Nīderlandiešu kā patstāvīgas nācijas veidošanās aizsākās 1581. gadā, kad no Spānijas karalim Felipem II pakļautajām Septiņpadsmit provincēm jeb "Zemajām zemēm" septiņas ziemeļu provinces atdalījās un pasludināja Zemo zemju Apvienoto provinču republikas (nīderlandiešu: Republiek der Zeven Verenigde Nederlanden) izveidi. Vadošo lomu šajā savienībā spēlēja Holandes grāfiste, kuras vārdā sāka dēvēt arī pārējo neatkarīgo Nīderlandes ziemeļu provinču iedzīvotājus.
Ilgā cīņa ar jūru ir norūdījusi holandiešu tautu stingrā darbā un gribas izturībā un pieradinājusi to pie jūras. Šīs īpašības un labvēlīgais ģeogrāfiskais stāvoklis kādreiz palīdzēja holandiešiem kļūt pat ievērojamiem okeāna braucējiem, jaunu zemju atklājējiem, tirgotājiem un kolonizatoriem. Tagad cīņas laikmets mājās ir garām. Līdz ar to, šķiet, holandieši ir zaudējuši kaut ko no savu senču darba spējām un uzņēmības, ir it kā apmierinājušies ar pagātnes ieguvumiem. [..] Garīgā dzīve un garīgās intereses Holandē attīstītas jau sen. Jau viduslaiku pirmā pusē Holandē bija ievērojamas skolas, kur mācījās daudz ārzemnieku. Vairāki ievērojami Eiropas politiķi, zinātnieki un mākslinieki izauguši holandiešu skolās, piemēram, Erasms Roterdamietis. Holandiešu māksla lāgiem radīja Eiropā laikmetus (Rembrants). Privātā dzīvē holandietis ir lēns, kluss un darbā čakls; cienī visu, kas īsts un izturīgs. Līdzīgi angļiem, holandieši mīl dzīvot savrup atsevišķās viendzīvokļa mājās pat lielpilsētu centrā. Mājās valda apbrīnojama tīrība.[1]
Nīderlandiešu skaita izmaiņas Latvijā pēc tautas skaitīšanu datiem (1897-2011)
.svg){kind=small}
