Padomju dzīvesveids

Labāko darbinieku godaplāksne

Padomju dzīvesveids apzīmē PSRS iedzīvotājiem kopīgas ikdienas sadzīves tendences, ko noteica valdošā komunistiskā režīma politika.

Stagnācijas pēdējos gados padomju sabiedrībā skaidri iezīmējās problēmas, kas asi izpaudās perestroikas laikā, un noveda pie strauja PSRS sabrukuma.

Izaugsmes apsīkums

Straujā padomju ekonomikas izaugsme sāka apsīkt 1960. gados, laikā, kad padomju vadība solīja uzlabot ikdienas cilvēku dzīves līmeni un sasniegt komunismu. Hruščova solītā ASV apdzīšana un komunisma sasniegšana neīstenojās. Ekonomiskā izaugsme 1970. gadu laikā ievērojami apsīka, radot neapmierinātību iedzīvotājos, kas bija cerējuši uz daudz ātrāku savas labklājības pieaugumu.

1975. gadā padomju iedzīvotāji vidēji patērēja uz pusi mazāk kartupeļu, un ēda divreiz vairāk gaļas nekā 1951. gadā. 1960. gadā 8% iedzīvotāju bija televizors, 4% ledusskapis, 4% veļasmašīna. 1975. gadā jau 74% bija televizors, 62% ledusskapis un 65% veļasmašīna. Padomju vara to visu demonstrēja kā sociālistiskās iekārtas panākumus. Vienlaikus, padomju iedzīvotājiem bija liegta saskare ar Rietumiem, kur šajā laikā notika vēl straujāka ekonomikas izaugsme un iedzīvotāju dzīves līmenis bija daudz augstāks.

Baltijas republikās bija salīdzinoši viens no augstākajiem dzīves līmeņiem Padomju savienībā. Kaukāza republiku iedzīvotājus uzskatīja par korumpētiem melnā tirgus darboņiem, kamēr Vidusāziju par ļoti atšķirīgu un atpalikušu.

Sociālā politika

Slava padomju skolotājam!

Izglītību, medicīnu, bērnudārzus, mājokli, sabiedrisko transportu valsts nodrošināja par velti, vai par mākslīgi pazeminātām cenām. Pakalpojumu kvalitāte bija zema, trūkstot jebkādai konkurencei.

Valsts centās nodrošināt darbavietas visiem, bieži pret cilvēku gribu nosūtot tos uz reģioniem vai neperspektīvām darbavietām. Tika saglabāta neproduktīva un darbietilpīga ražošana, kas nodarbināja tūkstošiem cilvēku, kas ražoja zemas kvalitātes produktus. Stagnējošā ekonomika nespēja radīt nepieciešamo darbavietu skaitu, un valstī radās slēptais bezdarbs, kas īpaši skāra sievietes un padomju Vidusāzijas republiku iedzīvotājus. Vienlaikus, parādījās iespējas papildus peļņai. Ļoti labi atalgoja darbu Sibīrijā, kur primitīvos dzīves un darba apstākļus atsvēra vairākas reizes lielāka alga.

Labākas dzīves meklējumos lauku jauniešu liela daļa devās strādāt uz pilsētām, tā saasinot darbaspēka trūkumu neefektīvajā padomju lauksaimniecībā. Pilsētās strādājošie bieži mainīja darbavietas, meklējot iespējas uzlabot savu sadzīvi (galvenokārt, atsevišķu dzīvokli).

Lai novērstu sabiedrības nemieru, pārtikas pamatproduktu cenas tika turētas nemainīgi zemas, kamēr iekāroto statusa produktu (īpaši automašīnu) cenas un pieejamību uzturēja mākslīgi augstu. Tas nodrošināja vismaz šķietamu sociālo vienlīdzību. Kā izņēmums minama padomju nomenklatūra, taču arī tās privilēģijas, salīdzinājumā ar mūsdienām, nebija tik uzkrītošas. Nomenklatūra saņēma papildus prēmijas, iespējas iepirkties labi apgādātos pārtikas un sadzīves preču specveikalos, vieglāku piekļuvi statusa priekšmetiem — dzīvokļiem, vasarnīcām, automašīnām un atpūtas braucieniem uz Austrumu bloka valstīm.

