Mežonīgais Lauks

Mežonīgais Lauks (ukraiņu: Дике Поле, krievu: Дикое Поле, poļu: Dzikie Pola, lietuviešu: Dykra, latīņu: Loca Deserta) ir vēsturisks apzīmējums mazapdzīvotajai Pontas stepes daļai ziemeļos no Melnās un Azovas jūras. Lietots galvenokārt 16.—18. gadsimta poļu un lietuviešu dokumentos un bieži vien apzīmē teritoriju no Donas austrumos līdz Kijivai ziemeļos un Dņestrai un tās pietekām Siņuhai un Kodimai rietumos.

Vēsture

Līdz 13. gadsimtam šīs teritorijas bija daļa no Polovciešu stepes, kad to iekaroja Zelta Ordas karaspēks. 1362. gadā, kad lietuviešu kņaza Aļģirda karaspēks sakāva Zelta Ordas karaspēku, Mežonīgā Lauka rietumu daļa nonāca Lietuvas Lielkņazistes varā. 1399. gadā Vītauts Dižais zaudēja šīs teritorijas Zelta Ordai, bet 1441. gadā tās kā Jedisana nonāca Krimas Hanistes varā. Vairāku gadsimtu garumā šīs teritorijas bija Krimas Hanistes, Nogaju Ordas, Maskavas Lielkņazistes un Lietuvas Lielkņazistes cīņu objekts, kas veicināja šo teritoriju depopulāciju.

Dņepras vidustecē 15. gadsimtā izveidojās Zaporižjas Seča. Pēc Bohdana Hmeļnicka vadītās sacelšanās un Hetmanāta izveidošanās lielākā daļa Mežonīgā Lauka ziemeļu daļas nonāca kazaku valsts sastāvā.^[1] Vēlākos gadsimtos kazaku zemes un pēc krievu-turku kariem arī Melnās un Azovas jūru piekrastes kā Jaunkrievija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Mūsdienās Mežonīgā Lauka teritorijas sadalītas starp Ukrainu, Krieviju un Moldovu.

Zelta Ordas karavadoņu ulusi Ukrainas dienvidos (13. gadsimta otrā puse)
Mežonīgais Lauks (Loca Deserta) 1648. gada Gijoma de Boplāna kartē (augšā ir dienvidi, lejā ziemeļi)