Naša Ņiva

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Naša Ņiva
Naša Ņiva
Naša Ņiva logotips 20. gadsimta sākumā (uzrakstīts baltkrievu latīņu alfabētā)
Redaktors Jagors Marcinovičs
Bijušie redaktori Andrejs Diņko
Dibināts 1906. gadā
Valoda baltkrievu
Valsts Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Pirmais izdevums 1906
Pēdējais izdevums 2018
Kopējais metiens vairāk par 6 tūkstošiem[1]
Mājaslapa nashaniva.by

Naša Ņiva (baltkrievu: Наша Ніва, tulkojumā – Mūsu druva) ir viens no vecākajiem Baltkrievijas iknedēļas laikrakstiem, dibināts 1906. gadā un atjaunots 1991. gadā. Kļuva par kultūras simbolu un baltkrievu žurnālistikas pionieri. Baltkrievu literatūrā periodu pirms Oktobra revolūcijas dēvē par Mūsu druvas periodu.[2]

No 1997. gada laikraksta saturs tiek publicēts arī vietnē nn.by, kas kļuva par apmeklētāko vietni baltkrievu valodā. 2018. gadā laikrakstu pārstāja izdot papīra formātā un tā saturu sāka publicēt tikai internetā.[3]

Pašreizējais laikraksta redaktors ir Jagors Marcinovičs, kurš pārņēma šo amatu no Andreja Diņko. Laikaposmā no 1906. līdz 1915. gadam laikraksts tika publicēts katru nedēļu. No 1991. līdz 1995. gadam to publicēja vienu reizi mēnesī. Kopš 1999. gada tas atkal ir iknedēļas laikraksts.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1906–1915[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikraksts tika dibināts 1906. gadā un aptvēra plašu politisko, ekonomisko un kultūras jautājumu loku. Par savu galveno uzvedumu tas uzskatīja Baltkrievijas politiskās nācijas konsolidāciju. Pēc tā laika novērojumiem, šis bija pirmais informācijas avots, kura veidošanā neiejaucās valdība.

Ap avīzi sapulcējās nacionālā pilsoniskā sabiedrība. Daudzas lauksaimniecības iniciatīvas, jauniešu grupas un izdevniecības izmantoja to, lai paustu savu viedokli.

Kopš dibināšanas dienām laikraksts atšķīrās ar spēcīgām interaktīvām attiecības, kurus tas izveidoja ar lasītājiem. Tajā strādāja vairāk nekā 3 tūkstoši pastāvīgie un pagaidu korespondenti, kas deva informāciju redaktoriem. Gan žurnālistikas, gan literāru darbu publicēšanā tika iesaistīts liels dalībnieku skaits no daudziem Baltkrievijas apgabaliem, kas deva unikālu iespēju atjaunot literāro valodu, izveidojot valstī izplatītākās lietošanas normas. Tādējādi laikraksts nospēlēja lielu lomu mūsdienu baltkrievu valodas ortogrāfijas un gramatikas veidošanā.

Laikraksta lasītāji un korespondenti kļuva par nācijas politiskās un intelektuālās dzīves centrālajām figūrām. Tādi bija, piemēram, Zmicers Žilunovičs, viens no pirmajiem Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas vadītājiem, un Braņislavs Taraškevičs, Rietumbaltkrievijas politiskais līderis un pirmās baltkrievu valodā drukātās gramatikas autors.

Ilgus gadus laikraksta redaktors bija Aļaksandrs Vlasavs, zemes īpašnieks no Mihavkas ciema (netālu no Minskas).

Viens no galvenajiem laikraksta politisko mērķu formulētājiem bija Ivans Luckevičs, kurš savulaik dibināja slaveno Baltkrievu muzeju Viļņā un bija daudzu politisku un kultūras projektu atbalstītājs.

Kopā ar Ivanu strādāja viņa brālis Antons, kura idejas noteica Baltkrievijas sociālistiskās partijas veidošanu. Galu galā viņš kļuva par Baltkrievijas Tautas Republikas premjerministru.

Nākamais Baltkrievijas Tautas Republikas premjerministrs Vaclavs Lastovskis kļuva par vienu no NN redaktoriem 1909. gadā. No 1912. līdz 1913. gadam viņš bija laikraksta galvenais redaktors.

Antons Luckevičs, Aļaksandrs Vlasavs, Braņislavs Taraškevičs, Zmicers Žilunovičs un Vaclavs Lastovskis tika nogalināti padomju režīma represijās 1930. gados.

Laikrakstā aktīvi darbojās baltkrievu literatūras klasiķis Jakubs Kolass. Vēl tajā tika publicēti Maksima Bahdanoviča un Zmitroka Bjaduļas darbi. No 1914. gada februāra līdz Viļņas vācu okupācijai 1915. gada rudenī laikraksta redaktors bija Janka Kupala.

Baltkrievu nacionālu interešu aizsardzība no laikraksta puses izraisīja Krievijas cenzūras uzbrukumus un laikraksta aizliegumu.