Kamēr PSRS Eiropas daļā dzīvojošajās tautās ikdienas sadzīves problēmas izraisīja dzimstības krišanos, padomju varas sniegtais dzīves līmeņa pieaugums iepriekš nabadzīgajā Vidusāzijā noveda pie strauja dzimstības pieauguma, ilgtermiņā draudot ar slāvu tautu ietekmes samazināšanos PSRS.

1960. gadā 13% bērnu apmeklēja bērnudārzus, 1970. gadā 32% un 1975. gadā 37%. Tas galvenokārt attiecās uz pilsētām, kamēr mazpilsētās un laukos bērni auga mājās. Lai risinātu bērnudārzu trūkumu, jaunajām mātēm pagarināja pēcdzemdību atvaļinājumus.

Brežņeva varas gados obligāto pamatizglītību pagarināja no 8 uz 10 gadiem. Lielā mērā tika nodrošināta vidusskolas vai profesionālā vidējā izglītība, taču problēmas radīja iekļūšana augstskolās, kur labāk izglītotās pilsētu inteliģences bērni baudīja priekšrocības. Skolu darba kvalitāti vērtēja pēc tā, cik daudzi skolēni veiksmīgi pabeidza katru klasi. Lai arī daudz pūļu pielika, uz otro gadu palikušo skolēnu skaita samazināšanai, izplatīta bija atzīmju inflācija. Sākot ar 1972. gadu universitāšu iestājeksāmenos vērtēja arī vidusskolas atzīmes. Pēc aptuveniem datiem, 20-30% studētgribētāju izgāzās universitāšu iestājeksāmenos. Vidusāzijā caurkritušo skaits bija tuvu 70%. Skolotājiem reizi 5 gados bija jāiziet profesionāla pārbaude. 1980. gadā pārbaudīja 2 miljonus skolotāju, no kuriem 17% lika uzlabot prasmes.

Veselības aprūpes sistēma

Valsts budžets nodrošināja bezmaksas medicīnas pakalpojumus. Brežņeva varas gados iezīmējās tendence samazināt tēriņus veselības nozarei. 1950. gadā 5,2% budžeta atvēlēja medicīnai, 1960. gadā 6,6%, 1970. gadā 6%, 1975. gadā 5,2% un 1980. gadā 5%. Medicīnas iestādēm bija noteikts apkalpojamo pacientu plāns, katrai slimībai (neatkarīgi no individuālā pacienta situācijas) bija noteikts slimnīcā pavadāmo dienu skaits. Pastāvēja problēmas ar sterilitāti, kas noveda pie pēcoperāciju infekcijām. Slimnīcām bija noteikts pieļaujamo nāves gadījumu skaits. Lai to nepārsniegtu, slimnīcas bieži atteicās uzņemt smagi slimos iedzīvotājus. Par spīti propagandai, sāka pieaugt jaundzimušo mirstība, tāpēc šos datus pārtrauca publiskot 1974. gadā.

Statistiski PSRS bija visvairāk slimnīcas gultu uz vienu iedzīvotāju. Taču slimnīcu inventārs un sniegtie pakalpojumi bija primitīvi. Trūka modernas iekārtas, klientu aprūpi bieži veica formāli. Medicīnas darbinieku algas bija zemas, un plaši izvērsās atklāta "pateicību" došana (ziedi, konfektes, alkohols) un kukuļošana, lai saņemtu labāku aprūpi un tiktu pie prestižāka ārsta.

Sistēma nebija vienlīdzīga. Ārpus sabiedriskajām poliklīnikām un slimnīcām pastāvēja dažādu iestāžu un ministriju slimnīcas, kas bija pieejamas tikai noteiktam iedzīvotāju lokam. Sava sistēma pastāvēja svarīgākajām ministrijām, Zinātņu akadēmijai un citām prestiža grupām. Nomenklatūras vajadzībām izveidoja dažādas slēgtās slimnīcas, kurās bija pieejamas Rietumu zāles un medicīnas kvalitāte bija daudz augstāka. Par to rūpējās Veselības aizsardzības ministrijas Ceturtā nodaļa.

