Pāriet uz saturu

Parastā skaldlapīte

Vikipēdijas lapa
Parastā skaldlapīte
Schizophyllum commune
Jaunas parastās skaldlapītes
Jaunas parastās skaldlapītes
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaAtmateņu rinda (Agaricales)
DzimtaSkaldlapīšu dzimta (Schizophyllaceae)
ĢintsSkaldlapīšu ģints (Schizophyllum)
SugaParastā skaldlapīte (S. commune)
Parastā skaldlapīte Vikikrātuvē

Parastā skaldlapīte (Schizophyllum commune) ir Latvijā ļoti bieža maza skaldlapīšu ģints sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami, taču koksnainuma dēļ ar citām sēnēm bagātos reģionos pārtikā tiek lietoti reti.

Sēnei ir diezgan daudz īpatnību, kas attiecas uz tās dzimumvairošanos, lapiņu noslēgšanās sistēmu, ārstnieciskajām īpašībām un spēju augt dažādās vietās, ieskaitot cilvēka organisma iekšieni, tāpēc tā izsauc paaugstinātu zinātnieku un mediķu uzmanību. Tā ir arī viena no pasaulē izplatītākajām makroskopisko sēņu sugām.[1] Tās genoms tika pilnībā izpētīts 2010. gadā, un tā bija starp pirmajiem organismiem, kas tika šādi izpētīta.[2][3]

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Parastajai skaldlapītei ir īpatnēja cepurītes maliņa
Visbiežāk parastās skaldlapītes sastopamas uz lapu koku stumbriem
Skaldlapītes parasti aug lielās grupās
Vecumā skaldlapīšu lapiņas ievērojami nobrūnē

Sugu pirmais aprakstījis Kārlis Linnejs 1755. gadā kā Agaricus alneus, mūsdienu latīņu nosaukumu 1815. gadā tai devis Eliass Magnuss Frīss. Kopš 20. gadsimta sākuma bijis tikai viens mēģinājums nosaukt to citādi — 2004. gadā tika piedāvāts izdalīt to jaunā ģintī kā Merulius communis, taču tas netika atzīts.

Pastāv viedoklis, ka šī suga patiesībā ir sugu komplekss, kuras ir tik tuvas, ka ārēji nav atšķiramas. Taču šādas aizdomas tiek izteiktas par ļoti daudzām sugām,[4] un Reipera pētījumi 20. gadsimtā parādīja, ka dažādos kontinentos ievāktie īpatņi veido auglīgus savstarpējus pēcnācējus, kas liecina par to piederību vienai sugai.[5]

Ģints nosaukumu gan latīniski, gan latviski devusi lapiņu šķeltā šķautne.

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Cepurīte: sēdoša, nieres vai gliemežnīcas veida, ieapaļa vai ovāla, bieži piestiprināta substrātam vēdekļveidā, plāna, ļoti sīksta, sausa, sākumā gandrīz balta vai krēmkrāsas, vēlāk gaiši pelēka līdz pelēcīgi sārtai vai mitrā laikā brūnganai, vecumā uz cepurītes bieži tumšāki koncentriski loki. Sīki mataina. Maliņa robota. Platums 2—5 cm. Uz veciem augļķermeņiem var apmesties cianobaktērijas, nokrāsojot tos zaļganus.[3]
  • Lapiņas: radiālas vai vēdekļveidīgas no paša piestiprinājuma substrātam, retas, ādainas, sākumā bālganas, vēlāk brūngani pelēksārtas vai pelēkvioletas, ar gareniski šķeltu šķautni. Faktiski sēnes "lapiņas" ir krokas, nevis lapiņas (analoģiski gailenēm), taču saskatīt atšķirību nav vienkārši.[6][7] Paretam lapiņas ir vērstas arī augšup.[8]
  • Kātiņš: ļoti īss vai biežāk nav vispār, tā vietā cepurīte kontakta vietā ar substrātu piltuvveidīgi sašaurinās.
  • Mīkstums: sīksts, bālgans, nemaina krāsu. Garša un smarža nemanāmas.[3]
  • Sporas: elipsoīdi ovālas līdz cilindriskām, gludas, taisnas vai nedaudz izliektas, bezkrāsainas vai iesārtas, nav amiloīdas, nobirums masā iesārtā krēmkrāsā vai bālgans līdz baltam. Izmēri 3—6/1—2,5 µm (tomēr dažādu avotu viedokļi stipri atšķiras).[9][10][11][12][13]
  • Bazīdijas: cilindriskas ar vidus pāržmaugu, četrsporu, 15—30/5—7 µm.
  • Cistīdas: heilocistīdas 35—50/5—7 µm, cilindriskas līdz vālesveida formas, izvietotas kušķos pie lapiņu šķeltajām malām, ar graudainu ornamentu.[3]

