Pērnavas vaivadija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Województwo parnawskie
Pernu vaivadija
Pērnavas vaivadija
Polijas-Lietuvas ūnijas vaivadija
1598 – 1621 (1660) Sweden-Flag-1562.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of
Pērnavas vaivadija (woj. Parnawskie) Pārdaugavas Livonijas hercogistes sastāvā (1619)
Pārvaldes centrs Pērnava
Politiskā struktūra Vaivadija
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Pārdaugavas Livonijas hercogistes prezidijus pārdēvēja par vaivadijām
 - Pārdaugavas Livonijas hercogistes pārvaldes reforma 1598. gads
 - Poļu-zviedru karš (1600-1629) 1600.-1629. gads
 - Otrais Ziemeļu karš 1655.-1661. gads
Platība 12 000 km²

Pērnavas vaivadija (poļu: Województwo parnawskie) bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes administratīva vienība, kas izveidota pēc pārvaldes reformas 1598. gadā. Pērnavas vaivadijā bija iekļautas mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas. Zviedrijas kontrolē no 1621. gada, Polijas-Lietuvas kopvalsts no vaivadijas formāli atteicās ar 1660. gada Olivas miera līgumu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pērnavas vaivadija (sarkanā) Polijas-Lietuvas sastāvā

Pēc Polijas-Lietuvas ūnijas uzvaras Livonijas karā (Jamzapoļskas miera līgums), karalis Stefans Batorijs 1582. gadā veica Livonijas zemju pārdalīšanu. Gandrīz visas bijušo bīskapiju zemes kļuva par kroņa īpašumu, kuru sadalīja trīs daļās, ar pārvaldes centriem Tērbatā, Alūksnē un Koknesē. Tikmēr bijušās Livonijas ordeņa zemes sadalīja lēņu zemēs, ko izdalīja vietējiem vācu, kā arī poļu un lietuviešu muižniekiem.[1] Lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 stārastijas (Rīgas, Cēsu, Daugavgrīvas, Kokneses, Pērnavas, Vīlandes, Tērbatas, Neihauzenes, Alūksnes, Raunas, Kerepecas, Haseles, Oberpāles, Rēzeknes, Laikas, Aizkraukles, Daugavpils, Siguldas, Tauras, Ērgļu, Cesvaines, Krimuldas, Turaidas, Limbažu, Suntažu, Gulbenes).

Savus lēmumus Stefans Batorijs apstiprināja ar 1582. gada 4. decembrī izdoto Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae):

  • Cēsīs tiek izveidota katoļu Cēsu bīskapija. Baznīcai jārūpējas par skolu celšanu.
  • Rīgā un Livonijā tiek saglabāta protestantu Augsburgas ticības apliecība.
  • Cēsis, Tērbatā un Pērnavā izveido trīs kara apgabalus (prezidijus), kuru vadītāji (prezidenti) karā ved vietējos iedzīvotājus un muižniekus.
  • Divreiz gadā Cēsīs jāsasauc zemes tiesa. Pilsētas saglabā savas esošās tiesas.
  • Pēc saskaņošanas ar karali, svarīgāko jautājumu apspriešanai jāsasauc Livonijas landtāgs.
  • Zemniekiem aizliedz nēsāt ieročus, izņemot medību laikā, vai ar sava kunga atļauju.[2]

1582. gadā Stefana Batorija iesāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un tika atsākta pēc Sigismunda III pieņemtās Livonijas Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana vācu muižniekiem, jo iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes, un spieda atteikties no protestantisma. Sākoties poļu-zviedru karam situācija mainījās, Sigismundam III cenšoties nosargāt vācu muižniecības lojalitāti. Tas gan neizdevās, un lielākā daļa vietējo muižnieku uzreiz pārgāja zviedru protestantu pusē.[3]

1598. gadā Sigismunds III Vāsa iebruka Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā. Kara priekšvakarā Pārdaugavas hercogistes iekārta tika reformēta, padarot to līdzīgāku pārējās Polijas-Lietuvas ūnijas pārvaldei. 1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu III no troņa, kas kalpoja par iemeslu Poļu-zviedru kara (1600-1629) sākumam.

Iekarošana un likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijas iekarojumi

1600. - 1601. gadā zviedriem izdevās iekarot Pērnavas vaivadiju. Tomēr Lietuvas lielhetmanis Jans Karols Hodkevičs ātri atkaroja zaudēto Valmieru, Vīlandi un citas pilsētas. 1602. gada sākumā zviedru rokās bija palikusi tikai Pērnava. 1604. gadā Polijas-Lietuvas karaspēks uzvarēja divās lielās kaujās Zviedru Igaunijā, netālu no Paides. 1605. gadā Zviedru Igaunijā ieradās 5000 vīru lieli zviedru papildspēki. 1608. gadā zviedru karavadonim grāfam Mansfeldam izdevās ieņemt Vīlandi. Tomēr 1609. gadā Hodkevičs atgriezās Vidzemē, ieņēma Pērnavu, sakāva zviedru floti pie Salacgrīvas un Mansfelda karaspēku netālu no Gaujas.

Karš atsākās 1617. gada sākumā, pēc tam, kad Zviedrija bija noslēgusi izdevīgo Stolbovas miera līgumu ar Krieviju. 1617. gadā krīt Pērnava. 1620.-1622. gados Polijas-Lietuvas karaspēks cieta smagas sakāves pie Rīgas un Zemgalē. Ar 1622. gada novembra Jelgavas pamiera noteikumiem ūnija atteicās no zviedru iekarotajām Livonijas zemēm. Oficiāli Polijas-Lietuvas ūnija no Pērnavas vaivadijas teritorijas atteicās ar Olivas miera līguma parakstīšanas 1660. gadā.

Galvenās pilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Pērnavas vaivadu rezidenci Pērnavas pili (1554. gada attēls).

Pērnava, Vīlande, Karksi-Nuija, Helme, Ērģeme, Salacgrīva, Limbaži, Turaida, Valmiera.

Stārastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pērnavas vaivadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pērnavas zaudēšanas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]