Menca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Menca
Gadus morhua (Linnaeus, 1758)
Menca
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopteri)
KārtaMencveidīgās (Gadiformes)
DzimtaMencu dzimta (Gadidae)
ĢintsMencas (Gadus)
SugaMenca (Gadus morhua)
Izplatība
Gadus morhua-Atlantic cod.png
Menca Vikikrātuvē

Menca jeb Atlantijas menca (Gadus morhua) ir mencu dzimtas (Gadidae) zivju suga. Sastopama Atlantijas okeāna ziemeļu daļā gan austrumu, gan rietumu krastos.[1] Izdala 5 pasugas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Menca mājo Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, foto uzņemts pie Norvēģijas krastiem
Daudzviet mencu resursi tiek pārzvejoti

Ziemeļaustrumu daļā menca sastopama no Ziemeļu ledus okeāna Barenca jūras līdz Biskajas līcim Atlantijas okeānā Francijas rietumu piekrastē, areālam aptverot Islandes piekrastes, Ziemeļjūru, Hebridu jūru un Baltijas jūru.[3] Ziemeļrietumu daļā tā mājo uz ziemeļiem no Haterasas raga Ziemeļkarolīnā, abos Grenlandes krastos un Labradoras jūrā.[1][4]

Baltijas jūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā mājo mazsāļo jūras ūdeņu pasuga — Baltijas menca (Gadus morhua callarias). Sastopama visā Baltijas jūrā. Gados, kad populācija liela, masveidā var ienākt jūras līčos — Rīgas, Somu un Botnijas —, kā arī jūras ziemeļdaļā. Gados, kad populācija maza, galvenokārt izplatīta jūras dienviddaļā.[2] No Bornholmas salas uz austrumiem un rietumiem sastopamas divas mencu populācijas, kas nārsto dažādos gadalaikos.[3] Galvenās nārsta vietas atrodas Bornholmas, Gdaņskas un Gotlandes ieplakās, kā arī Slupskas vagā zem haloklīna (ūdens sāļuma "lēcienslānis").[2]

Lai gan Baltijas mencu resursu kopējais stāvoklis uzlabojas, jo tiek īstenots Eiropas Savienības ilgtermiņa mencu resursu pārvaldības plāns, tomēr kopš 2014. gada Starptautiskās jūras pētniecības padomes dati norāda, ka Baltijas jūras austrumu mencas resursi ir pasliktinājušies. Savukārt, Baltijas jūras rietumu mencu resursi tiek pastāvīgi pārzvejoti. Baltijas jūras mencu resursi ir atkarīgi arī no sāļa un ar skābekli piesātināta ūdens pieplūdes no Ziemeļjūras. Lielāks skābekļa daudzums Baltijas jūrā rada labvēlīgākus apstākļus mencu nārstošanai.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz muguras un galvas virsas daudzi tumši plankumi
Mencai uz zoda ir labi attīstīts tausteklis
Lielai mātītei var būt līdz 34 kg ikru

Menca ir lielākā zivju suga visā mencu dzimtā. Ķermeņa garums var sasniegt 200 cm, svars 96 kg.[1] Baltijas jūrā menca ir mazāka, ķermeņa garums līdz 132 cm, svars 25 kg.[2] Tai ir vārpstveida ķermenis ar lielu galvu un mazām acīm. Augšžoklis ir garāks par apakšžokli. Uz zoda labi attīstīts tausteklis. Mencai ir trīs, viena no otras pilnīgi atdalītas, muguras spuras (kopā 44—55 mīksti stari) un divas anālās spuras (kopā 33—45 mīksti stari). Pirmā anālā spura sākas aiz pirmās muguras spuras. Astes spura gandrīz taisna. Sānu līnija gaiša, puslokā izliecas virs krūšu spuras. Muguras un galvas augšdaļas krāsa var būt no zaļganpelēkas līdz olīvzaļai ar daudziem tumšiem plankumiem. Sāni gaišāki, vēders balts vai netīri balts.[1][2]

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mencas dzīvo aukstā ūdenī ziemeļu akvatorijās līdz 500—600 m dziļumam gan atklātā jūrā, gan krasta tuvumā. Parasti menca uzturas līdz 150 m dziļumam, bet barošanās periodā no jūlija līdz janvārim līdz 80 m. Mazuļi un jaunās, dzimumbriedumu nesasniegušās mencas mājo piekrastes tuvumā, 10—60 m dziļumā, vietās ar akmeņainu grunti vai jūraszālēs, lai varētu slēpties no ienaidniekiem. Dzīvo baros. Raksturīgas simtiem kilometru garas nārsta un barošanās migrācijas.[1][2][3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Menca ir plēsīga. Mazuļi galvenokārt barojas ar šķeltkājvēžiem, savukārt pieaugušās zivis ar brētliņām, reņģēm, grēvēm un citām nelielām zivtiņām.[2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumgatavību menca sasniedz otrajā vai trešajā gadā, kad tām ir 40—60 cm garums.[2][3] Nārsts sākas februārī un turpinās līdz augustam. Masveida nārsts no aprīļa līdz maijam.[2] Nāstošanas vietās (50—200 m dziļumā) pulcējas milzīgi mencu bari. Ūdens temperatūra 0—12 °C.[1] Ikru peldspējas uzturēšanai un izdzīvošanai vislabvēlīgākā ūdens t° ir 4—6 °C, sāļums ne mazāks par 11 PSV, skābekļa saturs ne mazāks kā 2,0 ml/l.[2]

Mencas mātītes auglība ir 0,2—2,4 milj. ikru jeb līdz 5 kg ikru, retumis liela mātīte iznērš 9 milj. ikru jeb 34 kg ikru. Nēršana vairākās porcijās (8—22 porcijās). Ikri un kāpuri pelaģiski. Ikri attīstās apmēram 14 dienas (pie 6 °C). Pēc izšķilšanās kāpuri migrē uz ūdens virsējiem slāņiem. Kāpura stadija ilgst apmēram 3 mēnešus (pie 8 °C).[1][2] Jo vecāka un lielāka mātīte, jo ikri ir lielāki un piemērotāki attīstībai zemāka sāļuma ūdenī, kas ir ļoti nozīmīgi ikru un kāpuru izdzīvošanai.[1] Menca var sasniegt 17 gadu vecumu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Fish Base: Gadus morhua Linnaeus, 1758 Atlantic cod
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Latvijas Daba: Menca
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 WWF: Menca
  4. C.Michael Hogan, (2011) Sea of the Hebrides Archived May 24, 2013, at the Wayback Machine. Eds. P. Saundry & C.J.Cleveland. Encyclopedia of Earth. National Council for Science and the Environment. Washington DC.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]