Pāriet uz saturu

Origens

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Origēns)
Origens
Origens
Personīgā informācija
Dzimis 184. gadā
Aleksandrija
Miris 254. gadā
Tire, Libāna (Romas Impērija)
Vecāki Leonīds no Aleksandrijas
Vispārīgā informācija
Nozīmīgas idejas hermeneitika, pārdzimšana
Ietekmējies no Aleksandrijas Klēments
Valoda grieķu

Origens (grieķu: Ὠριγένης, Ōrigénēs) jeb Origens Adamantijs (grieķu: Ὠριγένης Ἀδαμάντιος, Ōrigénēs Adamántios; 184/185–253/254),[1] bija agrīns kristiešu teologs un ražīgs rakstītājs. Askēts un Baznīcas tēvs. Origens grieķu valodā komentēja un apcerēja svētos rakstus. Viņa darbi mūsdienās reizēm vērtēti kā tekstuālais kriticisms, ekseģēze, hermeneitika, filozofija vai arī sludināšana.

Vulgātas autors Hieronims nosaucis Origenu par "lielāko baznīcas vadītāju pēc apustuļiem," bet vairāki Origena viedokļi tika apstrīdēti, un Katoļu baznīca viņu neiecēla svēto kārtā, jo viņa darbi nesakrita ar apustuļu, īpaši Pāvila un Jāņa, mācību. Viņa mācības par reinkarnācijai līdzīgu dvēseles eksistenci pirms ieņemšanas "līdz viss būs atjaunots" (Apustuļu darbi 3:21; apokatastasis),[2] un par ariānismam līdzīgu Dieva Dēla pakārtošanu Dievam Tēvam bija īpaši strīdīgas.

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Origena grieķu vārds Ōrigénēs (Ὠριγένης) nozīmējot "Hora bērns" (no Ὧρος, "Hors" un γένος, "dzimis").[3] Viņa iesauka (cognomen) Adamantios (Ἀδαμάντιος) esot no grieķu adámas (ἀδάμας), ar nozīmi "nelokāms".[4]

Dzīve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Origena skolotājs Aleksandrijas Klēments aizstāvot kristietību darbā Protrepticus apstrīdēja orfismu un citus grieķu ticējumus.

Origens piedzima Aleksandrijā kristīgā ģimenē. Viņa tēvs Leonīds Origenam nodrošināja hellēnismam raksturīgo izglītību. 202. gadā tēvu nogalināja kristīgo vajāšanā Septimija Severa valdīšanas laikā. Cēzarejas Eisebijs rakstījis, ka arī Origens vēlējies mocekļa nāvi, bet māte atturējusi, noslēpjot Origena drēbes. Pēc Leonīda nāves par Origenu rūpējās kāda dižciltīga un bagāta sieviete.[5]

Cēzarejas Eisebijs stāstījis, ka 203. gadā Origens atjaunojis ticības mācības skolu Aleksandrijā, kur Aleksandrijas Klēments mācījis pirms Romas imperatora Severa vajāšanas.[6] Origens esot atbalstījis vajātos kristiešus, līdz bīskaps, vēlāk koptu pāvests Aleksandrijas Dēmētrijs, Origenam norādījis nodarboties tikai ar doktrīnu.

Askētisms un ceļojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Origens esot pārdevis savu bibliotēku un dzīvojis askētiski.[7] Cēzarejas Eisebijs stāstījis, ka, svēto rakstu iedvesmots,[8] Origens sevi kastrējis.[9] Sholastiķis Pjērs Abelārs un citi viduslaiku teologi, kā arī mūsdienu vēsturnieki rakstījuši par šo notikumu.[10][11][12][13][14][15] Imperatora Karakallas valdīšanas laikā Origens viesojies Romā, bet neizglītotais pāvests Zefirīns sagādājis vilšanos, un Origens atgriezies Aleksandrijā un kopā ar bīskapu Hēraklu turpinājis mācīt katehētus.[16] Ap 214. gadu Origens esot ceļojis uz "Arābiju" un Petru. Kad 215. gadā Aleksandrijā bija nemieri un imperators Karakalla atriebās, izraidot "ārzemniekus", Origens kopā ar Ambroziju pārcēlās uz Cēzareju. Neordinētais Origens sludināja un skaidroja svētos rakstus Jeruzalemes Aleksandra un Cēzarejas Teoktista bīskapu uzdevumā. Ambrozijs esot nodrošinājis Origenu ar vismaz septiņiem manuskriptu pierakstītājiem.

