Mērkaķu apakšdzimta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mērkaķu apakšdzimta
Cercopithecinae (Gray, 1821)
Mandrils (Mandrillus sphinx)
Mandrils (Mandrillus sphinx)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPrimāti (Primates)
VirsdzimtaZemākie šaurdeguna pērtiķi (Cercopithecoidea)
DzimtaMērkaķi (Cercopithecidae)
ApakšdzimtaMērkaķu apakšdzimta (Cercopithecinae)
Iedalījums
Mērkaķu apakšdzimta Vikikrātuvē

Mērkaķu apakšdzimta (Cercopithecinae) ir viena no divām mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) apakšdzimtām, kas apvieno apmēram 70 sugas. Tās tiek iedalītas 12 ģintīs un 2 ciltīs.[1] Pazīstamākās ir paviāni, makaki un zaļie mērkaķi. Lielākā daļa mērkaķu apakšdzimtas sugu mājo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, lai gan gandrīz visas makaku sugas, izņemot vienu, mājo Āzijā. Vienīgā suga, kas mājo Eiropā, ir Gibraltārā un Ziemeļāfrikā dzīvojošais berberu makaks (Macaca sylvanus), kas arī ir vienīgā makaku suga ārpus Āzijas.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no sugas šīs apakšdzimtas mērkaķi var būt kokos dzīvojoši vai uz zemes dzīvojoši, vai daļēji uz zemes dzīvojoši.[3] Kokos dzīvojošās sugas ir slaidākas, smalkāku kaulu uzbūvi un tām ir arī garākas astes, toties uz zemes dzīvojošās sugas ir masīvākas, muskuļotākas, to astes ir īsas vai tās nav vispār. Visām sugām ir labi attīstīti īkšķi un tie atrodas atstatus no citiem pirkstiem. Tām ir raksturīgas divas anatomiskas pazīmes – sēžas tulzna (neapmatots un nejūtīgs sēžas kaula paugura sabiezinājums) un vaigu maisiņi,[2] kuros tiek noglabāta barība.[4] Dažām sugām vairošanās sezonas laikā sēžas tulznai mainās krāsa. Kā visiem mērkaķiem tas ir raksturīgs, tēviņi vienmēr lielāki par mātītēm.[2] Šai apakšdzimtai ir raksturīgi, ka tēviņi ir gandrīz divas reizes lielāki, un tie ir daudzas reizes agresīvi nekā mātītes. Tēviņiem salīdzinoši ir arī daudz spēcīgāki žokļi un tiem izaug iespaidīgi ilkņi.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs apakšdzimtas mērkaķi ir aktīvi dienas laikā un tie veido noturīgus barus.[3] Atkarībā no sugas tie mājo dažādos biotopos, sākot ar vēsiem, sniegainiem kalniem un beidzot ar lietus mežiem un savannu, kā arī tie mājo klinšainos apvidos ar nabadzīgu veģetāciju. Lielākā daļa sugu ir visēdājas, tās barojas ar augļiem, lapām, sēklām, pumpuriem, sēnēm, kukaiņiem, zirnekļiem un dažādiem maziem mugurkaulniekiem.[4] Liela auguma paviāni medī arī citu sugu mērkaķus un jaunas šimpanzes, vai pat flamingo.[3] Visiecienītākā barība ir augļi un gaļa.[3] Grūsnības periods ir 6 - 7 mēneši, mazuļi tiek zīdīti ar pienu 3 - 12 mēnešus. Dzimumbriedumu šīs grupas mērkaķi atkarībā no sugas sasniedz 3 - 5 gadu vecumā.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Groves, C. P. (2005). Wilson, D. E.; Reeder, D. M, eds. Mammal Species of the World (3rd ed.). Baltimore: Johns Hopkins University Press. pp. 152–167. OCLC 62265494. ISBN 0-801-88221-4.
  2. 2,0 2,1 2,2 Primātu kārtas sistemātika
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Cercopithecinae
  4. 4,0 4,1 Strier, Karen B. (2007). Primate behavioral ecology (3rd ed. ed.). Boston: Pearson Allyn and Bacon. p. 61. ISBN 9780205444328.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]