Melngalvju nams

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas Melngalvju nams.
Rīgas Melngalvju nams pēc sagraušanas 1941. gadā.

Rīgas Melngalvju nams (vācu: Das Schwarzhäupterhaus) ir 14.-17. gadsimta arhitektūras piemineklis, atrodas Vecrīgā pie Rātslaukuma. Celtne vairākkārt pārbūvēta, lielākās nama pārbūves notikušas 1580., 1619.-1625. un 1886. gadā. Otrā pasaules kara laikā pilnīgi sagrauts, 1999. gadā Melngalvju nams tika uzcelts no jauna.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nams pirmo reizi rakstu avotos minēts 1334. gadā, kad pēc Livonijas pilsoņu kara Rīgas pilsētu bija ieņēmis Livonijas ordenis (1330—1353). Kopš 15. gs. tas pazīstams kā dzīru nams pie pilsētas tirgus laukuma, pazīstams arī kā "Jaunais nams" un "Karaļa Artura sēta" (tāpat kā Artura sēta Dancigā). Vispirms to īrēja Lielās ģildes tirgotāji, bet 1713. gadā to savā īpašumā iegādājās 1416. gadā dibinātā Rīgas Melngalvju brālība. Melngalvju brālības locekļi bija jaunie un neprecētie ārzemju tirgoņi, kas nebija kļuvuši par namniekiem, toties aktīvi piedalījās saviesīgajā dzīvē. Ilgstošā Rīgas aplenkuma 1710. gadā Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas, tika sapostīta arī svētku zāle.

Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 28. jūnijā Vērmahta artilērijas apšaudes rezultātā nams pilnīgi izdega. Pēc kara tika atzīts, ka namu atjaunot nav lietderīgi, un 1948. gadā tā drupas tika saspridzinātas un novāktas. Melngalvu nama skulptūru fragmenti glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

1980. gados RPI Arhitektūras un celtniecības fakultātes jauno pasniedzēju grupa, pamatojoties uz arhīvos saglabātajiem materiāliem (plāniem, rasējumiem un aprakstiem u.tml.), izstrādāja tā atjaunošanas projektu. 1991. gadā Sv. Pētera baznīcā tika sarīkota piemiņas izstāde, veltīta Melngalvju namam un biedrībai, 1992. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. gadā gadā iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību. Tika uzsākta nama celtniecība, kas pabeigta 1999. gadā.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēšanas laikā Melngalvju nams vairākkārt pārveidots, paplašināts un papildināts, tomēr nama abi zelmiņi daudz saglabājuši arī no pirmā un 15. gs. būves laika. Viduslaiku Livonijas laikā 14. - 16. gadsimtā ēkai bija tā laika Hanzas pilsētu gotiskās celtniecības tradīcijām atbilstošs abu zelmiņu stateniskais akcentējums ar slaidām vienkāršu un profilētu ķieģeļu ierāmētām ielodzēm, ko noslēdza smails loks. Rīgas brīvpilsētas laikā 1581. gadā galvenās fasādes zelmiņa augšdaļā tika uzstādīts no apzeltīta koka Ķēniņa Artusa krūšutēls ar scepteri un valsts ābolu rokās.

Zviedru Vidzemes laikā nama galvenās fasādes zelmini pārveidoja Ziemeļeiropas manierisma stilā (1619-1625). Uz dzegu stūriem tika novietoti no Lībekas atvesti divi akmens lauvas ar Rīgā izgatavotu vēja rādītāju ar Sv. Jura jātnieka attēlu. 1626. gadā ēkas fasādē ievietoja Rīgas pulksteņmeistara Matīsa veidoto astronomisko pulksteni, kas rādīja stundas, dienas, datumu, nedēļu, mēneša fāzes utt.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā namam tika uzceltas divas piebūves, bet 1886. gadā četrās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tēlnieks Augusts Folcs betonā atlēja Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas pilsētu ģerboņus un četras alegoriskas skulptūras (Neptūns, Merkūrijs, Vienība un Miers).[1]

Tallinas Melngalvju nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Tallinā ir savs Melngalvju nams Pikk ielā 26, kas ir viena no nedaudzajām Renesanses stila celtnēm pilsētā. Pirmais Melngalvju nams šajā vietā celts 16. gadsimta pirmajā pusē, bet tagadējo izskatu tas ieguva 1597. gadā. Greznās durvis veidotas 1640. gadā.

Tallinas Melngalvju nams

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]