Strīds ar Aleksandrijas Dēmētriju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
bīskaps Dēmētrijs (12. koptu pāvests)

Aleksandrijas bīskaps Dēmētrijs apstrīdēja Origena ordināciju citā diecēzē (Palestīnas Caesarea Maritima),[17] un vairākas nesaskaņas piespieda Origenu pārcelties uz Palestīnu. Ap 230. gadu Origens esot "liktenīgi" kādā uzdevumā nosūtīts uz Grieķiju un aizkaitinājis Dēmētriju. Dēmētrijam nepatika sludināšana bez ordinācijas. (Dēmētrijs esot bijis pirmais, kurš Ēģiptē ieviesa bīskapa tiesības ordinēt.) Metropolīts esot sasaucis kopienas vecākos un panācis Origena izraidīšanu no Aleksandrijas. Origens 231. gadā apmetās Palestīnas Cēzarejā pie drauga un bīskapa Teoktista.[18] Pēc Dēmētrija nāves bīskaps (koptu pāvests) Hērakls pārņēma Origena skolas vadību, un pa to laiku Cēzarejā Origens sarakstīja vairākus traktātus.[19] Trīs gadus vēlāk imperatora Maksimīna Trāķieša (235–238) vajāšanas dēļ viņš patvērās pie Kapadokijas bīskapa Firmiliana. Pēc Maksimīna nāves Origens atgriezās Palestīnā un strīdos ar pāvestu Fabiānu un vairākiem bīskpapiem aizstāvējis savu "ķecerību".

Imperatora Decija vajāšana un Origena nāve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 250. gadu Romas imperators Decijs, ticēdams, ka pandēmiju izraisījusi kristiešu burvestība un nevēlēšanās pieņemt imperatora dievišķumu, uzsāka kristiešu vajāšanu, kurā Origens esot cietis.[20][21] Eisebijs aprakstījis[22] Origena spīdzināšanu.[23] Trīs gadus vēlāk Origens esot nomiris no ievainojumiem.[24] Svētais Hieronims atstāstījis leģendu, ka Origens nomiris 69 gadu vecumā un apbedīts Tirē.[25]

Darbi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vecās Derības versijas un to redakciju saistības attēlotas. LXX norāda uz Septuagintu.

Pieņemts, ka Origens bija agrīnās baznīcas dižākais "tekstuālais kritiķis", atbildīgs par vērienīgo "seškārtīgo" Hexapla Veco Derību sešu versiju (valodu) salīdzinājumu. Origens vārdu pa vārdam salīdzināja grieķu Septuagintu ar "oriģinālo" senebreju versiju un citiem grieķu tulkojumiem.[26] Spriests, ka Origena raksti, apkopojumi un ceļojumi plaši ietekmēja Jaunās Derības pielietojumu praktiski visās trešā gadsimta kristīgās baznīcās.[27] Origena traktāts De principiis[28] (Principi) esot viens no pirmajiem filozofiskiem apcerējumiem par kristīgo dogmu.[29]

Ekseģēze un filozofija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētais Epifanijs esot saskaitījis 6000 Origena darbus un iedevis sarakstu Eisebijam, bet saraksts pazudis.[30][31][32] Pilnīgs Hexapla teksts arī pazudis, bet fragmenti esot atrasti Milānā un spriests, ka saglabājušies grieķu valodā vai latīņu tulkojumos no 205 līdz 279 Origena sprediķi.[33][34][35][36][37][38] Origena traktāts De principiis plaši pētīts kopš 4. gadsimta.[39] Ap 248. gadu Origens uzrakstīja traktātu "Pret Kelsu" (grieķu: Κατὰ Κέλσου; latīņu: Contra Celsum), jo Kelss apgalvojis, ka Jēzus ar saviem "brīnumiem" bijis burvis.[40][41] Eisebijam esot bijušas apmēram simts Origena rakstītās "vēstules", bet tikai trīs saglabājušās.[42][43]

Pieņemts, ka Origens pamatā bijis platonists ar dažām stoiķu filozofijas idejām. Origena kosmoloģija bija sarežģīta un strīdīga un iekļāva apgalvojumu par dvēseles eksistenci pirms ieņemšanas. Apgalvodams, ka dievišķais Logoss "runā" svētajos rakstos, Origens apstrīdēja vairāku gnostiķu viedokli, ka Vecā Derība ir mazvērtīga. Ekseģēzē Origens esot centies atklāt svēto rakstu "būtību" tulkojot īpašvārdus un "hermeneitiski" atklāt rakstos "dziļāku" vēsturisku nozīmi. Origena izpratnē Dievs Tēvs bijis "apofātisks" jeb noliedošs un platonisks un strīdos piesaukts, lai argumentēt pret gnostiķiem par logosa pakārtojumu Dievam.[44][45][46] Origena platoniskā eskatoloģija noliedza "vienkāršu"[47][48] mileniālismu.[49]