Augšanas apstākļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saprotrofa sēne, visbiežāk aug uz atmirušas lapu koku koksnes, taču spēj augt arī uz skuju kokiem un salmiem,[7][12] nodeguļiem un čiekuriem, attīstīties uz dzīvas koksnes (parasti vertikālās rindās)[13] vai citiem dzīviem organismiem. Aug parasti ārpus mežiem atklātās saulainās vietās, nereti pilsētās, spēj būt daudzgadīga, tāpēc atrodama visu gadu. Parasti grupās, reizēm ar saaugušām cepurītēm.[10] Veido baltu, lēni attīstošos koksnes puvi,[11] noārdot koksnē esošo lignīnu.[5] Latvijas klimatā parastais jauno augļķermeņu veidošanās laiks no jūlija līdz oktobrim.

Sausumizturīga, taču augšana notiek tikai mitrumā. Katra sēnes cepurītes apakšdaļas kroka ("lapiņa") sastāv no divām plāksnītēm, kuru malas sausumā uzritinās, bet mitrā laikā iztaisnojas, atsedzot himēniju ar sporām. Šis mehānisms ļauj sēnes augļķermenim nogaidošā režīmā pārdzīvot ilgstošus sausuma periodus.[1] No skaldlapītēm pirmoreiz tika izdalīti hidrofobīni — olbaltumvielu grupa, kas veido ūdeni atgrūdošu pārklājumu.[14]

Bieži sastopama visā pasaulē, izņemot Antarktīdu.[15]

Spēj būt mikoparazīts, iznīcinot citu sēņu hifas, tādējādi tikušas izteiktas cerības, ka skaldlapīti varētu izmantot pret sēnītēm — augu parazītiem.[16]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastajai skaldlapītei ir 23 328 atšķirīgi dzimumi, kurus tehniski pareizāk saukt par pārošanās veidiem.[17] Jebkura dzimuma indivīdi ir saderīgi pārošanai ar visiem, izņemot viņu dzimumu. Tomēr ir divi ģenētiskie lokusi, kas nosaka pārošanās veidu, lokuss A ar 288 alēlēm un B lokuss ar 81 alēlēm. Sēņu pāris būs auglīgs tikai tad, ja tiem būs atšķirīgas gan A, gan B alēles; tas ir, katrs dzimums var veidot auglīgus pārus ar 22 960 citiem.[18] Vēlāki avoti nosauc arī lielākus skaitļus (ap 28 000).[1]

Barības vērtība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairumā valstu tiek uzskatīta par neēdamu sīkstuma dēļ, taču tropiskajās zemēs nereti tiek lietota pārtikā, tai skaitā Meksikas dienvidu un Indijas austrumu rajonu tirgos tā ir viena no visbiežāk pārdotajām sēnēm.[19] Pētnieki skaidro to ar gaļīgo sēņu ātro bojāšanos karstā klimatā, kamēr sīkstās skaldlapītes ir viegli nogādājamas pārdošanai. Žāvētas tās var saglabāties desmitiem gadu un samitrinātas atkal sākt ražot sporas.[3] Valstīs, kur tās lieto pārtikā, tās vāra zupās, sautē vai košļā kā gumiju.[20][21]

Dienvidaustrumu Āzijā tiek audzēta pārtikai.[22]

Medicīniskās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēne piesaistījusi farmakoloģijas uzmanību. No parastās skaldlapītes augļķermeņiem iegūts bioloģiski aktīvs polisaharīds shizofilāns, kuram piemīt pretaudzēju, antimikrobu, pretiekaisuma un antivīrusu iedarbība. Šobrīd ar shizofilānu ir izveidoti preparāti, kuri palīdz ārstēt piena dziedzeru slimības, vēzi, kā arī tas iekļauts pretiekaisuma līdzekļu sastāvā.[20]

Ir izveidoti saules aizsargkrēmi, kuri satur shizofilānu, kā arī preparāti cīņai pret hronisku nogurumu.

Ķīnā un Japānā sēne tiek lietota tautas medicīnā dažādiem mērķiem.[20]

