Vladimirs Svjatoslavičs
| Vladimirs Svjatoslavičs Valdamarr Володимеръ Святъславль | |
|---|---|
 | |
| 6. Kijivas lielkņazs | |
|
Amatā 980. gada 11. jūnijā — 1015. gada 15. jūlijā | |
| Priekštecis | Jaropolks Svjatoslavičs |
| Pēctecis | Svjatopolks Vladimirovičs |
| Novgorodas kņazs | |
|
Amatā 970. gads — ap 988. gadu | |
| Priekštecis | Svjatoslavs Igorevičs |
| Pēctecis | Višeslavs Vladimirovičs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
ap 958. gadu Budotino pie Pleskavas[1] (tagad  Krievija) |
| Dzīves vieta | Kijiva - Veļikijnovgoroda - Norvēģija - Veļikijnovgoroda - Kijiva |
| Miršanas dati |
1015. gada 15. jūlijā Berestovo pie Kijivas (tagad  Ukraina) |
| Apglabāts | Desmitās tiesas baznīca, Kijivā, mūsdienās - nezināmā vietā |
| Tēvs | Svjatoslavs Igorevičs |
| Māte | Maluša |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Rogneda Rogvolodovna, Bizantijas Anna, vēl četras sievas |
| Bērni | 13 dēli, 10 meitas |
| Reliģija | pagānisms, vēlāk kristietība |
Vladimirs Svjatoslavičs (senkrievu: Володимѣръ Свѧтославичь, ukraiņu: Володимир Святославич, krievu: Владимир Святославич, baltkrievu: Уладзімір Святаславіч; dzimis ap 960. gadu, miris 1015. gada 15. jūlijā) bija Kijivas lielkņazs, kurš 988. vai 989. gadā Krimā pieņēma kristīgo ticību un sāka pārveidot rusu pagānu valsti Gardarīki par kristīgo Kijivas Krievzemi.
Kaut arī viņa kristītais vārds bija Vasilijs (grieķu: Βασίλειος), valdnieks turpināja lietot savu pagānisko vārdu "Valdemārs" jeb "Vladimirs". Krievu historiogrāfijā tiek godāts kā Vladimirs Lielais, Svētais Vladimirs un Vladimirs Kristītājs, bet biļinās — Vladimirs Krāšņā Saulīte (krievu: Владимир Красное Солнышко). Tā kā ieviesa kristietību Krievzemē pirms Lielās shizmas, arī katolismā tiek uzskatīts par vienu no svētajiem.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vladimirs Svjatoslavičs bija Kijivas kagana Svjatoslava Igoreviča, kas vikingu sāgās dēvēts par Svenu, ārlaulības dēls no viņa sakara ar kņazienes Olgas kalponi Malušu. Svjatoslavs Igorevičs tomēr atzina Vladimiru par savu dēlu. Vladimirs piedzima kādā ciemā Pleskavas pievārtē, kur Olga par sodu bija izsūtījusi Malušu.[2][3] Olga vēlāk pieņēma mazgadīgo Vladislavu Kijivas galmā, kur ar viņa audzināšanu nodarbojās mātesbrālis Dobriņa. 969. gadā nomira Krievzemes kņaziene Olga un 970. gadā, aiziedams karagājienā uz Bizantiju (kurā viņš gāja bojā), Svjatoslavs atstāja par vietvalžiem savus dēlus, Jaropolku Svjatoslaviču — Kijivā, Oļegu Svjatoslaviču — Ovručā, bet Vladimiru — Novgorodā.
Kad Vladimirs valdīja Novgorodā, viņa karadraudzē bija no igauņu gūsta izpirktais norvēģu Vīkas provinces valdnieka Trigves Olafsona dēls Olafs, vēlākais karalis Olafs I. 977. gadā starp brāļiem izcēlās karš. Oļegs kaujās krita, Vladimirs aizbēga uz pie Norvēģijas valdnieka Hokona Sigurdsona (Håkon Sigurdsson), bet Jaropolks sāka valdīt visā Krievzemē. 980. gadā Vladimirs ar varjagu palīdzību atgriezās Krievzemē, padzina Jaropolka vietvaldi no Novgorodas, ieņēma Polocku, kur ar varu paņēma par sievu Jaropolkam apsolīto Rognedu Rogvolodovnu. Tajā pašā 980. gadā (citos avotos minēti arī citi gadi) Vladimirs ieņēma Kijivu, bet Jaropolks tika nogalināts.