Anatēmas un lāsts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

529. gadā imperators Justiniāns I slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas[50] un 545. gadā ar ediktiem noliedza "atjaunošanu" (apokatastasis) un kādus desmit citu Origena doktrīnu.[51][52] 553. gadā Justinians sasauca Konstantinopoles 5. koncilu, kuru tagad pazīst arī kā Otro ekumenisko koncilu. Konstantinopoles patriarhs Eitihijs un kādi 156 bīskapi piedalījās. Koncilā tika nosodīts ariānisms, nestoriānisms un monofizītisms.[53] Romas pāvests Vigīlijs oponēja un patvērās kādā Konstantinopoles baznīcā un nekad esot pieņēmis reinkarnācijas doktrīnas aizliegšanu.[54] Liecības par 553. gada koncilu ir strīdīgas, bet apgalvots, ka vairāki raksti, kas balstījās uz Origena teoloģiju tika iznīcināti.[13][55][56] Teozofs Geddes MacGregor apgalvojis, ka Origens mācījis par reinkarnāciju,[57] bet mūsdienu teologi strīdas par Origena "dvēseļu pārvietošanās" rakstu nozīmi[58][59][60][61] un par pētījumiem, ka Origena raksti aizspriedumaini tulkoti no grieķu uz latīņu valodas.[62][63][64]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ The New Catholic Encyclopedia (Detroit: Gale, 2003). ISBN 978-0-7876-4004-0
  2. ↑ Patrides, C. A. (October–December 1967). "The salvation of Satan". Journal of the History of Ideas 28 (4): 467–478. doi:10.2307/2708524. JSTOR 2708524. reprinted in C. A. Patrides. «'A principle of infinite love': The salvation of Satan». Premises and motifs in Renaissance literature. Princeton, New Jersey : Princeton University Press, 1982 [1967]. JSTOR 2708524.
  3. ↑ G. L. Prestige. «Origen: or, The Claims of Religious Intelligence». Fathers and Heretics (PDF). Bampton Lectures. London : SPCK, 1940. 43. lpp. Skatīts: 2009. gada 4. septembris.
  4. ↑ «adamant». Online Etymology Dictionary. Skatīts: 2014-08-20.
  5. ↑ Biogrāfija (latviski)
  6. ↑ Eusebius, Church History, VI.6. See Eusebius - Church History (Book VI).
  7. ↑ Eusebius, Historia Ecclesiastica, VI.3.9
  8. ↑ Mateja evaņģēlija 19:12|9: Ir einuhi, kas tādi piedzimuši no mātes miesām. Ir citi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir tādi, kas paši sevi lēmuši bezlaulībai Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.
  9. ↑ Eusebius, Historia Ecclesiastica VI.8
  10. ↑ «The Love Letters of Abelard and Heloise: Letter III. Abelard to Heloise». Sacred-texts.com. Skatīts: 2014-04-24.
  11. ↑ Edward Gibbon, The History of the Decline and Fall of the Roman Empire, Chapter XV, footnote 97
  12. ↑ Keough, Shawn W. J. (2008). "Christoph Markschies, Origenes und sein Erbe: Gesammelte Studien. Texte und Untersuchungen zur Geschichte der altchristlichen Literatur 160". Bryn Mawr Classical Review 03 (30). Atjaunināts: 2009-01-25.
  13. ↑ 13,0 13,1 Ferdinand Prat. «Origen and Origenism». Catholic Encyclopedia. New York City : Robert Appleton Company, 1911. Skatīts: 2008-10-03.. The 1903 Catholic Encyclopedia does not report this.
  14. ↑ Henry Chadwick, The Penguin History of the Church: The Early Church, (New York: Penguin Books, 1993) 108-109.
  15. ↑ William Placher A History of Christian Theology: An Introduction, (Philadelphia: Westminster Press, 1983), p62.
  16. ↑ Aleksandrijas bīskaps Heraklass (angliski)
  17. ↑ Eusebius, Church History, VII14. See Eusebius - Church History (Book VI).
  18. ↑ Eusebius, Historia Ecclesiastica VI.26
  19. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p. 122
  20. ↑ Enemies of the Roman order: treason, unrest, and alienation in the empire. New York City : Routledge. 1992 [1966]. ISBN 0-415-08621-3.
  21. ↑ Shelley, Bruce L. (1995). Church History in Plain Language, 2nd ed. Dallas: Word Publishing. p. 86.
  22. ↑ Timothy David Barnes, Constantine and Eusebius, page 351, footnote 96 (Cambridge, Mass.; London: Harvard University Press, 1981) ISBN 0-674-16530-6
  23. ↑ «Eusebius, ''Ecclesiastical History'', Book 6, chapter 39». Christianbookshelf.org. Skatīts: 2014-04-24.
  24. ↑ Shelley, p. 86.
  25. ↑ Jerome. De Viris Illustribus (Jerome).
