Polārais valis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Polārais valis
Balaena mysticetus (Linnaeus, 1758)
Polārā vaļa mātīte ar mazuli
Polārā vaļa mātīte ar mazuli
Polārā vaļa salīdzinājums ar cilvēku
Polārā vaļa salīdzinājums ar cilvēku
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Vaļi un nīlzirgi (Whippomorpha)
Infrakārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Sīkkārta Plātņvaļi (Mysticeti)
Dzimta Polāro vaļu dzimta (Balaenidae)
Ģints Polārie vaļi (Balaena)
Suga Polārais valis (Balaena mysticetus)
Izplatība
Cypron-Range Balaena mysticetus.svg
Polārais valis Vikikrātuvē

Polārais valis jeb Grenlandes valis (Balaena mysticetus) ir polāro vaļu dzimtas (Balaenidae) suga, kas ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā vaļu suga polāro vaļu ģintī. Tas visu gadu mājo ziemeļu arktiskajos un subarktiskajos ūdeņos: Ziemeļu Ledus, Atlantijas un Klusajā okeānā. Tā tuvākie radinieki ir gludvaļi, un nesenā pagātnē tie visi tika klasificēti kā viena suga. Atšķirībā no gludvaļiem polārais valis, lai barotos un vairotos, neveic migrāciju uz siltākiem ūdeņiem.

Gadsimtiem ilgi polārais valis ir bijis iecienīts vaļu mednieku medījums, kas noveda pie kritiska populācijas samazinājuma. 1966. gadā tika pieņemti likumi un aizsardzības pasākumi, polāros vaļus aizliedzot medīt. Uzsākoties sugas aizsardzībai, to populācija ir lēnām atjaunojusies, un mūsdienās saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības klasifikāciju polārais valis vairs neskaitās apdraudēta suga.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārais valis Ohotskas jūrā

Polārajam valim ir cirkumpolāra izplatība, un tā ir vienīgā vaļu suga, kas visu mūžu pavada arktiskajos ūdeņos.[2] Tā izplatību ziemeļu virzienā ierobežo tikai ledus, tādēļ ziemas periodā vaļi koncentrējas areāla dienviddaļā. Pavasarī, kūstot ledum, polārie vaļi migrē ziemeļu virzienā. Sugai var izšķirt vairākas lielas, nošķirtas vienai no otras populācijas. Tās ir Aļaskas, Hudzona līčaFoksa baseina, Bafina līčaDeivisa šauruma, Grenlandes, Svalbāras, Ohotskas jūras un Krievijas Arktikas populācijas.

Vēsturiski izplatības areāls ir sniedzies arī talāk uz dienvidiem (vismaz līdz 16. un 17. gadsimtam), nekā tas ir mūsdienās, jo lielas polāro vaļu populācijas kādreiz mājojušas Belila šaurumā (pie Ņūfaundlendas un Labradoras pussalas) un Sentlorensa līcī Ņūfaundlendas salas austrumos. Zinātnieki nav raduši šim areāla samazinājumam skaidrojumu, bet, iespējams, izmaiņas ir tieši saistītas ar klimata pasiltināšanos.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārais valis ir tumši pelēks ar baltu zodu

Polārvalis ir liela auguma, masīvs valis bez muguras spuras. Tā ķermeņa garums ir 14—18 m, svars 75—100 t.[3] Atsevišķi īpatņi, iespējams, var izaugt arī lielāki. Viens no lielākajiem zināmajiem īpatņiem nomedīts 1813. gadā Grenlandes tuvumā. Tā ķermeņa garums bijis 20,4 m. Pie Svalbāras krastiem 1800. gadā nomedīts polārais valis, kura ķermeņa garums ir bijis 21,3 m,[4] bet 1850. gadā Atlantijas okeāna rietumdaļā nomedīts valis, kurš sasniedzis 24,54 m.[5] Mūsdienās šie lielumi tiek apšaubīti, jo nav zināms, kā vaļi ir tikuši mērīti. Lielākie īpatņi, kuru lielumu mūsdienās neviens neapšauba, ir bijuši — tēviņam 16,2 m, mātītei 18 m. Abi vaļi nomedīti pie Aļaskas krastiem.[6] Kopumā mātītes ir lielākas nekā tēviņi.

Polārais valis ir tumši pelēks ar baltu zodu. Trīsstūrainais galvaskauss ir masīvs un milzīgs, ar to dzīvnieks spēj uzlauzt arktisko ledu (līdz 60 cm[7]), lai varētu ieelpot. Polārajam valim ir lielākā mute no visiem dzīvniekiem pasaulē.[8]apakšžoklis ir plats un izliekts, bet augšžoklis šaurs. Tā kā galva ir liela, arī vaļa bārdas plātntītes ir garākās no visiem vaļiem. Tās sasniedz 3 m garumu. Galvas virspuses augstākajā punktā atrodas divas nāsis, caur kurām izelpojot izšļācas ūdens strūkla līdz apmēram 6 metru augstumam. Tauku slānis uz ķermeņa ir ļoti biezs, biezākajā vietā sasniedzot 43—50 cm biezumu.[9]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatoties no augšas, var redzēt šaurāko tumšo augšžokli un platāko apakšžokli, kura gals ir balts

Polārie vaļi nav īpaši sabiedriski dzīvnieki. Tie parasti pārvietojas pa vienam vai nelielās grupās, kurās ir līdz 6 īpatņiem. Polārie vaļi ir lieliski nirēji, spējot atrasties zem ūdens līdz vienai stundai, bet parasti ieniršana nav ilgāka par 9—18 minūtēm.[7] Lai arī polārais valis galvenokārt nirst ne pārāk dziļi, tas spēj ienirt līdz 150 m. Peldēšanas ātrums ir lēns, apmēram 2—5 km/h,[10] bet briesmu gadījumā ātrums sasniedz 10 km/h. Barošanās laikā peldēšanas ātrums ir īpaši lēns.