Kļuvis par rusu valdnieku, Vladimirs 981. gadā vadīja karagājienu pret poļu kņazu Meško I un pakļāva Sarkanās Krievzemes (Galīcijas) zemi. 981.—982. gadā viņš uzbruka vjatičiem un piespieda viņus samaksāt meslus. 983. gadā Vladimirs rīkoja karagājienus pret jātvingiem, 984. gadā pret radimičiem, 985. gadā pret Volgas bulgāriem un hazāriem un apprecējās ar bulgāru valdnieka meitu, no kuras viņam piedzima divi dēli — Boriss un Gļebs. 988. gadā viņš iecēla savu dēlu Jaroslavu par Rostovas valdnieku. 988. gadā viņš pakļāva Donas lejteci, kur Tmutarakaņā iecēla savu dēlu Mstislavu par vietvaldi. 988. gadā Vladimirs pēc ilgāka aplenkuma ieņēma Bizantijai piederošo Taurijas Hersonesas pilsētu (krievu hronikās: Korsuņa, tagadējā Sevastopole) Krimas pussalā.
Austrumromas imperatora Bazileja II (valdīja 976.-1025.) sūtņi veda miera sarunas ar kņazu Vladimiru, kā rezultātā Hersonesa tika atdota grieķiem apmaiņā pret valdnieka māsu Annu. Viens no nosacījumiem bija kristīgās ticības pieņemšana, tādēļ turpat Hersonesā Vladimirs tapa kristīts. Pēc tam, kad Vladimirs ar Annu ieradās Kijivā, viņš piespieda kristīties arī savus padotos un vasaļus.
991. gadā Vladimirs devās karagājienā pret Dņestras horvātiem, bet 992. gadā atkārtotā karagājienā pret poļiem uz tagadējo Galīciju un Volīniju, kur dibināja Vladimiras pilsētu.
994.—997. gadā viņš no jauna devās karagājienā lejup pa Volgas upi pret Volgas bulgāriem. 997. gadā Kijivai uzbruka stepēs dzīvojošie pečeņegi, kas noslēdza savienību ar poļu kņazu Boļeslavu I un atkārtoti iebruka Vladimiram pakļautajās zemēs 1001. un 1013. gadā. Pēc Romas impērijas parauga Vladimirs licis stepē uz dienvidiem no Kijivas uzbērt zemes vaļņus (Змиевы валы) un ierīkot nocietinājumus Dņepras krastos. 1006.-1007. gadā Kijivā savā misijas braucienā pie pečeņegiem viesojās vācu mūks Bruno no Kverfurtes, kurš savā latīniski rakstītajā vēstulē Svētās Romas impērijas ķeizaram Heinriham II Vladimiru dēvēja par "Rusu vecāko" (senior Ruzorum).
Pēc kņazienes Annas nāves Vladimirs apprecējās vēlreiz, iespējams, ar Svētās Romas impērijas ķeizara Otto mazmeitu. Viņam pakļautajās zemēs pārvaldīja dēli no vairākām sievām, kas jau viņa dzīves laikā izraisīja ķildas. Par savu pēcteci Vladimirs izvēlējās Borisu un 1014. gadā viņa dēls Jaroslavs Vladimirovičs, kas bija Novgorodas valdnieks, atteicās maksāt tēvam meslus. Vladimirs nomira, gatavojoties karagājienam uz Novgorodu 1015. gada jūlijā.
-
Vladimirs un Ragneda (Arturs Baumanis, 1886) -
Krievzemes kristīšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iesākumā Vladimirs valdīja kā skandināvu un senslāvu pagānu reliģiju piekritējs, un izveidoja Kijivā reliģisku kompleksu tradicionālajiem dieviem. Vēlāk, kā vēsta leģendas, Vladimirs uzaicinājis gudrus vīrus no apkārtējām valstīm, lai izvēlētos kādu no reliģijām — islāmu, katolismu, jūdaismu. Pēc sarunas ar "grieķu filozofu" esot palicis pie pareizticības. Pēc hronikas ziņām, 987. gadā Vladimirs nolēma kristīties "pēc grieķu parauga". 988. gadā viņš ieņēma Taurijas Hersonēsu (mūsdienu Sevastopoles teritorijā), un pieprasīja par sievu Bizantijas princesi Annu, pretējā gadījumā draudot doties uz Konstantinopoli. Bizantieši piekrita, ja Vladimirs kristītos, kas arī tika izdarīts. Kijivā kristīšana noritēja salīdzinoši mierīgi, tomēr Novgorodā tauta sacēlās un kristietība tika ieviesta ar varu.
