Milzu alks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Milzu alks
†Pinguinus impennis (Linnaeus, 1758)
Milzu alks
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
ApakškārtaKaijveidīgie (Lari)
DzimtaAlku dzimta (Alcidae)
ApakšdzimtaAlku apakšdzimta (Alcinae)
ĢintsMilzu alki (Pinguinus)
SugaMilzu alks (Pinguinus impennis)
Sinonīmi
  • Alca borealis
  • Alca impennis
  • Alca major
  • Chenalopex impennis
  • Mataeoptera impennis
  • Pingouin impennis
  • Plautus impennis
Izplatība
GreatAukMap.svg
Milzu alks Vikikrātuvē

Milzu alks[1] jeb dižais alks,[2] arī bezspārnu gārgale[3] (Pinguinus impennis) ir izmirusi alku dzimtas (Alcidae) nelidojoša jūras putnu suga, kas bija vienīgā suga milzu alku ģintī (Pinguinus). Līdz 19. gadsimta vidum tas mājoja Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, lielāko daļu sava mūža pavadot okeānā un krastā iznākot tikai, lai ligzdotu izolētās, akmeņainās salās.

Lai arī milzu alks nav radniecīgs pingvīniem, šī bija pirmā putnu suga, kura, piešķirot tai zinātnisko vārdu, tika nosaukta par pingvīnu. Vēlākos gados, kad Dienvidu puslodē tika atklāti pingvīni, kuri tik ļoti atgādināja milzu alku, tos sāka saukt par pingvīniem par godu milzu alkam.[4] Saskaņā ar DNS datiem milzu alka tuvākais radinieks ir lielais alks.[5] Abas sugas arī arēji ir ļoti līdzīgas, tikai lielais alks ir krietni mazāks un spēj lidot. Pagātnē šīs līdzības dēļ abas sugas tika klasificētas vienā alku ģintī (Alca).

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Milzu alki ligzdoja izolētās, akmeņainās salās
Sentkilda salas, viena no milzu alku ligzdošanas vietām
Eldejas sala kļuva par pēdējo zināmo milzu alku ligzdošanas vietu
Milzu alka izbāzenis Briseles muzejā. Iespējams, tas ir viens no pēdējiem diviem Eldejas salas milzu alkiem

Milzu alks mājoja Atlantijas okeānā, ligzdojot izolētās, akmeņainās Ziemeļatlantijas salās, no kurām bija viegli sasniedzams okeāns, lai dotos baroties. Šādu salu okeānā nav daudz, tādējādi milzu alkam bija ļoti ierobežots skaits ligzdošanai piemēroto vietu. Ārpus ligzdošanas sezonas putns uzturējās okeāna ziemeļu daļā, līdz dienvidiem Eiropas krastos sasniedzot Spāniju, bet Ziemeļamerikā bija novērojams Kanādas piekrastēs. Milzu alks bija novērojams arī Grenlandes, Islandes, Fēru salu, Norvēģijas, Īrijas un Britu salu piekrastēs.[6]

Izmiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Milzu alkam bija liela nozīme daudzu vietējo iedzīvotāju kultūrā un ikdienā, gan kā kultūras simbolam, gan kā pārtikas resursam. To medīja, lai iegūtu gaļu, dūnas un ādas kolekcionāru vajadzībām, lai varētu pagatavot izbāzeņus. Daudzām tautām pastāvēja tradīcija, mirušos apglabāt kopā ar milzu alka kauliem. Arī pirmie eiropieši, kas sasniedza Ziemeļameriku, milzu alkus izmantoja kā pārtiku.