  26. ↑ Trigg, Joseoph W. - Origen - The Early Church Fathers - 1998, Routledge, London and New York, page 16. Retrieved 2 September 2015.
  27. ↑ C.G. Bateman, Origen’s Role in the Formation of the New Testament Canon, 2010. archive
  28. ↑ «CHURCH FATHERS: De Principiis (Origen)». Newadvent.org. Skatīts: 2014-04-24. (angliski)
  29. ↑ «Origen on Prayer - Christian Classics Ethereal Library». Ccel.org. 2005-06-01. Skatīts: 2014-04-24.
  30. ↑ Haer., lxiv.63
  31. ↑ Ecclesiastical History, VI., xxxii. 3; Eng. transl., NPNF, 2 ser., i. 277
  32. ↑ Epist. ad Paulam, NPNF, vi. 46
  33. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p124.
  34. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p124.
  35. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p125
  36. ↑ «Greek text found». Roger-pearse.com. 2012-06-11. Skatīts: 2014-04-24.
  37. ↑ «Lorenzo Perrone About Origen’s Newly Discovered Homilies on the Psalms». Alin Suciu. 2012-06-12. Skatīts: 2014-04-24.
  38. ↑ Joel C. Elowsky (editor), John 1-10. Ancient Christian Commentary on Scripture: New Testament, Voliume 4a., page xix, (InterVarsity Press Academic, 2007). ISBN 978-0-8308-1489-3
  39. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature(2010).p125
  40. ↑ See: E. R. Dodds, The Greeks and the Irrational.
  41. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p127
  42. ↑ Historia ecclesiastica, VI, xxxvi.3; Eng. transl. NPNF, 2 ser. i.278-279.
  43. ↑ PG 17, 624-6; Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p126
  44. ↑ T. E. Pollard, Johannine Christology and the Early Church, page 95 (Society for New Testament Studies Monograph Series 13, Cambridge University Press, 1970). ISBN 978-0-521-07767-5
  45. ↑ Origen. «On Christ». De Principiis. Skatīts: 2012. gada 2. maijs.
  46. ↑ Kelly, Joseph F., The Origins of Christmas, Liturgical Press, 2004, p. 67-69.
  47. ↑ The New Schaff-Herzog Encyclopedia of Religious Knowledge, Vol.8, p. 273
  48. ↑ The Anchor Bible Dictionary (1997) article "Chiliasm", The Labyrinth of the World and the Paradise of the Heart (Johann Amos Comenius, ed. 1998) p. 42 and Jews and Christians: The Parting of the Ways, A.D. 70 to 135 (James D. G. Dunn, 1999) p. 52.
  49. ↑ «History of Dogma - Volume II - Christian Classics Ethereal Library». Ccel.org. 2005-06-01. Skatīts: 2014-04-24.
  50. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2016. gada 2. maijā.
  51. ↑ Apocatastasis 2. Opponents (angliski)
  52. ↑ Robert Sträuli. Origenes der Diamantene. Zurich : ABZ Verlag, 1987. 71, 355–357. lpp. ISBN 3-85516-005-8.
  53. ↑ Eutychius I (angliski)
  54. ↑ «Kas aizliedza reinkarnāciju (latviski)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2016. gada 2. maijā.
  55. ↑ Philip Schaff (redaktors). «The Anathemas Against Origen». Nicene and Post-Nicene Fathers: Series II, Volume XIV (The Seven Ecumenical Councils). Peabody, Massachusetts : Hendrickson Publishers, 1994 [1885]. ISBN 1-56563-116-1.
  56. ↑ Rowan A. Greer. Origen. New York City : Paulist Press, 1979. 3. lpp. ISBN 0-8091-2198-0.
  57. ↑ Geddes MacGregor. Reincarnation in Christianity: a new vision of the role of rebirth in Christian thought. Quest Books, 1978. 48–. lpp. ISBN 978-0-8356-0501-4. Skatīts: 2013. gada 22. maijs.
  58. ↑ For example, compare On Mathew, Ch.1
  59. ↑ Cf. Tertullian, A Treatise on the Soul, Ch.XXXII
  60. ↑ See Commentary on Matthew, Book XIII
  61. ↑ «Origen, Contra Celsum (248 CE). Book VII, Ch. XXXII. Frederick Crombie's translation into English is available online». Newadvent.org. Skatīts: 2014-04-24.
  62. ↑ St. Jerome. "To Avitus" (Letter 124). Revised and edited for New Advent by Kevin Knight.
  63. ↑ «Hieronymus_Stridonensis_cps2, Epistolae, 124, p0». Mlat.uzh.ch. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-12-27. Skatīts: 2014-04-24.
  64. ↑ Cross, F. L., and Elizabeth A. Livingstone. The Oxford Dictionary of the Christian Church (Second Edition). New York: Oxford University Press, 1984. p. 1009.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Origēns
Autoritatīvā vadība

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Origens&oldid=3955902"