Tika nodibināta Konstantinopoles patriarhāta Kijivas metropolija. Vladimiram pieraksta arī baznīcas likumdošanas izveidi (Церковный Устав Владимира). Vladimira laikā sāka drukāt pirmās Krievzemes monētas — zelta zolotņikus un sudraba srebreņikus. Šajās monētās parādās Vladimira simbols — trijžuburis, kas mūsdienās attēlots Ukrainas valsts ģerbonī un ir tās simbols. Vladimira valdīšana un kristietības ieviešana saistīta arī ar izglītības un rakstības sākšanos Krievzemē. Uz valsti tika uzaicināti bizantiešu un bulgāru mūki no Atonas. Tika sākta arī mūra celtniecība, dibinātas pilsētas (Vladimira, Belgoroda u. c.).
Pazīstamākie Vladimira bērni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms kristīšanās Vladimirs bija pazīstams kā "lielais netiklis" (latīņu: fornicator maximus, pēc Merzeburgas Tītmāra ziņām) — viņam bija apmēram 1000 piegulētāju dažādās pilsētas un bija vairākas oficiālas sievas. Pēc kristībām Vladimirs visas savas sievas esot atlaidis mājās. Zināms par 12 vai 13 Vladimira dēliem un vismaz 10 meitām.
- Svjatopolks Vladimirovičs, saukts par Nolādēto (Oкаянный) (ap 979 — 1019) — Kijivas liekņazs
- Izjaslavs Vladimirovičs (978/979 — 1001) — Polockas kņazs
- Jaroslavs Vladimirovičs, saukts par Gudro (Мудрый) (ap 978 — 1054) — Rostovas un Novgorodas kņazs, Kijivas lielkņazs
- Mstislavs Vladimirovičs, saukts par Drosmīgo (Храбрый) (ap 983 — 1036) — Tmutarakaņas un Čerņihivas kņazs
- Sudislavs Vladimirovičs (-1063) — Pleskavas kņazs
- Gļebs Vladimirovičs (ap 987 — 1015) — Muromas kņazs, kopā ar brāli Borisu kanonizēts, skat. Svētie Boriss un Gļebs
- Boriss Vladimirovičs (ap 986 — 1015) — Rostovas kņazs, kopā ar brāli Gļebu kanonizēts, skat. Svētie Boriss un Gļebs
- Dobroņega (-1087) — Polijas karaļa Kazimira I Atjaunotāja sieva
Vladimira Svjatoslaviča ciltskoks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Энциклопедический словарь Ф.А. Брокгауза и И.А. Ефрона. — С.-Пб.: Брокгауз-Ефрон. 1890—1907.
- ↑ Диба Ю. Історично-географічний контекст літописного повідомлення про народження князя Володимира Святославовича: Локалізація Будятиного села // Княжа доба. Історія і культура. Львів: Інститут українознавства ім. І. Крип'якевича НАН України. — Вип. VI. — С. 37-70
- ↑ Диба Ю. Батьківщина святого Володимира: Волинська земля у подіях X століття (Міждисциплінарні нариси ранньої історії Руси-України). — Львів: Видавництво «Колір ПРО», 2014. — 484 с.: іл. — (Серія «Невідома давня Україна». — 1)
- ↑ Iekavās senākais vikingu vārda variants
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vladimirs Svjatoslavičs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Rurika dinastijas valdnieks .png){kind=small}
| ||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Svjatoslavs Igorevičs |
Novgorodas kņazs 969.—977. |
Pēctecis: Jaropolks Svjatoslavičs | ||
| Priekštecis: Jaropolks Svjatoslavičs |
Novgorodas kņazs 979.—988. |
Pēctecis: Višeslavs Vladimirovičs | ||
| Priekštecis: Jaropolks Svjatoslavičs |
Kijivas lielkņazs ap 980.-1015. |
Pēctecis: Svjatopolks Vladimirovičs | ||
|