Tomēr galvenie iemesli, kādēļ milzu alki izmira, bija vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, putnu populācijas strauji samazinājās Mazā ledus laikmeta periodā, kad ligzdošanas salas kļuva viegli pieejamas polārlāčiem.[7] Otrais nozīmīgais izmiršanas iemesls bija milzīgais putna dūnu pieprasījums Eiropas tirgū. Tādējādi, lai ražotu tik pieprasītos alku dūnu spilvenus, Eiropas piekrastes populācijas 16. gadsimta vidū dramatiski samazinājās. Šajā laikā gandrīz visas ligzdošanas kolonijas Eiropas pusē bija iznīcinātas.[4]

Samērā drīz zinātnieki aptvēra, ka milzu alks sāk izzust. Lai aizsargātu sugu, tika ieviesti dažādi pasākumi un likumi. 1553. gadā tika izdots pirmais likums, kas aizsargāja milzu alkus. 1775. gadā Sentdžonsā (Kanāda) tika izdots likums, kas aizliedza milzu alku medības, lai iegūtu dūnas, kā arī tika aizliegta olu ieguve.[7] 1794. gadā Lielbritānija izdeva likumu, kas aizliedza milzu alku dūnas izmantot spilvenu ražošanā.[8]

Tomēr veiktie pasākumi bija pārāk novēloti vai nebija pietiekami efektīvi uzraudzīti, lai izglābtu sugu no izmiršanas. Tā kā putns lēnām izmira, Eiropas muzeji, kolekcionāri un bagāti cilvēki, lai arī tas bija aizliegts, steidza savā īpašumā iegūt putnu ādas un olas, tādējādi tikai pasliktinot jau esošo situāciju.[4] Pēdējais milzu alks Sentkilda salās tika nogalināts 1844. gada jūlijā.[9] Leģenda vēsta, ka trīs zvejnieki noķēruši vientuļu lielu putnu ar baltiem laukumiem virs acīm. Tas ticis ieslodzīts ar sasietām kājām šķūnītī. Pēc trīs dienām iesākusies milzīga vētra, un zvejnieki, domājot, ka putns ir ragana, kas izsaucis vētru, to nogalinājuši.[10]

Pēdējā ligzdojošā kolonija bija paglābusies pie Islandes krastiem nelielajā Geirfuglaskera salā (Milzu alku klints). Šī sala bija vulkāniskas izcelsmes klints, ko ieskāva vēl citas klintis, tādējādi padarot to cilvēkam nepieejamu. Pēc 1830. gada vulkāna izvirduma sala nogrima, tādēļ milzu alki pārcēlās uz tuvējo Eldejas salu, kurai no viena krasta bija pieeja arī cilvēkiem. Kad koloniju 1835. gadā atklāja, tajā ligzdoja apmēram 50 pāru. Nekavējoties sarosījās muzeji un kolekcionāri, un, apmierinot tirgus pieprasījumu, drīz vien visi putni tika izķerti, lai iegūtu to ādas un olas.[4] Pēdējais ligzdojošais pāris tika nogalināts 1844. gada 3. jūlijā, bet ola tika sabradāta ar zābakiem.[11]

Ziemeļamerikā pēdējie milzu alki tika novēroti 1852. gadā Grandbankā Ņūfaundlendas piekrastē.[6]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pa kreisi milzu alks vasaras apspalvojumā, pa labi ziemas
Milzu alks galvenokārt barojās ar zivīm

Milzu alks bija ne tikai lielākais visā alku dzimtā, bet tas bija otrs lielākais putns tārtiņveidīgo kārtā. Par milzu alku lielāks ir bijis tikai aizvēsturiskais alks Miomancalla howardi. Milzu alka ķermeņa garums bija 75—85 cm, svars apmēram 5 kg.[12] Ziemeļu populāciju milzu alki bija lielāki nekā izplatības areāla dienvidu populācijās dzīvojošie.[7] Abi dzimumi kopumā izskatījās vienādi.

Milzu alkam bija melna mugura, galva un spārni, bet vēders balts. Melnais, liektais knābis bija liels un masīvs, ar izteiksmīgām šķērsvirziena rievām. Tā garums sasniedza 11 cm. Ligzdošanas sezonā virs katrs acs bija balts laukums, zods un pakakle bija melni, mutes iekšpuse dzeltena.[7] Ziemas sezonā baltie acu laukumi izzuda, pakakle un vaigi kļuva balti, kā arī izveidojās šaura, balta josla aiz acs, kas stiepās līdz ausij.[4] Ziemas periodā samazinājās arī knābja rievu skaits. Vasarā uz augšējās knābja daļas bija apmēram 7 rievas, uz apakšējās 12 rievas.[4][7] Spārni, kā jau nelidojošam putnam, bija ļoti īsi, apmēram 15 cm. Arī melnās kājas bija īsas.[4] Tā kā tās anatomiski atradās ķermeņa pašā galā, putns uz sauszemes stāvēja vertikāli, kustībās bija ļoti neveikls, toties ūdenī tas bija izcils peldētājs un nirējs.