Pārtikas problēmas

Kartupeļu novākšana

Tipveida universālveikals

No 1975. gada aizvien plašāk izpaudās dažādu pārtikas produktu regulārs trūkums. Strādnieku neapmierinātību ar pārtikas pamatproduktu trūkumu lielajās pilsētās izdevās daļēji risināt ar pārtikas kartīšu ieviešanu un kampaņveidīgu pārtikas piegāžu uzlabošanu. Mazpilsētās un laukos preču un pārtikas situācija vienmēr bija sliktāka, ko daļēji kompensēja piemājas saimniecībās izaudzētā pārtika. Kolhozos strādājošie veica tikai nepieciešamā darba minimumu, koncentrējoties uz savām privātajām saimniecībām. Ražas novākšanai (kartupeļiem, kokvilnai) lauku darbos regulāri nosūtīja pilsētniekus, skolēnus un karavīrus. Piena un gaļas trūkums svarīgajās rūpniecības pilsētās Gorkijā un Toljati 1981. gadā izraisīja stihiskus strādnieku streikus, ko izbeidza, veikaliem ātri piegādājot pārtiku.

Nabadzība

Oficiāli nabadzība Padomju Savienībā nepastāvēja, taču izmantoja terminu "mazapgādātie". Hruščova varas laikā pētnieki veica vairākos minimālo ienākumu aprēķinus. 1967. gadā publiskoja 1959. gadā veiktu aprēķinu, kas četru cilvēku ģimenei (vecāki un divi bērni) ar visiem pieejamajiem sociālajiem pabalstiem minimālo ienākumu līmeni noteica uz 51 rubli mēnesī katram ģimenes loceklim. No šiem ienākumiem 56% tiktu tērēti pārtikai un 20% apģērbam, kamēr valsts subsidētās komunālās izmaksas būtu tikai 5,6%. Veselību un izglītību uzskatīja par bezmaksas. Tādējādi ģimenes ienākumiem mēnesī būtu jāpārsniedz 206 rubļi, lai tā nebūtu nabadzīga. Problēmas uzreiz radīja tas, ka 1965. gadā vidējā alga bija tikai 97 rubļi mēnesī. Šajā laikā 30% pilsētnieku un 40% laucinieku dzīvoja zem nabadzības līmeņa.

Brežņeva varas gados veica jaunu nabadzības līmeņa aprēķinu, kurā četru cilvēku ģimenei mēnesī vajadzēja 267 rubļus. PSRS vidējā alga šo līmeni sasniedza 1974. gadā. Tajā pašā gadā nabadzīgajām ģimenēm sāka izmaksāt 12 rubļu pabalstu par katru bērnu zem astoņu gadu vecuma. 1981. gadā vidējā viena strādājošā mēnešalga sasniedza 172,5 rubļus, tādējādi četru cilvēku ģimenes ienākumi pēc nodokļiem bija ap 310 rubļiem. Vieglajā rūpniecībā, apkalpojošajā sfērā, veselībā un kultūrā strādājošie parasti saņēma zemākās algas. 1981. gadā inženieri saņēma no 95-150 rubļiem, skolotāji no 80-140 rubļiem, ārsti no 100-170 rubļiem mēnesī. Vidējā pensija 1981. gadā bija 58,8 rubļi mēnesī. Trūkums un nabadzība tikai veicināja zādzības no darbavietām, melno tirgu un kukuļņemšanu. 1980. gadā vairāk par 250 rubļiem mēnesī uz vienu ģimenes locekli saņēma 1,3% iedzīvotāju. 150-250 rubļus — 17,1%, 75-150 rubļus 55,9%. Mazāk par 75 rubļiem — 25,8% iedzīvotāju. Lai arī algas pakāpeniski cēla, nedaudz cēlās arī cenas. No 1980. līdz 1985. gadam gaļas cena auga par 5%, desu par 13%, zivju par 2%, augļu un dārzeņu par 21%. Vidējā inflācija šajos gados bija 6%. Pārtikai iedzīvotāji tērēja ap 34% savas mēnešalgas.