Polārais valis ir samērā "pļāpīgs" un labprāt dzied, gan ceļojot pa jūru, gan barojoties, gan sazinoties vienam ar otru. Īpaši skaļš dzīvnieks kļūst migrācijas laikā. Pārošanās sezonas laikā polārais valis veido garas, sarežģītas skaņu kombinācijas, kuras mēdz saukt par vaļu dziesmām. Skaņām ir raksturīgas zemas frekvences, zemākas par 1000 Hz.[10]

Barība un barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārā vaļa galva ir apmēram trešā daļano ķermeņa garuma, veidojot milzīgu muti.[11] Barošanās laikā valis lēni peld ar plaši atplestu kausveidīgo muti, filtrējot uzņemto ūdeni caur vaļa bārdu, kurā saķeras barības vielas. Ar mēles palīdzību tās tiek nolaizītas un norītas. Galvenā polārā vaļa barība ir zooplanktons, kas sastāv no airkājvēžiem, sānpeldvēžiem un citiem vēžveidīgajiem.[11] Katru dienu valis apēd apmēram 1,8 t barības.[12]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārošanās laikā var novērot, gan pārus, gan nelielas tēviņu grupas, kas ielenc vienu vai divas mātītes. Vairošanās sezona sākas martā un beidzas augustā. Īpaši martā var novērot vissarežģītākās un iespaidīgākās vaļu dziesmas.[10] Dzimumbriedumu valis sasniedz 10—15 gadu vecumā. Grūsnības periods ilgst 13—14 mēnešus. Piedzimst viens mazulis. Nākamais mazulis dzimst pēc 3—4 gadiem.[6] Māte mazuli zīda ar pienu apmēram vienu gadu. Lai izdzīvotu aukstajos Arktikas ūdeņos, mazulis piedzimst ar biezu tauku kārtu, un 30 minūtes pēc piedzimšanas tas spēj peldēt pats. Jaundzimušais valis ir 4—4,5 m garš un sver apmēram 1000 kg. Pirmā gada laikā tas izaug līdz apmēram 8 m.[6]

Dzīves ilgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārais valis ir viens no visilgāk dzīvojošiem zīdītājiem, spējot sasniegt vecumu, kas pārsniedz 200 gadus.[13] Piemēram, 2007. gadā pie Aļaskas krastiem tika atrasts tīklos sapinies valis, kura kaklā bija iestrēgusi nolūzis harpūnas gals. Atklājās, ka 89 mm garais harpūnas asmenis ir izgatavots Ņūbedfordā ap 1890. gadu, liecinot, ka dzīvnieks ir izvairījies no nomedīšanas pirms vairāk kā 100 gadiem.[14] Zinātnieki uzskata, ka šim valim bija apmēram 211 gadu.[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Balaena mysticetus
  2. Moore, S. E., and R. R. Reeves (1993). "Distribution and Movement". In Burns, J. J.; Montague, J. J.; and Cowles, C. J. The Bowhead Whale. Special Publication No. 2: The Society for Marine Mammalogy.
  3. Rugh, David J.; Shelden, Kim E. W. (2008). "Bowhead Whale". In Perrin, William F.; Würsig, Bernd; Thewissen, J. G. M. Encyclopedia of Marine Mammals (Second ed.). Academic Press. p. 131. ISBN 978-0-12-373553-9.
  4. An account of the Arctic regions with a history and description of the northern whale-fishery
  5. Bockstoce, J. R., and J. J. Burns (1993). "Commercial Whaling in the North Pacific Sector". In Burns, J. J.; Montague, J. J.; and Cowles, C. J. The Bowhead Whale. Special Publication No. 2: The Society for Marine Mammalogy.
  6. 6,0 6,1 6,2 Koski, William R., Rolph A. Davis, Gary W. Miller, and David E. Withrow (1993). "Reproduction". In Burns, J. J.; Montague, J. J.; and Cowles, C. J. The Bowhead Whale. Special Publication No. 2: The Society for Marine Mammalogy. p. 245.
  7. 7,0 7,1 Würsig, B. and C. Clark (1993). "Behavior". In Burns, J. J.; Montague, J. J.; and Cowles, C. J. The Bowhead Whale. Special Publication No. 2: The Society for Marine Mammalogy.
  8. Guinnessworldrecords: Whale of A Time!!
  9. Lowry, L. F. (1993). "Foods and Feeding Ecology". In Burns, J. J.; Montague, J. J.; and Cowles, C. J. The Bowhead Whale. Special Publication No. 2: The Society for Marine Mammalogy.
  10. 10,0 10,1 10,2 Finley, K.J. (2001). "Natural History and Conservation of the Greenland Whale, or Bowhead, in the Northeast Atlantic". Arctic Institute of North America. 54 (1): 55–76. doi:10.14430/arctic764
  11. 11,0 11,1 Behaviour and kinematics of continuous ram filtration in bowhead whales (Balaena mysticetus)
  12. American Cetacean Society: Bowhead Whale
  13. Schiffman, Joshua D.; Breen, Matthew (2015). "Comparative oncology: what dogs and other species can teach us about humans with cancer". Phil. Trans. R. Soc. B. 370 (1673): 1–13. doi:10.1098/rstb.2014.0231
  14. Netted whale hit by lance a century ago
  15. Can Marine Biology Help Us Live Forever? Bowhead Whale Can Live 200 Years, Is Cancer Resistant

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]