Jaunie putni bija līdzīgi pieaugušajiem, tomēr uz to knābjiem rievas bija mazāk izteiksmīgas, to kakli bija melnbalti raibumoti, kā arī virs acīm iztrūka balto laukumu.[13]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas pētnieki milzu alku nekad nav novērojuši un aprakstījuši. Par šo putnu ir zināms tikai tas, ko ir stāstījuši vietējie zvejnieki. Iespējams, kādi no novērojumiem attiecas nevis uz milzu alku, bet uz ļoti līdzīgo lielo alku.[14]

Uz sauszemes milzu alks bija neveikls, soļoja lēnām, ar spārniem piepalīdzot noturēt līdzsvaru.[13] Ja lielais putns bija spiests skriet, soļi bija īsi un gāzelīgi. Milzu alkam, neskaitot cilvēku, bija daži dabīgie ienaidnieki — galvenokārt lielie jūras plēsēji, piemēram, zobenvalis. To apdraudēja arī lielie plēsīgie putni, piemēram, jūras ērglis.[7] Ligzdošanas kolonijas apdraudēja polārlācis. Milzu alkam nebija bailes no cilvēka, turklāt uz sauszemes lēnais putns nespēja aizbēgt no cilvēka. Alks reaģēja uz trokšņiem, bet maz satraucās, ja kaut ko redzēja.[8] Briesmu gadījumā putns sevi aizstāvēja ar masīvo knābi.[7] Valda uzskats, ka milzu alka mūžs varēja sasniegt 20—25 gadus.[8]

Pēc ligzdošanas sezonas milzu alki ziemot devās dienvidu virzienā, ceļojot pa pāriem vai nelielās grupās. Tie nekad nav veidojuši lielus barus jūrā.[4] Kā visi alki, arī milzu alks zem ūdens peldēja, airējot ar spārniem, it kā lidotu. Nirstot tas bija ļoti veikls un manevrēt spējīgs. Ierastais ieniršanas dziļums bija apmēram 76 m, bet valdīja uzskats, ka putns spēj ienirt līdz 1 km.[8] Tas spēja uzturēties zem ūdens līdz 15 minūtēm, ilgāk kā ronis.[4] Putna spēja ienirt tik lielā dziļumā samazināja konkurenci par barību ar pārējām alkiem. Pēc niršanas milzu alks spēja kā korķis izšauties no ūdens, uzlecot augstu virs ūdens virsmas, sasniedzot stāvo klinšu radzes un dzegas.[4] Peldot uz ūdens virsmas, putns kaklu turēja ievilktu, līdzīgi kā pīle.[7]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezonas laikā milzu alki barojās kolonijas tuvumā seklos ūdeņos, pēc ligzdošanas sezonas putni devās atklātā jūrā, līdz pat 500 km prom no krasta.[7] Milzu alks galvenokārt barojās ar zivīm, kas parasti bija 12—20 cm lielas, sverot 40—50 g. Retos gadījumos tika noķertas lielas zivis, kas sasniedza pusi no putna ķermeņa garuma. Spriežot pēc putnu atliekām, kas atrastas ligzdošanas kolonijās, iecienītākās zivis bijušas Atlantijas brevortijas (Brevoortia tyrannus) un moivas.[15] Milzu alks barojās arī ar zaķzivīm, ziemeļu buļļzivīm, mencām, tūbītēm un vēžveidīgajiem. Jaunie putni barojās arī ar zooplanktonu un, iespējams, ķēra vēžveidīgos biežāk nekā pieaugušie.[7][8]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas kolonija
Milzu alka ola

Kopumā nostāsti par milzu alku ligzdošans ieradumiem nav pārāk uzticami, tomēr dažus faktus no tiem var iegūt.[16] Milzu alki veidoja monogāmus pārus uz mūžu. Tie ligzdojā lielās, blīvās kolonijās klinšaino salu pakājē.[4][7]

Putni savstarpēji bija draudzīgi, un katram pārim bijam apmēram 1 m² vietas perēšanai. Reizēm kolonijās ligzdoja arī citu sugu putni, bet milzu alki, pateicoties to lielajam augumam, dominēja.[7] Ligzdošanas vieta tika piemeklēta apmēram 100 metrus no krasta, ligzda netika būvēta un ola tika izdēta uz klints virsmas.