Reāli pastāvošo iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību demonstrē valsts krājkases dati. Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Baltijas republikās 10% noguldītāju piederēja līdz 15% noguldījumu. Gruzijā, Armēnijā, Kazahijā, Moldāvijā 10% noguldītāju piederēja līdz 22% noguldījumu, kamēr Azerbaidžānā un Vidusāzijā 10% piederēja no 33% līdz 55% kopējo noguldījumu. Padomju varas vājums dienvidu republikās, kurās bija saplūdusi klanu un partijas vara, nozīmēja, ka šeit veidojās spēcīgi ēnu ekonomikas un noziedzības grupējumi, kas izpletās pa pārējo Savienību.

Patērētāju sabiedrības veidošanās

Daudzus padomju dzīves trūkumus PSRS valdība pamatoja ar lielajiem Otrā pasaules kara postījumiem, taču laikam ejot, iedzīvotāji šim argumentam ticēja aizvien mazāk. Komunistiskā ideoloģija zaudēja savu pievilcību, iedzīvotājiem regulāri pārliecinoties, ka partijas saukļi un lozungi bieži paliek nepiepildīti. Ideoloģiskā vienaldzība veicināja cinismu pret padomju sistēmu un pieaugošu koncentrēšanos uz savas labklājības vairošanu.

No 1973. līdz 1980. gadam, starptautiskā saspīlējuma atslābuma politikas ietvaros, PSRS pārtrauca padomju tautu valodās raidošo Rietumu radio staciju signālu bloķēšanu, paverot informācijas un izklaides logu. Aizvien plašākie kontakti un saskare ar Rietumu dzīvesveidu radīja Rietumu preču kultu. Daļa iedzīvotāju, galvenokārt tūrismam atvērtajās lielpilsētās un nomenklatūras pārstāvji, izmantoja iespējas iegādātie Rietumu preces, kuru stils un kvalitāte acīmredzami bija augstākā līmenī. Īpaši neapmierināti ar lēno attīstību bija jaunieši, kas arī bija visieinteresētākie patēriņa kultūrā un Rietumu precēs. Džinsi kļuva par vienu no pieprasītākajiem produktiem, un to nēsāšanu padomju ideoloģija centās apkarot.

Dārzkopības kooperatīvu veidošana deva iespēju nelielu vasarnīcu celtniecībai. Turīgākā iedzīvotāja daļa vismaz daļēji savus līdzekļus varēja iztērēt automašīnu un kooperatīvo dzīvokļu iegādē. Savus jaunos dzīvokļus iedzīvotāji mēģināja piepildīt ar sekcijām, čehu kristālu un citiem prestiža objektiem.

Dzīvokļu trūkums

Pieaugošā industrializācija un laucinieku pārcelšanās uz pilsētām nodrošināja ražošanu ar darbiniekiem, taču valsts nespēja vienlīdz ātri celt mājas. Pēc oficiālajiem datiem, pilsētniekiem pieejamā dzīvojamā platība 1982. gadā sasniedza 9 kv.m. uz cilvēku (1950. gadā tie bija 5 kv.m.). Priviliģētajā Maskavā izdevās sasniegt 11,3 kv.m. uz cilvēku. 1960. gadā 60% iedzīvotāju dzīvoja komunālajos dzīvokļos. 1980. gadā 20% iedzīvotāju dzīvoja komunālajos dzīvokļos, un 5% rūpnīcu kopmītnēs. Proporcionāli jauno dzīvokļu celtniecības apjomiem palielinājās to iedzīvotāju neapmierinātība, kas vēl gaidīja dzīvokļa rindā. Priekšroku bieži ieguva iebraucēji, kas ieradās, lai strādātu rūpnīcās. Pastāvēja dažādas pilsētu, rūpnīcu un ministriju dzīvokļu rindas, taču visās tajās bija jāgaida daudzus gadus.

