Meža sicista
| Meža sicista Sicista betulina (Pallas, 1779) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Peļveidīgie (Myomorpha) |
| Virsdzimta | Lēcējpeļu virsdzimta (Dipodoidea) |
| Dzimta | Lēcējpeļu dzimta (Dipodidae) |
| Apakšdzimta | Sicistu apakšdzimta (Sicistinae) |
| Ģints | Sicistas (Sicista) |
| Suga | Meža sicista (Sicista betulina) |
| Izplatība | |
 | |
 Meža sicista Vikikrātuvē | |
Meža sicista (Sicista betulina) ir viena no lēcējpeļu dzimtas (Dipodidae) grauzēju sugām.[1] Izplatīta Ziemeļeiropā, Centrāleiropā, Austrumeiropā un Āzijas ziemeļos.[2][3] Eiropā aizsargājama suga.[4]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Meža sicistas galvenais izplatības areāls plešas no Polijas, Baltijas un Čehijas austrumdaļas līdz Baikāla ezeram Sibīrijā un no Ziemeļu polārā loka līdz Karpatiem. Atsevišķas izolētas populācijas mājo Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un Austrijā. Sastopama no piejūras zemienēm līdz 2200 m virs jūras līmeņa.[2]
Meža sicista ir mitrumu mīloša. Apdzīvo tundru, mitros ziemeļu un kalnu skujkoku, jauktos un lapkoku mežus (īpaši iecienījusi apšu un bērzu audzes). Uzturas arī pusatklātās un atklātās teritorijās. Mežā izvēlas saules apspīdētus iecirkņus, kuros aug bagātīgs pamežs, gara zāle, ogulāji un ir daudz satrupējušu celmu.[2][4] Reizēm sastopama labības tīrumos.[5]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Meža sicista Latvijā tiek uzskatīta par samērā retu, sporādiski sastopamu sugu, jo nav objektīvu ziņu par populācijas stāvokli. Informācijai par sastopamību ir gadījuma raksturs. Ietverta Latvijas Sarkanajā grāmatā (3. kategorijā).[4]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Meža sicista ir viens no mazākajiem grauzējiem ar nelielu galvu, ļoti garu asti (ievērojami garāku par ķermeni) un, salīdzinoši ar citiem peļveidīgajiem, ar samērā garām ausīm. Ķermeņa garums bez astes ir 5—8 cm, astes garums 7,4—11 cm, ausu garums 1—1,5 cm, svars 5—15 g. Uz slaidā purna 1,8—2 cm gari vibrisi jeb taustes mati. Ausis brūnas ar iedzeltenu malu, acis nelielas. Pakaļkājas gandrīz divas reizes garākas nekā priekškājas. Pēdas vidēji garas ar pieciem, kustīgiem pirkstiem, kas piemēroti zaru satveršanai. Piektais jeb ārējais pirksts relatīvi īss. Tas pret pēdu spēj brīvi novietoties taisnā leņķī (pielāgojums kāpelēšanai). Aste maz matota, ļoti tieva, lokana un vijīga, to sedz ragvielas zvīņas, kas sakārtotas gredzenos (180—220). Kalpo galvenokārt par tvērējorgānu, tomēr palīdz noturēt arī līdzsvaru. Mātītei ir četri pāri zīdekļu.[4][5]
Kažoka matojums mugurpusē dzeltenīgi pelēks ar brūnu spīdumu, apakšpusē gaiši pelēkdzeltens. Pār muguru stiepjas melna svītra, kas sākas uz galvas un beidzas pie astes pamatnes. Sazinās ar spalgiem svilpieniem.[5]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Meža sicista ir nometniece un vientuļniece, tipisks krēslas un tumsas dzīvnieks, kas rosās galvenokārt nakts sākumā un nakts beigās pirms rītausmas. Gaišajā diennakts periodā aktīva ļoti reti, pārsvarā tas notiek rudenī. Ļoti veikls un kustīgs grauzējs. Meistarīgi kāpelē pa koku un krūmu zariem, papardēm, zāles stiebriem. Pa virszemi pārvietojas galvenokārt ar īsiem lēcieniem.[4][5]
Valda uzskats, ka vasaras periodā meža sicista galvenokārt uzturas mitrās pļavās.[2] Kādā krūmā, lielākā zāļu cerā, satrupējušā, sausā celmā (galvenokārt apses vai bērza) vai nolauzta koka stumbenī veido midzeni. Tas ir neliels veidojums (diametrā 5—9 cm), apaļš kā bumba, darināts no sīkām saknītēm, sūnām, sausas zāles un kokaugu lapām. Midzeņa ieeja veidota kā samērā gara, šaura eja. Aktīva tikai siltajā gada periodā.[4]
