Pelagonitissa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dievmāte Pelagonitissa, 1421.–1422. gg., Maķedonija
  • Nosaukums: Rotaļīgā (Rotaļīgais Bērns); Pelagonitissa (no Pelagonijas pilsētas, Maķedonijā, nosaukuma); Kardiotissa
  • Svētku dienas: Pelagonitissa 7. novembrī; Šujas un Smoļenskas Dievmāte 2. novembrī, 11. jūlijā, 28.jūlijā
  • Avoti: Majūmas Kozma “Slavējamā daudz augstāk par ķerubiem”, pateriks, Atona
  • Ikonogrāfija: Kristus Bērns sēž Dievmātei uz labās vai kreisās rokas, ar rociņām tiecas pret Dievmāti, pieskaroties Viņas zodam vai vaigam, krasi atmetis atpakaļ galvu

“Rotaļīgais Bērns” – viena Dievmātes Eleusa ikonogrāfiskā varianta krieviskais nosaukums, kurš atspoguļo īpaši emocionālo Dievmātes un Dēla attiecību raksturu, abiem rotaļājotie (draiskojoties).[1] Krievijā šis nosaukums radies vēlīnajos viduslaikos, tas nav ne literārs epitets, ne toponīms, bet galvenokārt ikonogrāfu un ikonu gleznošanas cienītāju vidū lietots apzīmējums; nav zināmi gadījumi, kad šis nosaukums būtu lietots kā ikonas uzraksts.  Vairākumā paraugu Kristus Bērns sēž uz Dievmātes labās vai kreisās rokas, strauji tiecās ar rociņām pie Dievmātes sejas, pieskaroties Viņas zodam vai kaklam, spēcīgi atmetis atpakaļ galvu. Viņa figūru ir dzīvīgas, nepacietīgas kustības pilna, tādejādi Dievmātei nākas Dēlu pieturēt, maigi piespiežot vienu no Viņa kailajām kājiņām (tās bieži ir sakrustotas). Neatņemama ikonogrāfijas detaļa ir rakstu rullis Bērna, uz aizmuguri atmestajā rokā. Pastāv viedoklis, ka Bizantija aizguvusi šo tēlu no itāļu mākslas XIV gadsimtā, kur kompozīcija ar rotaļājošos Bērnu bija plaši izplatīta, saistot šī tipa rašanos Rietumos ar gotikas mākslu. Tomēr liela daļa pētnieku nešaubās par ikonogrāfijas bizantisko izcelsmi, viņuprāt, Itālijā ienākušu no Austrumiem. “Rotaļīgā Bērna” ikonogrāfija bija plaši izplatīta postbizantiskajā mākslā, īpaši slāviskajās zemēs (Serbijā, Maķedonijā, Krievijā, kā arī Grieķijā). Tās prototips visticamāk ir, līdz mūsdienām nenonākušais, senais Dievmātes Pelagonitissas tēls, ko godināja Pelagonijā (Maķedonijā).[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Alfredo Tradigo ; translated by Stephen Sartarelli. Icons and saints of the Eastern Orthodox Church. Los Angeles : J.P. Getty Museum, 2006. 180. lpp. ISBN 978-0-89236-845-7.
  2. pod obŝej redakciej Patriarha Moskovskogo i vseâ Rusi Aleksiâ II. Pravoslavnaâ ènciklopediâ. Moskva : Cerkovno-naučnyj centr "Pravoslavnaâ ènciklopediâ, 2001. ISBN 5-89572-007-2.