļu daļa (Zviedru Vidzeme) jeb Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland). Mēģinājums anektēt arī Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju Otrā Ziemeļu kara laikā Zviedrijai neizdevās.

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I anektēja Zviedrijas Baltijas provinces, pārkāpjot sākotnējo vienošanos ar Polijas-Lietuvas valdnieku Augustu II, ka Ingrija un Karēlija pēc kara pienāksies Krievijai, bet Livonija un Igaunija — Polijai. Pēc Ingrijas iekarošanas Pēteris I piešķīra tai hercogistes statusu (герцогство Ижорское), 1708. gadā nodibināja Ingermanlandes guberņu, kas 1710. gadā tika pārdēvēta par Sanktpēterburgas guberņu.

Juridiski Zviedrija tiesības uz Baltijas provincēm zaudēja pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā, kad tās kļuva par guberņām Krievijas impērijas sastāvā. Rīgas guberņai saglabāja autonomijas tiesības, ko garantēja Krievijas ķeizara Pētera I apstiprinātās t. s. Sigismunda Augusta privilēģijas.

Pēc Pētera I nāves 1726. gadā Rīgas guberņas sastāvā tika izveidotas piecas provinces: Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas un Sāmsalas. Krievijas ķeizariene Katrīna II 1783. gadā atņēma Kurzemes hercogam Slokas novadu un Baltijas provincēs izveidoja Rēveles un Rīgas vietniecības (vācu: Statthalterschaft, krievu: наместничество), kas pastāvēja līdz viņas nāvei 1796. gadā.

Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā Krievijas impērija anektēja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala teritoriju, kur izveidoja Kurzemes guberņu. Autonomija Baltijas provincēm saglabājās līdz pat 1889. gadam, kad pārkrievošanas politikas reformu rezultātā tā tika likvidēta.

Baltijas provinču jeb Rīgas ģenerālgubernatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1796—1798 Nikolajs Repņins
  • 1798—1800 Lugvigs Nāgels (Ludwig von Nagel, Илларион Тимофеевич Нагель)
  • 1800—1801 Pēteris fon der Pālens (Peter Ludwig von der Pahlen, Пётр Алексеевич Пален)
  • 1801—1803 Sergejs Goļicins (Сергей Федорович Голицын)
  • 1803—1807 Frīdrihs Bukshēvdens (Friedrich Wilhelm von Buxhoevden, Федор Федорович Буксгевден)
  • 1807—1810 Ivans Repjevs (Иван Николаевич Репьев)
  • 1810—1812 Dmitrijs Lobanovs-Rostovskis (Дмитрий Иванович Лобанов-Ростовский)
  • 1812—1812 Johans Magnuss fon Esens (Johann Magnus von Essen, Иван Николаевич Эссен)
  • 1812—1829 Filips Pauluči (Filippo Paulucci, Филипп Осипович Паулуччи), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
  • 1829—1845 Kārlis Magnuss fon der Pālens (Carl Magnus von der Pahlen, Матвей Иванович фон Пален), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
  • 1845—1848 Jevgēņijs Golovins (Евгений Александрович Головин), vienlaikus arī Igaunijas gubernators un Rīgas ģenerālgubernators
  • 1848—1861 Aleksandrs Suvorovs (Александр Аркадьевич Суворов-Рымникский), vienlaikus arī Igaunijas gubernators un Rīgas ģenerālgubernators
  • 1861—1864 Vilhelms fon Līvens (Wilhelm Heinrich von Lieven, Вильгельм Карлович фон Ливен), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
  • 1864—1866 Pēteris Šuvalovs (Петр Андреевич Шувалов), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
  • 1866—1866 Eduards fon Baranovs (Эдуард Трофимович Баранов), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
  • 1866—1876 Pēteris Bagrations (Петр Романович Багратион), vienlaikus arī Igaunijas gubernators un Rīgas ģenerālgubernators (no 1870)

Nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1757. gadā kaltais 96 kapeiku livonēzs (Moneta livoesthonica 1757) ar Rīgas un Igaunijas guberņu ģerboņiem.

Baltijas provincēs 17. un 18. gadsimtā turpināja lietot savu naudu. Pēc Poļu—zviedru kara beigām Rīgā 1630. gadā atsāka darboties naudas kaltuve, kurā kala sudraba monētas pēc Polijas—Lietuvas naudas sistēmas parauga. 1644. gadā ar zviedru karalienes Kristīnes pavēli Rīgā pie Sv. Jēkaba baznīcas atvēra otru, Zviedrijas Valsts monētu kaltuvi, kurā kala Livonijas šiliņus un trīspelherus. Tomēr norēķinos pamatā lietoja citās Eiropas valstīs kaltos dālderus. Kad Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas caristes karaspēks 1656. līdz 1661. gadam ieņēma Kokneses pili, tajā darbojās krievu naudas kaltuve.

Arī pēc Baltijas guberņu inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā visu 18. gadsimtu un un pat 19. gadsimta pirmajā pusē tirdzniecībā lietoja Rietumeiropas valstīs kalto naudu. 1756. gadā Krievijas impērijas Senāts atļāva kalt pēc dāldera sistēmas piecu nominālu monētas lietošanai Rīgas un Igaunijas guberņās — 96, 48, 24 un 4 kapeiku livonēzus no 72 raudzes sudraba un 2 kapeiku livonēzu no 36 raudzes sudraba. Paredzēja, ka Krievijas monētas bus apgrozībā tikai līdz Narvai, bet Baltijas guberņās būs apgrozībā livonēzi. Pēc Septiņgadu kara beigām 1764. gada livonēzus izņēma no apgrozības. Tomēr Rietumeiropas dālderu un dukātu lietošana turpinājās, tādēļ 1814., 1824. un 1848. gadā atkārtoti izsludināja rīkojumus, kas aizliedza ārvalstu naudas turpmāko apgrozību Baltijas guberņās.[2]

Senas kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mati Laurs. Katrīna II un muižniecības autonomija Baltijā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013, Issue 88, p. 31—44.
  2. Kristīne Ducmane, Anda Ozoliņa. Naudas laiki Latvijā. Rīga : Lauku Avīze, 2013. 249. lpp. ISBN 978-9984-87-884-3.