No 1973. līdz 1982. gadam noslēgto laulību skaits par sešiem miljoniem pārsniedza uzbūvēto dzīvokļu skaitu, kas nozīmēja, ka daudzas jaunās ģimenes dzīvoja kopā ar vecākiem. Neprecētiem cilvēkiem atsevišķu dzīvokli saņemt bija gandrīz neiespējami. Laukos un kolhozos problēmu nedaudz atviegloja privātmāju iegādes un celtniecības iespējas. Puslegāli darbojās dzīvokļu maiņas tirgus, kā arī istabu izīrēšana apakšīrniekiem. Lai pārceltos uz dzīvi pilsētās, bija nepieciešama oficiāla pieraksta atļauja (propiska). Lai to saņemtu, uzplauka viltus laulības, pilsētniekiem precoties ar propiskas kārotājiem no laukiem vai citām pilsētām.

Rūpnīcu un valsts iestāžu darbinieki centās risināt dzīvokļu problēmu, veidojot dzīvokļu kooperatīvus. Pirms 1977. gada divistabu kooperatīvā dzīvokļa iegūšanai uzreiz bija jāiemaksā 5000 rubļi, atlikušo cenu samaksājot 15 gadu laikā. Vēlāk pirmo maksājumu palielināja līdz 6500 rubļiem. Pat pie šādām cenām kooperatīvo dzīvokļu piedāvājums neapmierināja pieprasījumu. Kooperatīvos dzīvokļus parasti būvēja nomalēs un jaunajos mikrorajonos, kuros trūka veikalu un servisu. Priviliģētām iestādēm, organizācijām un ministrijām deva iespēju savus dzīvokļus (bieži specprojektus, vai no labākas kvalitātes materiāliem) būvēt tā sauktajā "klusajā centrā" — nedaudz nost no galvenajām centra ielām un citu iedzīvotāju uzmanības. Augstos amatos strādājošie nereti izmantoja nelegālas iespējas iegūt valsts būvmateriālus, lai būvētu privātmājas. 1974. gadā atklājās, ka Gruzijas PSR nelegāli uzceltas 50 000 privātmājas.

Negatīvās tendences

Papildus plānveida ekonomikas neefektivitātei, regulārajām neražām un melnajam tirgum, iedzīvotāju ikdienu ietekmēja algu stagnācija. Formāli algas turpināja augt, taču to pieaugums bija minimāls, kas nozīmēja arī preču patēriņa stagnāciju.

Ja galveno pārtikas produktu cenas gandrīz nebija mainītas kopš 1962. gada, tad algas bija pieaugušas gandrīz par 70%, kas radīja piedāvājuma un pieprasījuma nesakritību. Iedzīvotājiem nebija kur likt naudu. Rindas, nevajadzīgu produktu pirkšana vēlākai pārdošanai un melnais tirgus bija pieaugošā naudas apjoma rezultāts. Nestabila preču piedāvājuma rezultātā cilvēki masveidā izpirka visu. Īpaši augstu vērtēja deficītās preces no Austrumu bloka valstīm, kuras demonstrēja īpašnieka statusu.

Dažādu preču trūkums veicināja naudas pārpalikumu sabiedrībā. Viens no šīs problēmas rezultātiem bija motivācijas zudums, jo pat palielinoties algai, par to nevarēja iegādāties vēlamās preces. Otrs rezultāts bija visuresošais melnais tirgus un blata sistēma, attīstoties paralēlajai patēriņa ekonomikai, kas tikai palielināja preču deficītu un korupciju. Veikalu darbinieki daudzas preces izpārdeva melnajā tirgū par paaugstinātām cenām, tā vēl vairāk samazinot veikalā esošo produktu daudzumu.

Melnais tirgus daļēji stabilizēja stāvokli valstī, jo samazināja plānveida ekonomikas radītās problēmas vismaz daļēji nodrošinot deficīto produktu pieejamību. 1972. gadā vismaz 1/3 naudas valstī tika tērēta melnajā tirgū, vai noguldīta bankās. Uzkrājumu apjoms no 1965. līdz 1978. gadam pieauga septiņkārtīgi.