Veselības apdraudējums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skaldlapītes spēja pielāgoties videi novedusi pie tās spējas augt arī novājinātā cilvēka organismā ar imūndeficītu, tāpat kā citos siltasiņu dzīvniekos (ir fiksēta inficēšanās ar parasto skaldlapīti suņiem un roņiem).[23] Vairāk nekā pusē novēroto gadījumu, kad cilvēku spējušas inficēt bazīdijsēnes, tā bijusi tieši parastā skaldlapīte. Daudzos gadījumos patogēno sugu gan nav izdevies precīzi noteikt, jo šādos apstākļos sēnes parasti neveido sporas, un bieži iekšķīgu sēnīšsaslimšanu arī neizdodas diagnosticēt. Parastais saslimšanas veids bija bronhu vai plaušu mikoze,[24] bet ir fiksēts arī smadzeņu abscess.[25] Īpaši apdraudēti ir bērni; vienā gadījumā sēnei pat bija izdevies sākt veidot augļķermeņus deguna blakusdobumos.[1] Drošības pēc šo neindīgo sēni iesaka uzglabāt bērniem nepieejamās vietās, kur tie nevarētu ieelpot sporas.[20]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā parastā skaldlapīte ir vienīgā sēne ar šādām dubultlapiņām. Vēl skaldlapīšu ģintī dažādi autori uzskaita līdz 50 citām sugām,[26] taču visas tās ir pasaulē mazpazīstamas un Latvijā citas skaldlapīšu sugas nav atrastas.[27]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Tom Volk's Fungus of the Month for February 2000 — Schizophyllum commune
  2. ↑ Robin A Ohm; De Jong, JF; Lugones, LG; Aerts, A; Kothe, E; Stajich, JE; De Vries, RP; Record, E; et al. (Jul 2010), "Genome sequence of the model mushroom Schizophyllum commune", Nature Biotechnology, 28 (9): 957—63, doi:10.1038/nbt.1643, PMID 20622885
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Грибы Сибири: Щелелистник обыкновенный (Schizophyllum commune)
  4. ↑ Taylor, John; Turner, Elizabeth; Townsend, Jeffrey; Dettman, Jeremy; Jacobson, David (2006). "Eukaryotic microbes, species recognition and the geographic limits of species: examples from the kingdom Fungi". Phil. Trans. R. Soc. B. 361 (1475): 1947—1963. doi:10.1098/rstb.2006.1923. PMC 1764934. PMID 17062413.
  5. ↑ 5,0 5,1 Mushroom Observer. Schizophyllum commune Fr.
  6. ↑ Kuo, M. (2021, April). Schizophyllum commune. MushroomExpert.Com
  7. ↑ 7,0 7,1 Энциклопедия грибов: Щелелистник обыкновенный
  8. ↑ Dziedava: Sēnes. Parastā skaldlapīte
  9. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 430. lpp.
  10. ↑ 10,0 10,1 Sugu enciklopēdija: Parastā skaldlapīte
  11. ↑ 11,0 11,1 «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 136. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 234. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  13. ↑ 13,0 13,1 Senes.lv: Parastā skaldlapīte
  14. ↑ Wessels J, De Vries O, Asgeirsdottir SA, Schuren F (August 1991). "Hydrophobin Genes Involved in Formation of Aerial Hyphae and Fruit Bodies in Schizophyllum". The Plant Cell. 3 (8): 793—799. doi:10.1105/tpc.3.8.793. PMC 160046. PMID 12324614.
  15. ↑ GBIF atradņu karte un foto: Schizophyllum commune Fr.
  16. ↑ WALTER GAMS, ... KADRI PÕLDMAA, in Biodiversity of Fungi, 2004
  17. ↑ Raper, J.R., 1966. Genetics of sexuality in higher fungi. Ronald Press, New York
  18. ↑ Kothe, Erika (1996). "Tetrapolar fungal mating types: Sexes by the thousands". FEMS Microbiology Reviews. 18 (1): 65—87. doi:10.1016/0168-6445(96)00003-4. PMID 8672296
  19. ↑ Ruán-Soto, F.; Garibay-Orijel, R.; Cifuentes, J. (2006). "Process and dynamics of traditional selling of wild edible mushrooms in tropical Mexico". Journal of Ethnobiology and Ethnomedicine. 2 (1): 3. doi:10.1186/1746-4269-2-3. PMC 1360659. PMID 16393345.
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 20,3 AGFonds
  21. ↑ Грибы средней полосы: Щелелистник обыкновенный, Schizophyllum commune
  22. ↑ California Fungi—Schizophyllaceae
  23. ↑ First isolation of Schizophyllum commune in a harbor seal (Phoca vitulina). Yasuko Hanafusa, Yuzo Hirano, Hirofumi Watabe, Kentaro Hosaka, Mitsutaka Ikezawa, Tomoyuki Shibahara. PMID: 26933208 DOI: 10.1093/mmy/myw008
  24. ↑ Chowdhary, A; Kathuria, S; Agarwal, K; Meis, JF (Nov 2014). "Recognizing filamentous basidiomycetes as agents of human disease: A review". Med Mycol. 52 (8): 782—97. doi:10.1093/mmy/myu047. PMID 25202126.
  25. ↑ Brain abscess caused by Schizophyllum commune: an emerging basidiomycete pathogen. J D Rihs 1, A A Padhye, C B Good, PMID: 8784558 PMCID: PMC229083 DOI: 10.1128/JCM.34.7.1628-1632.1996
  26. ↑ GBIF atradņu karte un foto: Schizophyllum genus
  27. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 17. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Parastā_skaldlapīte&oldid=3661803"