Ziemas guļa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemas periodā pārvietojas uz mežu, iekārtojoties sausā vietā pašraktā vai citu dzīvnieku veidotā aliņā zem zemes, kur vismaz 6 mēnešus guļ ciešā ziemas miegu (apmēram no oktobra līdz maijam). Ziemas migu taisa arī koka dobumā vai caurā celmā, trupējošā krituša koka stumbrā, vai spraugā starp akmeņiem. Miga blīvi piepildīta ar sausām sūnām un zāli, ieeja no iekšpuses aizdarīta ar sausu lapu korķi. Sicista saritinās kamoliņā, asti spirālveidā aptinot ap ķermeni. Šajā laikā dzīvnieks zaudē apmēram pusi no savas masas.[2][4][5][6]
Sicista pavasarī mostas, kad vidējā gaisa temperatūra ilgāku laiku turas virs +10°C. Arī vasaras sezonā ir jutīga pret zemām temperatūrām. Iestājoties vēsākam laikam, sicistu pārņem stingums. Nekustīgā miera stāvoklī atrodas arī ilgstoša lietus periodā.[4]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī meža sicista ir visedāja, galvenokārt tā ir augēdēja un barojas ar pumpuriem, jauniem dzinumiem, ziediem, zāļu sēklām un ogām. Nelielos daudzumos barojas arī ar sliekām, gliemežiem un kukaiņiem, tos meklējot zem trupējošu koku atlupušās mizas. Nereti koksnē izgrauž vai izkasa metriem garas eju sistēmas. To diametrs apmēram 2 cm.[4][5][6] Sicistai īpaši garšo tauriņu, skudru un vaboļu kāpuri.[4]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Meža sicistas ir poligāmas. Vairošanās sezona ilgst apmēram no maija līdz augustam, drīz pēc mošanās no ziemas miega. Tēviņi skandina raksturīgas kāzu dziesmas, kas izpaužas īsos, augstā toņkārtā ieturētos, klusos treļļos. Mātītei sezonā ir viens metiens, piedzimst 3—8 mazuļi. Grūsnības periods ilgst 3,5—5 nedēļas.[4][5] Par jauno paaudzi rūpējas tikai mātīte. Mazuļi attīstās lēni. Kamēr rit zīdīšanas periods, kas ilgst vairāk par mēnesi, tie pavada mātes midzenī. Drīz pēc laktācijas perioda beigām jaunās sicistas pamet māti un dzimto migu, lai patstāvīgi apgūtu izdzīvošanas prasmi. Dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī. Dzīves ilgums reti pārsniedz 2 gadus.[4]
Apdraudējums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Nopietnākie dabiskie ienaidnieki meža sicistai ir pūčveidīgie putni (piemēram, bikšainais apogs, apodziņš, meža pūce), sermuļveidīgie zīdītāji, galvenokārt zebiekstes. To apdraud arī dažādas slimības (leptospiroze un tularēmija), kā arī endoparazīti un ektoparazīti. Sicistu ziemas guļas laikā apdraud silti atkušņi un tiem sekojoša pēkšņa sala atgriešanās, kā arī dzīvesvietu applūšana palu laikā vai bebru darbības rezultātā.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Mammal Species of the World: Subfamily Sicistinae
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 IUCN: Sicista betulina
- ↑ Mammal Species of the World: Sicista betulina
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 Latvijas Daba: Meža sicista
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Konig, Claus (1973). Mammals. Collins & Co. pp. 142–143. ISBN 978-0-00-212080-7.
- ↑ 6,0 6,1 Olsen, Lars-Henrik (2013). Tracks and Signs of the Animals and Birds of Britain and Europe. Princeton University Press. p. 204. ISBN 9781400847921.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Par meža sicistu Arhivēts 2019. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- Meža enciklopēdija: Sicista
- Meža sicistas Sicista betulina populācijas pārmaiņu analīze Arhivēts 2019. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- iNaturalist: Northern Birch Mouse Sicista betulina