Melngalvas ķauķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Melngalvas ķauķis
Sylvia atricapilla (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Ķauķu dzimta (Sylviidae)
Ģints Ķauķi (Sylvia)
Suga Melngalvas ķauķis (Sylvia atricapilla)
Izplatība
Sylviaatricapillamap2.png
   Ligzdošanas areāls
   Nometnieku areāls
   Ziemošanas areāls
Melngalvas ķauķis Vikikrātuvē

Melngalvas ķauķis (Sylvia atricapilla) ir maza auguma ķauķu dzimtas (Sylviidae) dziedātājputns, kas ligzdo Eiropā, Āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā, ziemo Eiropas rietumos, Āfrikas centrālās daļas rietumos un austrumos.[1] Rietumeiropas un Ziemeļāfrikas populācijas ir nometnieki. Melngalvas ķauķim ir piecas pasugas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā melngalvas ķauķis ir izplatīts ligzdotājs, attēlā tēviņš ar materiālu ligzdai
Mātītes galvas virsa un piere ir sarkanbrūna, kā arī visam apspalvojumam raksturīgs sārts tonis
Tēviņa galvas virspuse un piere ir melna, koši kontrastējot ar salīdzinoši gaišāko ķermeņa apspalvojumu

Melngalvas ķauķis izplatīts Eirāzijā no Atlantijas okeāna salām līdz Rietumsibīrijai un Centrālāzijai, arī Ziemeļāfrikas ziemeļrietumos, Turcijā, Aizkaukāzā un vietām Tuvajos Austrumos. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā un Āfrikā.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā melngalvas ķauķis ir parasts un izplatīts ligzdotājs. Rudenī aizceļo uz ziemošanas vietām, tomēr zināmi arī vairāki novērojumi decembrī un janvārī, viens dokumentēts ziemošans gadījums ir novērots Liepājā. Latvijā sastopama nominālpasuga Sylvia atricapilla atricapilla.[3][4] Pēdējos gados populācijai vērojams mērens pieaugums.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngalvas ķauķis ir viens no lielākajiem ķauķiem ar garu asti un gariem, smailiem spārniem.[6] Ķermeņa garums 11—15 cm, spārnu izplētums 15—17 cm, svars 8,5—31 g.[6][7][8]

Melngalvas ķauķim ir raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņa galvas virspuse un piere ir melna, koši kontrastējot ar salīdzinoši gaišāko ķermeņa apspalvojumu. Mugurpuse brūnpelēka, apakšpuse gaiša, gandrīz balta. Mātītes galvas virspuse un piere ir sarkanbrūna, kā arī ķermeņa apspalvojums kopumā ir ar rudu tonējumu. Acis brūnas. Knābis un kājas tumši pelēkas. Jaunie putni līdzīgi mātītei, bet to galvas virsa ir mazāk koša un ķermeņa apspalvojums smilšu brūns, ne tik sārts.[6][7] Jau pirmajā rudenī, daļēji mainot apspalvojumu, jaunajiem tēviņiem uz galvas sāk parādīties pirmās melnās spalvas.[7]

Melngalvas ķauķa pasugas savstarpēji atšķiras ar nelielām krāsu variācijām. Atlantijas okeāna salās sastopama arī melnā morfa, kuras tēviņam melna ir ne tikai galvas virsa, bet tumša ir visa galva, pazode un krūtis. Mugura tumši brūna, bet pavēdere sarkanbrūna. Toties mātīte ir viscauri tumši brūna.[6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzturas ikvienā apmežotā teritorijā, priekšroku dodot veciem platlapu un jauktu koku mežiem ar biezu pamežu. Sastopami arī krūmainās pļavās, apdzīvotās vietās, dārzos, parkos un skujkoku mežos.[1] Barību meklē krūmos, dažreiz koku lapotnē (līdz 20 m augstumam), kur uzknābā kukaiņus no zariem un lapām, reizēm kukaiņus ķer arī lidojumā. Ziemas periodā mēdz apmeklēt putnu barotavas.[6][8]

Fakts, ka cilvēki ziemas periodā baro putnus, ir mainījis melngalvas ķauķa migrācijas ieradumus. Piemēram, Lielbritānijā arvien biežāk šie putni nevis lido uz Spānijas dienvidiem, bet pārziemo ligzdošanas areālā. Tādējādi šajā reģionā strauji pieaug sugas populācija.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngalvas ķauķa ligzda
Tikko izšķīlušies mazuļi

Lizgdošanas sezonā barojas galvenokārt ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, viendienītēm, spārēm, sienāžiem, naktstauriņiem, vabolēm, zirnekļiem, gliemežiem un sliekām. Pārējā laikā barojas galvenokārt ar augļiem un ogām. Mazākas ogas tiek norītas veselas, bet lielāki augļi saknābāti. Melngalvas ķauķis barojas arī ar ziedputekšņiem un nektāru.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona, atkarībā no izplatības regiona, sākas aprīlī vai maijā un beidzas augustā. Atlantijas okeāna salās sezona sākas augustā un beidzas novembrī.[6] Ligzda tiek būvēta krūmos, nelielos kokos, reizēm garos zālaugos vai vīteņaugos. Kausveida ligzda būvēta no sausas zāles, lapām, smalkām saknītēm un zariņiem, zirnekļu tīkliem, no iekšpuses izklāta ar smalkāku zāli, saknītēm un matiem. Sienas un ligzdas pamatne mēdz būt plānas un caurspīdīgas.[1][6][8] Ligzdošanas areālā pirmais ierodas tēviņš un, gaidot mātīti, uzsāk būvēt vairākas ligzdas. Vēlāk tiek izmantot tikai viena no tām, kuru āpris pabeidz kopīgi, vai arī, ja mātīte nevienu ligzdu nepieņem, tiek būvēta pilnīgi jauna ligzda.[6]

Dējumā ir 2—7 olas. Inkubācijas periods ilgst 10—16 dienas. Perē un par mazuliem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 10—15 dienu vecumā. Vecāki turpina rūpēties par tiem papildu 2—3 nedēļas.[1][6][8] Melngalvas ķauķis var sasniegt 11 gadu vecumu.[6]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngalvas ķauķim ir 5 pasugas:[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]