Ovidijs dzimis 43. gada p.m.ē. 20. martā aptuveni 140 km uz austrumiem no Romas dižciltīgu jātnieku ģimenē. Kopā ar gadu vecāko brāli mācījās Romā. Divdesmit gadu vecumā brālis nomira, kas atstāja uz Ovidiju iespaidu. Ovidijs bija apguvis retorikas mākslu, kā arī iesaistījās politikā, tomēr dzeja viņa interešu lokā ņēma virsroku. Viņš nonāca gan Marka Valērija Mesallas, gan Gaja Cilnija Mecenāta tuvumā, kas ļāva Ovidijam iegūt kontaktus ar tā laika rakstniekiem.[1] Citu ievērojamu romiešu dzejnieku Vergiliju viņš satika vienu reizi savā mūžā, toties sadraudzējās ar Properciju un pazina Horāciju un daudzus citus dzejniekus.
8. gadā Romas imperators Oktaviāns, visticamāk viņa saistības dēļ ar Romas eliti,[1] Ovidiju izsūtīja uz Tomisu (mūsdienu Konstancu) pie Melnās jūras, kur viņš deviņus gadus vēlāk, 17. gadā, nomira.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ovidijs.
