Ostgoti

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ostrogoti)
  Vēsturiskā "gotu zeme" Jētelande
  Gotlandes sala
  Vielbarkas kultūra 3. gadsimta sākumā
  Čerņahovas kultūra 4. gadsimta vidū

Ostgoti (latīņu: Ostrogothi — "austrumgoti", vācu: Ostgoten), zināmi arī kā greitungi[nepieciešama atsauce] (Greutungen), bija ģermāņu cilts. Tā no gotiem atšķēlās 3. gadsimtā (otrs atzars bija vestgoti). Ostgoti piedalījās lielajā tautu staigāšanā.

Iespējams, ka ostgotu nosaukums nāk no indoeiropiešu pirmvalodas vārda austr, kas nozīmē "spīdošs".

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gutasāgā aprakstīta gotu cilts daļas pārcelšanās no Gotlandes uz Dagdas salu, kur viņi „uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz Krieviju un Grieķiju”[1].

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka goti no 1. līdz 3. gadsimta sākumam bija kolonizējuši mežaino Vislas baseinu (Vielbarkas kultūra). 2. gadsimta vidū viņi virzījās uz dienvidaustrumiem, uz mūsdienu Ukrainas teritoriju, kur bija attīstījusies Zarubiņecas kultūra. Viņi sasniedza Dņestru, Dņepru un Melnās jūras ziemeļu piekrasti. 3. gadsimta vidū goti sasniedza Donu. Uz dienvidiem viņi ieņēma Dākiju. Šo kopējo gotu kultūru mūsdienās sauc par Čerņahovas kultūru.

Sadalīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. gadsimtā goti bija sadalījušies divās grupās. Melnās jūras ziemeļu stepes un mežastepes gotus, kuru valdnieki bija no Amalu dinastijas, sāka saukt par greitungiem jeb ostgotiem. Dākijas gotus, kurus pārvaldīja Baltu dinastija, sauca par tervingiem jeb vestgotiem.

Aptuveni 370. gadā gotu pārvaldītajā teritorijā no austrumiem iebruka huņņi, bojā gāja gotu ķēniņš Ermanariks. Nespējot pretoties tiem, daļa ostgotu devās uz Romas teritoriju Balkānos, bet daļa vienojās ar huņņiem un palika dzīvot iepriekšējās vietās. Neliela daļa nostiprinājās Krimas pussalā.

Iebrukums Romas impērijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ostgotu ķēniņvalsts Teodorika valdīšanas laikā.

Pēc huņņu varas sabrukuma 5. gadsimta otrajā pusē ostgoti sāka uzbrukumus Ilīrijai.

489. gadā ostgoti ar Teodoriku priekšgalā uzvarēja Itālijas ķēniņu Odoakru un 493. gadā ieņēma visu Itāliju. Teodoriks Itālijā, Sicīlijā un Ilīrijā izveidoja Ostgotu ķēniņvalsti, kas formāli bija Austrumromas impērijas pakļautībā. Teodoriks centās apvienot gotus un romiešus vienā tautā, bet tas neizdevās, jo goti piekopa ariānismu, bet vietējie iedzīvotāji bija kristieši. Pēc Teodorika nāves Austrumroma centās iekarot Ostgotu ķēniņvalsti, līdz 6. gadsimta vidū tas izdevās. Atlikušie ostgoti devās uz ziemeļiem un apmetās Norikas provincē tagadējās Austrijas dienvidos, kur viņus asimilēja vietējie iedzīvotāji.

Zināmie ostgotu ķēniņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Atanariks (Athanaricus, ap 300. gadu), greitungu ķēniņš mūsdienu Ukrainā
  • Ahulfs (Achiulfus, 350), greitungu ķēniņš mūsdienu Ukrainā
  • Ermanariks (Hermanericus, 350-375), Amalu dinastijas valdnieks, miris huņņu iebrukuma laikā
  • Vitimers (Vithimerius, 375-376) krita kaujā pret alaniem un huņņiem
  • Viforiks (Viforicus, no 376)
  • Valamirs (Valamirus, 447–468/469), Amalu dinastijas valdnieks, valdīja mūsdienu Ungārijā pēc Atilas nāves līdz 469. gadam
  • Tjudimirs (Theodomirus, 469–474), Vidomira jaunākais brālis
  • Teodoriks (Theodoricus, 474–526), Tjudimira dēls, valdīja mūsdienu Slavonijā, pakļāva visu Itāliju
  • Atalariks (Athalaricus, 526–534), Teodorika mazdēls
  • Amalasunta (Amalasuntha, 534), Teodorika meita
  • Tjudahads (Thiudahadus, 534–536), Amalasuntas brālēns, nogalināts cīņā par varu
  • Vitigs (Vittigis, 536–540), gotu karavadonis
  • Hildibalds (Hildibaldus, 540–541), rietumgotu ķēniņa brāļadēls
  • Erariks (Ariaricus, 541), rūģiešu karavadonis
  • Totila (Totila, 541–552) jeb Baduila, Hildibalda brāļadēls, krita kaujā pret Austrumromas karaspēku
  • Teja (Theias, 552–553), karavadonis, krita kaujā pret Austrumromas karaspēku

Ostgotu ķēniņu monētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 24. martā. Skatīts: 2014. gada 8. februārī.