Korupcija Padomju Savienībā bija sastopama visos sabiedrības un partijas līmeņos, līdz par Kremļa elitei. Kaukāza un Vidusāzijas republikās korupcija bija institucionalizēta, notika dažādu amatu pārdošana.

Pieauga dažāda veida noziedzība, ko atspoguļoja TV seriāli un kinofilmas, pieauga kriminālromānu popularitāte. Milicijas korumpētība bija labi zināma, to dažādi centās ierobežot VDK, kas noveda pie abu iestāžu pārstāvju konfliktiem. VDK, kuras rīcībā bija reālā informācija par situāciju valstī, kļuva par vienu no institūcijām, kas bija gatava atbalstīt reformas. Tas īpaši izpaudās Andropova valdīšanas laikā, kad sākās kampaņa pret korupciju.

Vienveidīgajā un ierobežotajā padomju sabiedrībā pieauga alkoholisms un pašnāvības. Neapmierinātību ar sadzīvi iedzīvotāji slīcināja alkoholā, strauji pieaugot alkoholiķu skaitam. Valdība izmantoja alkoholu kā sabiedrības kontroles līdzekli. Piemēram, alkohola veikali atradās netālu no lielajām rūpnīcām. Degvīna pudeles korķi nevarēja aizvērt, veicinot pudeles ātru izdzeršanu. Vīrieši bieži sametās trijatā vienai pudelei, to izdzerot turpat pie veikala. Alkohola patēriņš uz vienu cilvēku pieauga no 1,9 litriem 1952. gadā līdz 14,2 litriem 1984. gadā. Atšķirībā no Rietumvalstīm, alkohola patēriņu PSRS pamatā veidoja nevis vīns un alus, bet degvīns. Pašnāvība skaits uz 100 000 iedzīvotāju pieauga no 17,1 1965. gadā līdz 29,7 1984. gadā.

Izmaiņas sabiedrībā

Rakstnieki un gleznotāji aizvien vairāk pievērsās nacionālām tēmām, daudzas grāmatas un filmas pievērsās Krievijas Impērijas varenībai, uzsverot tās pozitīvos aspektus. Sabiedrībā cirkulēja dažāda satura nelegālā literatūra, ko radīja pretpadomju disidenti un valsts vajātās reliģiskās kopienas.

Samazinoties kadru mainībai un apsīkstot straujai izaugsmei, pasliktinājās pilsētu inteliģences karjeras iespējas. Izglītības sistēma radīja vairāk inženierus un speciālistus nekā ekonomika spēja nodarbināt. Daudzi savu darbalaiku pavadīja neproduktīvi, vai staigājot pa veikaliem. Augstākās nomenklatūras pārstāvju bērniem tika nodrošinātas vietas prestižās augstskolās un karjeras iespējas. Lai arī labais tonis prasīja nomenklatūras priviliģēto stāvokli slēpt, viņu acīmredzami labākais dzīvesveids veicināja pārējo iedzīvotāju neapmierinātību.

Režīma nestabilitāte

Padomju režīma un partijas varas pieaugošo vājumu demonstrēja tas, ka atklātu protestu un streiku gadījumos netika izmantots bruņots spēks, bet ātri rasts risinājums sadzīves situācijas uzlabošanai. Režīms baidījās, ka atklāts konflikts ar saviem iedzīvotājiem varētu novest pie situācijas, kurā partija zaudētu varu. Armijas daļas visticamāk atteiktos šaut uz iedzīvotājiem, un VDK vienību ilgstoša lojalitāte partijai, kuras korupciju tā labi zināja, arī nebija garantēta. Armija, īpaši pēc Jaruzelska veiktā apvērsuma Polijas Tautas Republikā, plašu nemieru gadījumā varētu mēģināt pati sagrābt varu. Novecojošā un konservatīvā padomju vadība nebija gatava radikālām reformām, joprojām tērējot lielus līdzekļus militārajām vajadzībām un neefektīvajai lauksaimiecībai. Padomju iedzīvotāju neapmierinātība ar ikdienas trūkumiem vēl neizvērsās atklātā visas padomju sistēmas kritikā. Tā izlauzās Gorbačova Perestroikas laikā.

Skatīt vēl

• Padomju identitāte