Dējumā bija viena bālgani dzeltena vai gaiši brūna ola ar tumšāk brūniem raibumiem vai marmorveida līnijām, apmēram 12,4 cm gara, 7,6 cm plata resnākajā galā. Ja ola tik pazaudēta sezonas sāumā, dējums tika atkārtots.[4][7] Gados, kad trūka barības, milzu alks neligzdoja.[7]

Perēja un par mazuli rūpējās abi vecāki. Inkubācijas periods ilga apmēram 39—44 dienas, un mazuļu šķilšanās parasti notika jūnijā, lai gan reizēm olas kolonijā bija novērojamas pat augustā.[4] Perēšanas poza bija vertikāla. Izšķiļoties putnēnu sedza pelēkas dūnas, tomēr precīzs to izskats nav zināms, tā kā nav saglabājusies neviena putnēna āda.[7] Sasniedzot 2—3 nedēļu vecumu, mazulis atstāja ligzdas vietu un devās uz jūru, vecākiem joprojām turpinot par to rūpēties, līdz mazulis pilnībā apspalvojās.[4][7] Jūrā bieži varēja novērot milzu alkus, vizinot mazuli uz muguras.[7] Dzimumbriedumu milzu alki sasniedza 4—7 gadu vecumā.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Putni dabā: Milzu alks
  2. Dabasdati: Novēroti lielie alki pie Daugaavas ietekas jūrā
  3. Latvijas Sarkanā Grāmata Un Vides Aizsardzība
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 Crofford, Emily (1989). Gone Forever: The Great Auk. New York: Crestwood House. ISBN 0-89686-459-6.
  5. Mitochondrial DNA Sequence Evolution and Phylogeny of the Atlantic Alcidae, Including the Extinct Great Auk (Pinguinus impennis)
  6. 6,0 6,1 IUCN: Pinguinus impennis
  7. 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 7,15 7,16 7,17 Montevecchi, William A.; David A. Kirk (1996). "Systematics-Great Auk (Pinguinus impennis)". The Birds of North America Online. Cornell Lab of Ornithology. Retrieved 29 April 2010.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 Cokinos, Christopher (2000). Hope is the Thing with Feathers: A Personal Chronicle of Vanished Birds. New York: Warner Books. ISBN 0-446-67749-3.
  9. Rackwitz, Martin (2007). Travels to Terra Incognita: The Scottish Highlands and Hebrides in Early Modern Travellers' Accounts C. 1600 to 1800. Waxmann Verlag. p. 347. ISBN 978-3-8309-1699-4.
  10. Gaskell, Jeremy (2000). Who Killed the Great Auk?. Oxford UP. p. 142. ISBN 978-0-19-856478-2.
  11. Ellis, Richard (2004). No Turning Back: The Life and Death of Animal Species. New York: Harper Perennial. p. 160. ISBN 0-06-055804-0.
  12. Morphometrics of flightlessness in the Alcidae
  13. 13,0 13,1 Morris, Reverend Francis O. (1864). A History of British Birds 6. Groombridge and Sons, Paternoster Way, London. pp. 56–58.
  14. Fuller, Errol (2003). The Great Auk: The Extinction of the Original Penguin. Bunker Hill Publishing. p. 34. ISBN 978-1-59373-003-1.
  15. Olson, Storrs L; Swift, Camm C.; Mokhiber, Carmine (1979). "An attempt to determine the prey of the Great Auk (Pinguinus impennis)". The Auk 96 (4): 790–792. JSTOR 4085666
  16. Gaskell, J. (2003). "Remarks on the terminology used to describe developmental behaviour among the auks (Alcidae), with particular reference to that of the Great Auk Pinguinus impennis". Ibis 146 (2): 231. doi:10.1111/j.1474-919x.2003.00227.x

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]