1907. gadā organizētā diskusija par agrārajām tēmām, ieskaitot rakstu ar nosaukumu "Jaunzēlandes zemes jautājums", tika atzīta par "nogurdinošu" un tajā tika saskatīta "necieņa pret valdību". Redaktors Aļaksandrs Vlasavs tika notiesāts un ievietots cietumā. Citi redaktori tika spiesti samaksāt sodu.[2]

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta sākumā laikraksts ieviesa literārās baltkrievu valodas lietošanas standartus, kā arī tika iesaistīts baltkrievu literatūras veidošanā un Baltkrievijas valstiskuma idejas attīstībā. Laikraksts kļuva par intelektuālās dzīves centru, tajā tika publicēti daudzu inteliģento personu rakstus.

Naša Ņiva tika publicēta divos baltkrievu valodas alfabētos – kirilicā un latīņu alfabētā. Šāda prakse pastāvēja līdz 1912. gadam, kad redakcijas un lasītāju referenduma rezultātā tika izvēlēts kirilicas alfabēts. No 1991. līdz 2008. gadam laikrakstu izdeva klasiskajā pareizrakstībā (traškevicā).

Publicēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikraksts darbojās kā neatkarīgo kultūras un sociālo projektu centrālais punkts.

Naša Ņiva veica izdevējdarbības centra koordinēšanas funkciju. Īpaši populāri bija ikgadējie Baltkrievijas kalendāri un almanahi, kuros varēja atrast ne tikai parasto ikdienas informāciju, bet arī literāros darbus. Publicēja arī oriģinālliteratūru un tulkojumus no citām valodām. 1912. gadā Viļņā sāka izdot satīras žurnālu Krapiva ("Nātres"), vēlāk laikraksta lauksaimniecības nodaļa pārtapa par neatkarīgu žurnālu Sacha ("Koka arkls"), kuru sāka izdot Minskā 1913. gada sākumā.

Laikraksta aizbildnībā viens no tā dibinātājiem Ivans Luckevičs sāka vākt artefaktus topošajam Baltkrievijas Nacionālajam muzejam. Pašlaik to lielāka daļa glabājas Lietuvas Nacionālajā vēstures muzejā.

Laikraksta personāls palīdzēja Ihnatam Buinickim izveidot pirmo Baltkrievijas teātra kompāniju.

Laikraksts koncentrēja uzmanību uz ekonomisko, juridisko un lauksaimniecības zināšanu veicināšanu. Tā paveiktā darba apjoms ir ļāvis vēsturniekiem un kultūras pētniekiem definēt 20. gadsimta sākuma Baltkrievijas kultūru kā Mūsu druvas periodu, atsaucoties uz izmaiņām mūsdienu kultūras un sabiedrības attīstībā.

Atjaunošanas mēģinājums 1920. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais mēģinājums atdzīvināt avīzi tika veikts Viļņā 1920. gadā. Atjaunotā laikraksta pirmais numurs tika izdots 1920. gada 28. oktobrī, īsi pēc Žeļigovska dumpja.

1920. gada decembrī laikrakstu aizliedza Polijas militārā cenzūra.

Atjaunošana Viļņā 1991. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS sabrukums un neatkarības kustības straujā izaugsme Baltkrievijā ļāva atjaunot laikrakstu. Izdošana atsākās 1991. gada maijā Viļņā, Lietuvas Republikā. Par galveno redaktoru kļuva žurnālists Sjarhejs Dubavecs, pats laikraksts atkal kļuva par nācijas demokrātiskās inteliģences galveno izdevumu. Kopā ar ziņām publicēja literārus darbus un esejas.

Pārcelšanās uz Minsku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gadā laikraksta redakcija pārcēlās uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku.

Aplūkotās tēmas mainījās no literatūras un kultūras tēmām kurss mainījās uz politiskiem un sociāliem jautājumiem.

Tika izstrādāta laikraksta tiešsaistes versija, kas kļuva par vispopulārāko interneta mājaslapu baltkrievu valodā. Saskaņā ar Google Analytics datiem, vietni apmeklēja ap 600 000 cilvēkiem mēnesī. 84% apmeklētāju bija no Baltkrievijas, no kuriem 49% bija no Minskas.[2]

Spiediens no valsts puses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar 1995. gadu un it īpaši 2000. gados laikraksts izjūta spiedienu no Aleksandra Lukašenko režīma.

Raksti tika vajāti par tradicionālās baltkrievu ortogrāfijas (Taraškievicas) izmantošanu. 1998. gadā laikraksta darbinieki uzvarēja tiesā par atļauju turpināt izmantot klasisko ortogrāfiju.

2005. gadā varas iestādes aizliedza laikraksta izplatīšanu pa Baltkrievijas pastu un tā pārdošanu Белсоюзпечать kioskos. Laikaposmā no 2006. līdz 2008. gadam laikrakstu izplatīja brīvprātīgo spēkiem.[2]

Laikrakstam daudzkārt tika uzlikts naudassods. Baltkrievijas Republikas Valsts drošības komiteja veica kratīšanas gan laikraksta birojos, gan redaktoru dzīvesvietās. 2006. gadā galvenais redaktors Andrejs Diņko tika arestēts un kādu laiku aizvadīja cietumā.

Galvenie redaktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Тыраж штотыднёвіка «Наша Ніва» дасягнуў 6000 ас.». Wayback Machine. Skatīts: 2020. gada 29. maijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «История «Нашей Нивы» c 1906 года до наших дней». Naša Ņiva. 2017. gada 18. augustā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 31. maijā.
  3. ««Нам удалось всё»: «Наша Нива» полностью переходит в интернет». Naša Ņiva. 2018. gada 6. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 30. maijā.[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]